Kultūra
Teātris un kino

Latvijas vēstures katls uz Nacionālā teātra skatuves1


Aktieri Dace Bonāte, Juris Hiršs un Kārlis Reijers iestudējumā “Katls”.
Aktieri Dace Bonāte, Juris Hiršs un Kārlis Reijers iestudējumā “Katls”.
Publicitātes (Kristapa Kalna) foto

Pēc nupat aizvadītās simtgades un tās kontekstā tapušajiem Latvijas vēsturei veltītajiem skatuves darbiem Ināras Sluckas Latvijas Nacionālajā teātrī iestudētais “Katls” visai precīzi ieguļas konkrētā izrāžu nišā.

Līdzās Valtera Sīļa “Mežainim” un “Svina garšai”, Viestura Kairiša “Baltiešu gredzenam” un Indras Rogas “Klūgu mūkam” “Katls” ir vēl viena izrāde par Latvijas vēsturi.

Tajā pašā laikā tās “pievienotā vērtība” neapšaubāmi ir izvēlētā literārā materiāla – kinorežisora un scenārista Aivara Freimaņa tāda paša nosaukuma romāna – pašvērtība.

Unikāls ir jau pats Freimaņa rakstības stils, kas lielā mērā izriet no viņa profesionālā rokraksta – katra romāna epizode veidota kā spilgts kino kadrs, kas sevī vienlaikus ietver kā plašuma perspektīvu, tā niansētas, ar dažādām maņām sajūtamas detaļas.

Saistoša ir arī romāna saturiskā amplitūda, lielus, Latvijas un Eiropas vēsturē būtiskus notikumus mijot ar lībiešu piekrastes iemītnieku likteņiem un vēsturisko konkrētību panākot ar tālaika skaitāmpantu, dziesmiņu, kulinārijas un citu sadzīves nianšu ievīšanu tekstā. Freimaņa rakstības stils ir blīvs, emociju piesātināts, ironisks, brīžiem politnekorekts un apzināti raupjš.

Pārnest visus šos elementus teātra valodā, tāpat kā uzlikt uz skatuves romāna sazaroto personāža sistēmu, apspēlējot Dailes teātra sezonas atklāšanas izrādi, ir “neiespējamā misija”.

Režisore Ināra Slucka arī nav izvirzījusi pretenziju romāna vēstījumu reālistiski pārnest uz skatuves, tā vietā izvēloties teatralizētu, nosacītu pieeju.

Atsvešinātību no vēsturiskā laika un telpas ļauj panākt jau Mārtiņa Vilkārša lakoniskā scenogrāfija – grozāma skatuves platforma ar sienu, kuras centrā ir logs. Simboliski tā ir caurstaigājama telpa, kurā caur logu iespējams noskatīties, noklausīties vai izlīst tam cauri un kur cilvēki atrodas nemitīgā vēstures kustības priekšā, skatuves ripai un attiecīgi arī laika ratam nemitīgi griežoties uz priekšu.

Koka sols te kļūst par gultu, zvejas laivu, vēlēšanu kabīni vai piejūras robežstabu, skatuves grīdai iegrimstot, darbība pārceļas uz mežabrāļu bunkuru u. tml. Ideju par to, ka Freimaņa romānā tēlotie varoņi paliek uz vietas, kamēr pastāvošā vara jeb vēstures katls, kurā viņi ir iemesti, nemitīgi “vārās” un “tiek maisīts”, pastiprina arī Marijas Ulmanes veidotie kostīmi, kuri (ja neskaita uniformas) praktiski visu izrādes laiku nemainās.

Izrādē iesaistītais plašais aktieransamblis pirmizrādē darbojās saskanīgi, pagaidām gan vairāk uzmanības veltot iestudējuma sarežģītās tehnikas un straujā tempa ievērošanai.

Ināras Sluckas veidotais dramatizējums saglabājis autora doto epizožu virknes principu,

kas vienam notikumam un vēstures pavērsienam ļauj strauji nomainīt citu, radot sajūtu par cilvēku iemešanu vēstures katlā un galveno uzmanību koncentrējot uz to, kā latvieši pielāgojas dažādām politiskajām varām un cik viegli tiek nodoti morāles kritēriji, cenšoties glābt savu ādu.

Mazāk korekti visiem aktieriem izdevies saglabāt autora piedāvāto varoņu runas manieri (viskonsekventāk un precīzāk kurzemnieka runu kā vienu no tēla rakstura izpausmes elementiem pirmizrādē izmantoja Kārlis Reijers un Juris Hiršs).

