Rīgā uzstāda jaunu pieminekli. Saruna ar ungāru Čabu Latorcai 2
Kopš jūlija sākuma Rīga ir bagātāka par vienu pieminekli un iezīmējusies vēl kāda daudziem droši vien pavisam nezināma nacistiskās Vācijas okupētās Latvijas vēstures detaļa.
4. jūlijā, Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienā, Veco ebreju kapu vietā iekārtotajā parkā Latgales priekšpilsētā ārlietu ministra Edgara Rinkēviča, Rīgas domes amatpersonu un ebreju kopienas pārstāvju klātbūtnē atklāja pieminekli nacistu okupācijas laikā Latvijā piespiedu darbos bojāgājušo un nogalināto Ungārijas ebreju sieviešu piemiņai. 1944. gada vasarā ap 5000 ebrejiešu no Ungārijas ziemeļaustrumiem nonāca Kaizervaldes koncentrācijas nometnē Rīgā. No turienes tās veda tālāk uz darba nometnēm Spilvē, Popervālē, Dundagā un Pierīgā. Vairāki tūkstoši sieviešu zaudēja dzīvību; apmēram tūkstoti izdzīvojušo vēlāk aizveda uz Štuthofas koncentrācijas nometni Vācijā. Ungārijas goda konsule Ariana Župika stāsta, ka Ungārijas ebrejiešu traģiskajam liktenim Latvijā pirmais uzmanību pievērsis vēsturnieks Marģers Vestermanis, kuram par to laiku saglabājušās personiskas atmiņas. Kad radās doma par pieminekli, no Ungārijas valdības puses pie idejas realizācijas strādāja Ungārijas Cilvēkresursu ministrijas valsts sekretārs ČABA LATORCAI. Ar Ungārijas vēstniecības starpniecību radās iespēja uzdot Latorcai kungam dažus jautājumus.
Vai Ungārijā tā ir ierasta prakse – iemūžināt ārpus valsts holokaustā bojāgājušo ebreju piemiņu?
Č. Latorcai: Otrais pasaules karš bija lielākā Ungārijas traģēdija 20. gadsimtā. Vācu karaspēkam atrodoties Ungārijas teritorijā, tika izvesti vai gāja bojā vairāk nekā 500 tūkstoši cilvēku. Lielākā daļa nekad vairs neatgriezās Ungārijā. Nācijai tas ir milzīgs iztrūkums. Šo cilvēku pēcteču mums ļoti pietrūkst. Līdz 2014. gadam Ungārijā faktiski nebija zināms, ka vairākus tūkstošus ungāru ebreju 1944. gada vasarā no Aušvicas koncentrācijas nometnes aizveda uz vācu okupēto Latviju. Mums šķita svarīgi iemūžināt atmiņas par šiem cilvēkiem, kurus aizveda tik tālu. Aušvicas nometnes muzejā jau ir ļoti emocionāla izstāde, veltīta Ungārijas ebrejiem. Manuprāt, piemineklis Rīgā turklāt ir arī divu nāciju – latviešu un ungāru – tuvināšanās simbols. Tas simbolizē to, ko esam savā vēsturē pārdzīvojuši. Pār mums valdīja vienas un tās pašas varas, un esam pārdzīvojuši kā “brūno”, tā “sarkano” diktatūru. Mūs saista vienādi pārdzīvojumi.
Pieminekļa rosināšana, forma un uzstādīšanas vieta – cik lielā mērā tie bija Latvijas vai Ungārijas puses lēmumi?
Doma, ka bojāgājušajām Ungārijas ebrejietēm jābūt kādai piemiņas zīmei, nāca no Latvijas puses. Arī ideja par skulptūrām uz pieminekļa pieder latviešu autorei, tā laika notikumu aculieciniecei, tēlniecei Valdai Malējai (1927 – 2004). Ungārijas valdība ierosinājumam bija pilnīgi atvērta un finansēja visu projekta īstenošanu. Ilgi meklējām, kura būtu atbilstīgākā vieta, jo, kā jau minēju, pieminekļa jēga jau nav tikai vairāku tūkstošu cilvēku atcere, bet arī atgādinājums, ka šāda traģēdija skāra abas mūsu valstis. Bija svarīgi, lai tā būtu kopīga piemiņas vieta. Tika piedāvātas vairākas pieminekļa uzstādīšanas vietas. Mēs pieņēmām lēmumu, ka tieši šī – parks, kur agrāk atradās Vecie Ebreju kapi, – atbilst vislabāk. Arī Latvijas ebreju kopiena to ieteica. Viņu viedoklis bija izšķirošais.
Ir runa par vairāku tūkstošu cilvēku dzīvībām. Vai tiešām Ungārijā agrāk par viņu likteni šeit neviens nezināja?
