Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
30. jūnijs, 2014
Drukāt

Uldis Šmits: 27. jūnijs kā vēsturē svarīgs datums

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits

Eiropas Savienības valstu un valdību vadītāji, 26. jūnijā pulcēdamies Iprā, kur pieminēja Pirmā pasaules kara upurus, piešķīra pagājušajai Eiropadomes sanāksmei simbolisku nokrāsu. Diemžēl jāatceras arī fakts, ka Ipras apkaimē pirmo reizi par ieroci tika izmantota gāze… Pēc kara Eiropā šķietami nostiprinājās pārliecība par šādu slaktiņu nepieļaujamību. Bet tāpat radās Hitlera vēlāk plaši izmantotā teorija par “dunča dūrienu mugurā” un totalitāro režīmu arvien pieaugošā agresivitāte pret jaunajām, impēriju jūgu nokratījušajām vai neatkarību atguvušajām valstīm. Bija arī, piemēram, Ukrainas un Gruzijas neveiksmīgie centieni nenonākt padomju varas gūstā. Nākamo iespēju izrauties pavēra vienīgi PSRS sabrukums, ko pēcpadomju telpā daži arī iztēlo kā sava veida “dunča dūriena” – ja ne gluži ebreju un masonu, tad katrā ziņā Rietumu sazvērestības – sekas. Kas jānovērš, savācot “krievu zemes” vecajā impērijas paspārnē. Un pēdējā laika notikumi liecina, ka Austrumeiropas valstīm joprojām jāsargā savas tiesības pašām lemt par savu piederību tai vai citai politisko vērtību sistēmai un politiskajai telpai.

Tāpēc 27. jūnijā Briselē parakstītos ES asociācijas līgumus ar Ukrainu, Moldovu un Gruziju var uzlūkot arī kā šo arvien vēl t. s. pelēkajā zonā esošo valstu nacionālās atbrīvošanās kustības sastāvdaļu. To apstiprina arī tūlīt pēc līguma parakstīšanas izskanējušie draudi no Kremļa. Jau tuvākajā laikā tie iegūs skaidrākas aprises, un ekonomiskas dabas represijas droši vien papildināsies ar Piedņestras uzrīdīšanu Kišiņevai, lienošās okupācijas pasākumiem Gruzijā un stāvokļa destabilizācijas turpinājumu Ukrainā. Šajā sakarā nevar nepieminēt Armēniju, kas līdz pagājušajam gadam bija veikusi priekšdarbus līguma slēgšanai ar ES pat daudz cītīgāk nekā Ukraina vai Moldova, taču Erevāna tika piespiesta atteikties, jo Kalnu Karabahas dēļ ir militāri atkarīga no Krievijas nostājas, bet tautsaimnieciski – no Krievijas gāzes. Šobrīd Armēnija tomēr pūlas saglabāt savu piesaisti ES Austrumu partnerībai, kurai būtu jāņem vērā armēņu diezgan traģiskā ģeopolitiskā realitāte. Līgumu parakstījušo valstu situācija gan nav īpaši labāka, un jāpareģo, ka tiks darīts viss, lai partnerības ietvaros paredzētās reformas izgāztu. Maskava apgalvo, ka asociācijas līgumā ietvertā vienošanās par brīvās tirdzniecības zonu kaitē Krievijas ekonomikai, bet Kremlis vēl jo lielākā mērā negrib pieļaut demokrātijas, tiesiskuma un labas pārvaldības principu iesakņošanos bijušajās padomju t. s. nacionālajās republikās, kas nelāgi iespaidotu pie “varas vertikāles” radināto Krievijas sabiedrību. Maskava savdabīgā veidā izmanto atsevišķus demokrātijas atribūtus vienīgi ārpus Krievijas, teiksim, zināmo “referendumu” iniciēšanai, par ko pašā Krievijā iniciatorus labākajā gadījumā vienkārši iemestu aiz restēm. Latvija, kura 2015. gadā pārņems ES Padomes prezidentūru, noteikti saskarsies ar dažādām tādas politikas izpausmēm, ja ne citādi, tad “vārda brīvības” jeb attiecīgi izvērstas propagandas kampaņas formā. Tās intensitāte būs pakārtota mūsu nākamās valdības aktivitātei un pieejai, gatavojot Rīgā paredzēto Austrumu partnerības samitu…

Bet pagaidām Kijeva un Kišiņeva sliecas uzlūkot 27. jūniju kā vēsturē svarīgu datumu. Vai tas kļūs patiesi nozīmīgs, sava atbildības daļa būs jāuzņemas arī ES dalībvalstij Latvijai.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+