Salīdzinot ar romānu, kurā katram, pat visperifērākajam, tēlam “sulīgumu” piešķir autora izteiksmes stils,

izrādes tēlu sistēma, ņemot vērā mākslinieciskās komandas izvēlēto estētiku, tomēr ir nedaudz “bālāka”.

Tā kā rakstura izveidošanai dots salīdzinoši neilgs skatuviskais laiks, priekšplānā izvirzās tie aktieri, kuriem izdevies atrast emocionālus saāķēšanās punktus ar savām lomām, precīzi izspēlējot romānā tēlotās situācijas vai identificējoties ar romāna varoņiem piemītošajām īpašībām.

Tā, piemēram, atmiņā paliek Egila Melbārža Alberts Sniedze (Albertonkuls), kuram nākas izdarīt izvēli starp ģimeni un dažādu varu dotajām pavēlēm, vai Jura Lisnera Ako tēvs un Annas Klēveres Ako māte, kuri dažādi uztver dēla sadarbošanos ar padomju varu.

Kārlis Reijers gan ar Gatiņa lomu izrādē “Pūt, vējiņi!”, gan darbu iestudējumā “Katls” sevi pierādījis kā nopietnu, gudru jauno aktieri. Ņurņiks ir loma, kurai ir aizraujoši sekot līdzi no izrādes sākuma līdz beigām, sevišķi tādēļ, ka aktieris varoņa attīstību vienlīdz pārliecinoši nospēlē kā fiziskā, tā garīgā līmenī.

Tikmēr ne līdz galam izdevusies ir attiecību līnija starp Reijera Ingu Zuti un Madaras Bores Mairu. Kamēr romānā Ingus tēls veidots kā parafrāze par Viljama Šekspīra Jago, kas, greizsirdības vadīts, izdara vienu izvēli pēc otras, būtībā salaužot Mairas likteni un ietekmējot arī virkni citu līdzcilvēku, skatuves versijā abu tēlu starpā šāda metafiziski ievirzīta zemteksta nav, un daudz spēcīgāk izskan Ingus un Ances Kukules Zojas attiecību līnija.

Straujajā izrādes skrējienā kā emocionālas saliņas izceļas atsevišķas spilgtas epizodes –

Lienes Sebres padomju pirmrindnieces/ latviešu nodevējas Laimas Avotiņas skaitītā Tēvreize, kad uz viņu pavērsts mežabrāļa ierocis, Kaspara Zvīguļa čekista racionālais dialogs ar Kārļa Reijera Ingu (precīzs aktiera darbs, kas, gribētos teikt, konceptuālā ziņā ir grodāks par Alvja Hermaņa “Vēstures izpētes komisijā” piedāvātajiem čekistu tēliem), Ances Kukules Zojas iedegšanās neviltotā priekā, kad viņai pēc ilga laika izdodas iekvēlināt Kārļa Reijera Ingu…

Kaut arī gribētos diskutēt par to, vai Aivara Freimaņa romāns nebūtu piemērotāks ekrānam nekā skatuvei (lasot tik tiešām šķiet, ka no tā varētu iznākt lieliska kinofilma), vislielāko prieku sagādā tas, ka Latvijas teātri repertuārā turpina iekļaut jaunākās latviešu literatūras dramatizējumus, skatītājiem piedāvājot mēroga ziņā apjomīgus, saturiski vērtīgus jauniestudējumus.

Aivars Freimanis, “Katls”, iestudējums Latvijas Nacionālajā teātrī

Režisore: Ināra Slucka, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Marija Ulmane, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, video mākslinieks Artis Dzērve, horeogrāfs Ģirts Bisenieks, muzikālais noformējums – Zane Dombrovska.

Lomās: Kārlis Reijers, Juris Hiršs, Dace Bonāte, Madara Bode, Inga Misāne-Grasberga, Indra Burkovska, Ance Kukule, Romāns Bargais u.c.

Nākamās izrādes:10., 22., 31. oktobrī.

 

Vārds skatītājiem

Saistītie raksti

Irēna Ģībiete: “Kārlis Reijers antivaroņa Ņurņika lomā ir tik labs, ka beigās, kad aktieri nāk klanīties, gribas saukt: “Dodiet taču man galveno varoni, lai varu uzgavilēt!”, bet viņš slēpjas pašā maliņā pēdējā rindā.”

Astra: “Labi, ir ko padomāt par cilvēku izvēlēm, ne tikai par varas nospiedumiem Latvijā. Domāju, ka vēl laika gaitā izrādē attīstīsies tēli un daži aktieri piestrādās pie dikcijas. Laizāns bija īstajā tēlā, arī galvenās lomas tēlotājs izdarīja darbu labi. Noticēju.”

teatris.lv

LA.lv