Domāju, visās agrākajās sociālistiskās nometnes valstīs režīmu attieksme pret atmiņām bija apmēram līdzīga. Pēc padomju okupācijas šī bija viena no lietām, par ko runāt nebija vēlams. Arī holokaustu pārdzīvojušie par to nerunāja. Pat viņu bērni bieži vien nezināja, ko vecāki pārdzīvojuši. Līdzīgi bija Polijā un, cik saprotu, arī Latvijā. Tā laika vara noteica atsevišķas tautas par kolektīvi atbildīgām – par “fašistiem”, “kolaboracionistiem”, līdz ar to atbildīgiem par Otrā pasaules kara traģiskajiem notikumiem. Tā laika vara nepavisam nebija tāds partneris, lai šos notikumus varētu noskaidrot. Pat Rietumeiropā tikai 60. gados sāka pētīt, kas īsti ar ebrejiem notika kara laikā. Savukārt sociālisma nometnes valstīs tikai 80. gadu vidū režīmi atļāva aplūkot tādus jautājumus. Bija jānoiet zināms ceļš, lai šos notikumus varētu objektīvi izpētīt un tad nodot izvērtēšanai sabiedrībā. Kaut ko steidzināt vai uztiept sabiedrībai būtu kļūda. Tās ir lietas, kas katram sevī vispirms garīgi jāapstrādā. Kā vērtība mūsos paliek vien tas, ko spējam garīgi apstrādāt, izvērtēt un izveidot savu attieksmi. Tikai tāds process var garantēt, ka nekas līdzīgs vairs neatkārtosies.
Vai zināms, kas bija tie cilvēki, kurus 1944. gadā atdzina šurp uz Kaizervaldes koncentrācijas nometni?
Mēs nezinām pat visu to vārdus, kas šeit nonāca. Ir vairāku izdzīvojušo atmiņas. Kā noprotams, viņas nāca no visām Ungārijas daļām. Diemžēl tikai nelielai daļai izdevās atgriezties. Pirms holokausta Ungārijā bija ap pusmiljonu miljonu liela ebreju kopiena. Lielākā daļa gāja bojā. Daudzi no tiem, kam izdevās izglābties, Ungārijā vairs neatgriezās. Ļoti daudzi izceļoja uz Izraēlu. Vēl bija liela grupa, kas aizbrauca pēc 1956. gada Ungārijas revolūcijas notikumiem. Lēš, ka šobrīd valstī ebreju kopienā ir ap 100 tūkstošiem cilvēku. Budapeštā dzīvo trešā lielākā ebreju kopiena Eiropā. Tai ir jau divas universitātes, tāpat bērnudārzi, skolas, slimnīcas, kultūras un sociālās iestādes. Notiek ļoti daudz kultūras pasākumu. Ungārijā attiecībā pret antisemītismu ir valdības noteikts nulles tolerances līmenis. Uzskatu, ka Budapešta un Ungārija ir lielisks piemērs tam, kā pēc tik traģiskas traumas kā holokausts viena kopiena spēj atjaunoties un uzplaukt Ungārijas kopējās kultūras ietvaros.
Latvijā ļoti jūtīgs ir jautājums par vietējo iedzīvotāju attieksmi pret ebreju iznīcināšanu okupācijas laikā. Bija ļaudis, kas līdzdarbojās eksekūcijās, un bija, kas ebrejus slēpa. Kā šādus jautājumus apskata Ungārijā?
Tas ir fakts, ka Ungārijā ebreju deportācijas sākās brīdī, kad 1944. gada pavasarī valstī ienāca vācieši. Holokaustu Ungārijā nevar atdalīt no nacistiskās Vācijas okupācijas. Protams, bija kolaboracionisti, un viņu nebija maz, bet bija arī glābēji, un arī viņu nebija maz. Bet, manuprāt, būtu liela kļūda tagad sākt skaitīt, cik bija kolaboracionistu un cik glābēju. Visi šie procesi jāvērtē objektīvi, un tas ir vēsturnieku uzdevums. Kas attiecas uz politiku un mūsdienu Ungārijas valdību, tad nostāja ir tāda, ka mums jāpaņem no tā visas iespējamās mācības un jādara viss, lai sabiedrība varētu izzināt holokausta traģēdiju. Lai mūsu sabiedrība veidotos tā, lai nekad vairs nevarētu atkārtoties, ka cilvēkam atņem tiesības, iznīcina tikai tāpēc, ka viņš pieder kādai tautai.
Latvijā ik pa laikam aktualizējas ebreju īpašumu restitūcijas jautājums…
Ungārijā šis process aizsākās 90. gadu sākumā, kad atguvām suverenitāti. Tas vispirms skāra Otrā pasaules kara un komunistu diktatūras laikā cietušos. 1947. gada Parīzes miera līgums Ungārijai paredzēja īpašus nosacījumus, taču komunistu diktatūra tos neīstenoja, tāpēc visus šos jautājumus mums nācās risināt 90. gados. Ir vispāratzīts, ka zaudējumu atlīdzināšanas ziņā Ungārija Centrāleiropas reģionā darījusi visvairāk.
