Publicitātes foto

Vēstures «baltie plankumi» filmās – cik ilgi vēl?
 0

Šogad pirmizrādi piedzīvos vairākas nozīmīgas Latvijas vēsturei veltītas dokumentālas filmas, kuru tapšana notikusi ar valsts atbalstu. To vidū – Antras Cilinskas “4. maija republika”, Pētera Krilova “Lietus un vēji”, Unas Celmas “Mana koka stāsts”.

Reklāma
Reklāma

 

 

Notriektā tautumeita 7
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
SVF: Krievijas ekonomika augs straujāk par visām pasaules attīstītajām ekonomikām
Lasīt citas ziņas

Taču netrūkst arī citu nacionālajai pašapziņai tikpat nozīmīgu projektu, kas iepriekšējos gados palikuši aiz svītras, cīnoties par atbalstu dažāda satura dokumentālo filmu projektu konkursa “kopējā katlā”. Tas rosina uz domu, ka vēsturiskajām dokumentālajām filmām būtu nepieciešams savs mērķa finansējums.

 

Nacionālais nozīmīgums – novārtā?

Decembra sākumā Latvijas televīzijā pirmizrādi piedzīvoja Dzintras Gekas jaunākā dokumentālā filma “Stacija “Latvieši”. 1937″ – stāsts par 1937. gada represijām Krievijā pret latviešiem. Savukārt 14. jūnijā, 1941. gada deportāciju 70. gadskārtā, pirmoreiz varēja noskatīties “Sibīrijas bērnu” cikla turpinājumu – filmu “Sibīrijas bilance”, kuru noskatījās 
180 000 skatītāju, un tas liecina – interese par mūsu vēstures dramatiskajiem notikumiem ir ievērojama.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tikmēr režisore ir neizpratnē, kādēļ nedz “Sibīrijas bilance”, nedz viņas topošā filma “Kur palika tēvi” – stāsts par 1941. gadā pazudinātajiem gandrīz trim tūkstošiem latviešu vīru – nav guvušas nacionālā kino stratēģijas galvenās pārstāvniecības – Nacionālā kino centra (NKC) – atbalstu. Līdzīgs liktenis piemeklējis arī režisores filmu par barikāžu laikā nogalināto latviešu kinooperatoru Gvido Zvaigzni, kas pirmizrādi piedzīvoja septembrī festivālā “Arsenāls”.

“Filmas “Kur palika tēvi” projektu novērtēja kā necilu un idejiski nevajadzīgu, lai arī filmējām Soļikamskā, iekļuvām kādreizējās nometnes Vjatlaga vietās, kur joprojām ir slēgtā zona, vizuālais materiāls ir unikāls un, mūsuprāt, pārliecinošs,” stāsta Dz. Geka.

 

Režisore vaicā, kādēļ filmām, kas pēta latviešu likteņgaitas, tautas vēsturi, jāizcīna tiesības uz nacionālas valsts institūcijas atbalstu, konkurējot ar citiem ne vienmēr nacionālas nozīmes projektiem.

 

Jautāta par kritērijiem, pēc kādiem filmām tiek piešķirta nauda, NKC vadītāja Ilze Gailīte-Holmberga stāsta, ka dokumentālo filmu projektu konkursa pieteikumus vērtē trīs pieaicināti kinoeksperti pēc aritmētiskas punktu sistēmas. Līdzās projekta profesionālajai un mākslinieciskajai kvalitātei, autoru iepriekšējai pieredzei un kompetencei, arī mārketinga un izplatīšanas plāniem, gan tikai viens no kritērijiem ir filmas tēmas un idejas aktualitāte Latvijas filmu kultūras kontekstā, turklāt pēc konkursa nolikuma Latvijas kontekstu šajā gadījumā var aizstāt arī ar Eiropas. Vienkārši sakot, NKC var piešķirt naudu jebkādam profesionāli izstrādātam pieredzējuša autora darbam, ko, visdrīzāk, izrādīs Eiropas festivālos.

Ilze Gailīte-Holmberga norāda, ka projektu kultūras kritēriji ir saskaņoti ar Eiropas Komisiju līdzīgi kā citās Eiropas valstīs. “Šā gada atbalstīto projektu konkursā ir gan ar Latvijas personālijām, gan ar Latvijas vēsturi saistīti projekti. Ļoti lielas cerības liekam uz Dzintras Gekas projektu “Dieva putniņi” par tā saucamo “displased persons” (DPs) nometnēm. Atbalstīto projektu vidū ir Dāvja Sīmaņa veidotā filma “Escaping Riga” par Jesaju Berlinu un Sergeju Eizenšteinu, arī Jāņa Putniņa projekts “Elyiahu Rips. Degošais”.”

Reklāma
Reklāma

 

Priekšroka “globāliem” projektiem

Skaitļi gan liecina, ka, atvēlot atbalstu tam vai citam dokumentālo filmu projektam, patriotiskas filmas nav prioritāte. NKC pēdējā dokumentālo filmu projektu konkursā līdzekļi 68 000 latu apmērā tika piešķirti 11 projektiem. Lauvas tiesa – 12 000 latu – tika Latvijas un Krievijas kopprojektam, starptautiskās kinoleģendas, režisora Herca Franka un krievu režisores Marijas Kravčenko projektam “Bez bailēm”. Tas vēsta par kādas sievietes un uz nāvi notiesātā neordināro mīlas stāstu, kas norisinās Izraēlā. Filmas tapšanā iecerēts piesaistīt arī Vācijas un Izraēlas līdzekļus. Starp citiem projektiem pieklājīgu summu – 6800 latus – NKC piešķīris arī studijas “VFS” (kādreizējā “Vides filmu studija”) producētās filmas projektam “Gladiatori”. Filmas satura saistība ar Latviju ir netieša – iecerēts emocionāls stāsts par leģendārā velobrauciena “Tour de Fance” sportistu komandu (kā zināms, Latvijas sportistu dalība tajos ir uz vienas rokas pirkstiem mērāma). NKC eksperts, Latvijas Kinoproducentu asociācijas pārstāvis Kārlis Rudzītis piesauc globālus kritērijus – filma iecerēta modernajā 3D formātā, kurā līdz šim nav tapusi neviena filma nedz Lietuvā, nedz Igaunijā. “Jau pirms filmas veidošanas ir skaidrs, ka par to būs interese visā Eiropā.”

 

Seko Eiropas modei?

NKC atbalstu pavasarī izsludinātajā konkursā nebija guvusi arī pirms diviem mēnešiem kinoteātrī “Splendid Palace” pirmizrādi piedzīvojusī pieredzējušā režisora Zigurda Vidiņa (pazīstams ar filmām “Gaismas ceļš”, “Berklavisms” u. c.) dokumentālā filma “Tēvu barikādes”, kas veltīta barikāžu notikumu 20. gadskārtai. Filma tapusi par paša režisora, draugu, paziņu resursiem, kā arī par Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) piešķirtajiem līdzekļiem (5900 lati).

Pēc Z. Vidiņa domām, filmu atbalstīšana pašlaik notiek ļoti haotiski. “Pamatā mēģina atbalstīt festivālu filmas, sekojot līdzi kaut kādai Eiropas modei,” uzskata režisors, uzsverot, ka prioritātei vajadzētu būt filmām, kas radītas Latvijas auditorijai – jauniešiem, skolēniem, muzeju apmeklētājiem.

 

Vēstures filmu “kabatiņu” nevar atļauties

“Jāsaprot, ka šādi zāģējam zaru, uz kā paši sēžam. Beigās iznāks, ka par Latviju uzzinās tikai kā par valsti, kurai nav pagātnes,” vērtē Dz. Geka.

Viņasprāt, šā jautājuma risināšanā būtu jāiesaistās ne vien NKC, bet arī Kultūras un Izglītības ministrijām. Vēsturiskajām dokumentālajām filmām būtu nepieciešams mērķa finansējums. Katru gadu būtu jāatbalsta divas trīs nacionālas, patriotiskas filmas, kas uzrunātu visplašāko auditoriju.

 

“Tik mazā finansējuma laikā, kad jau tā šauro dokumentālo filmu naudas paladziņu plosām mazos gabaliņos, nevaram atļauties vēl vienu prioritāti, vēl vienu kabatiņu,” norāda I. Gailīte-Holmberga. “Ja būtu papildu finansējums, es absolūti būtu par šādu mērķprogrammu, turklāt būtu labi, ja mēs šīs filmas varētu darīt pieejamas Latvijas skolām.”

 

Skaitļi (sk. uzziņu) tiešām liecina, ka NKC administrēto konkursu finansējums šogad ir vismazākais pēdējo gadu laikā. NKC vadītājas vietnieks filmu ražošanas jautājumos Uldis Dimiševskis stāsta – precīzs NKC šā gada konkursu līdzekļu apjoms šobrīd vēl neesot zināms, taču tie tiek plānoti un tiks izsludināti ne vēlāk kā līdz janvāra beigām.

Nelielu cerību kinoļaudīm vieš papildu 800 tūkstoši latu, kas no AS “Latvijas valsts meži” peļņas nākamgad tiks piešķirti VKKF. Fonda filmu nozares vadītājs Jānis Putniņš stāsta, ka, pateicoties šim mērķziedojumam, VKKF nākamgad izveidos jaunu spēlfilmu un dokumentālo filmu mērķ-programmu, tiesa, tā gan būšot veltīta Latvijas šodienai, ne pagātnei.

 

2011. gadā NKC organizētajos trijos dokumentālo filmu projektu konkursos tika pieteikti 
47 dokumentālo filmu projekti (pieprasītais finansējums – Ls 500 489), atbalstīti kopumā 
22 projekti (Ls 190 400)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Viedokļi

Agris Redovičs, kinozinātnieks un kritiķis: “Kādēļ nevarētu būt valstiski svarīgas tēmas, kurām konkursa kārtā piešķirtu mērķa finansējumu? Pašlaik ar tautas likteņgaitu izpēti neviens, izņemot Dzintru Geku, Pēteri Krilovu un vēl dažus, nenodarbojas. Konkrēta stratēģija palielinātu interesi kā no režisoru, tā skatītāju puses.”

Edvīns Šnore, politologs, filmas “Padomju stāsts” režisors: “Dokumentālas filmas ir labs veids, kā stāstīt par vēsturi, un, nenoliedzami, izmantots par maz. Taču sabiedrības daļa, kas varētu vēlēties šādas filmas, varētu būt liela, daudz lielāka nekā tā, kas interesējas par avangarda kino, un viņu kā nodokļu maksātāju viedoklis būtu jāņem vērā.”

Pēteris Krilovs, režisors: “Kremt, ka latviešu dokumentālajā kino par mūsu vēsturi joprojām nav pateikts būtiskākais. Varētu vēlēties mākslinieciski un vēsturiski spēcīgākas, dziļākas filmas. Diemžēl NKC vispār nav nekādas stratēģijas, ko īsti tas atbalsta. Protams, ietekmēt mākslu ar zināmu stratēģiju ir bīstami, bet, no otras puses – nepadarīto darbu saraksts ir liels un tos vajag stimulēt.”

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.