Vēstures konkursā skolēni pēta gan pagātni, gan izglītošanos 0
Izglītības, mācīšanās un skolu loma vēsturē – tā bija tēma, kam zinātniskajos darbos šogad pievērsās starptautiskā skolēnu konkursa “Vēsture ap mums” dalībnieki.
Sestdien konkursa dalībnieki, viņu skolotāji un ģimenes locekļi bija Valsts prezidenta Andra Bērziņa viesi – tika uzņemti Melngalvju namā, kur notika konkursa uzvarētāju un finālistu sveikšana.
Valsts prezidents atgādināja skolēniem vēstures lomu – tā palīdz labāk saprast to, kas notiek šodien un notiks rīt. A. Bērziņš pauda, ka arī viņam skolēnu darbu lasīšana būtu noderīga. Piemēram, pirms došanās uz Daugavpili prezidents, iespējams, izlasīšot pētījumu par Daugavpils Poļu ģimnāzijas attīstību.
Vēstures skolotāju biedrības priekšsēdētājs Valdis Klišāns, norādot uz daudzajām gleznām, kas rotā Melngalvju nama zāles sienas, sacīja: “Tas, ko šie valdnieki darīja politiski un militāri, ir izkūpējis. Palicis tikai tas, ko viņi darījuši izglītības labā.”
Sieviešu izglītībai liela vērtība
Konkursam šogad bija iesniegti 135 darbi, kuru autori bija 165 bērni. Šogad piešķirtas trīs pirmās vietas, ko ieņēma Anastasija Smirnova no Rīgas 72. vidusskolas, Karīna Zaharāne no Tukuma 2. vidusskolas, kā arī Madara Brenčeva no Madonas 1. vidusskolas. Anastasija bija pētījusi sieviešu izglītošanās iespējas Latvijā 20. līdz 30. gados. “Izlasīju rakstu par Kristīni Meierovicu, kura bija Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica otrā sieva un kurai piederēja vienīgā privāto lidmašīnu būves darbnīca Latvijā. Mani ieinteresēja, kā sieviete tajos laikos varēja attīstīt tādu biznesu, kur guva nepieciešamās zināšanas. Tālāk pētot izglītības iespējas Latvijā un to, kā sievietes tās izmantoja, secināju, ka sieviešu izglītība ir sabiedrības labklājības indikators. Proti, jo izglītotākas sievietes, jo labklājīgāka sabiedrība,” stāstīja konkursa uzvarētāja.
Anastasija nāk no jauktas ģimenes un mācās skolā ar krievu mācībvalodu. “Esmu patriote un par Latvijas vēsturi izjūtu lielu interesi,” teica meitene. Vēstures olimpiādē starp Rīgas skolēniem šogad izcīnījusi augsto otro vietu. Skolā meitenei ir domubiedri, ar kuriem vieno interese par vēsturi. Taču viņa atzina, ka lielākajai daļai klasesbiedru vēsture nav interesanta. “Es gan viņus mēģinu ieinteresēt, stāstu dažādus faktus. Un dažkārt man tas izdodas,” sacīja Anastasija. “Vēsturi svarīgi zināt, lai mēs varētu mācīties no jau agrāk pieļautām kļūdām. Ir gan tāds ķīniešu sakāmvārds, kurā apgalvots, ka vēsture nevienam nekad neko nav iemācījusi. Es šādai nostājai nepiekrītu. Man vēsture ir iemācījusi cienīt citu uzskatus un atšķirīgo. Mani tracina, ja ir vēsturisko dienu un pieminekļu kari. Uzskatu, ka nevienu pieminekli nedrīkst nojaukt, jo tie liecina par vēsturiskiem notikumiem.”
Anastasija šogad pabeigs vidusskolu un svārstās starp vēstures un medicīnas studijām. “Mani interesē cilvēks visās izpausmēs,” viņa atzina.
Ir ar ko lepoties
Karīna Zaharāne toties pētīja savas skolas vēsturi, cenšoties noskaidrot, kas tajā notika Trešās atmodas laikā. Tolaik Tukuma 2. vidusskola bija divplūsmu skola, līdz ar to, rakstot šo darbu, meitene izmantoja gan laikrakstu publikācijas, gan tā laika skolotāju un skolēnu atmiņas. “Daļa skolas kolektīva atbalstīja atmodas procesus, piedalījās “Baltijas ceļā” un citās norisēs, bet daļa bija pret to,” stāstīja Karīna. “Līdz 1987. gadam abu plūsmu skolotāju sapulces noritēja kopā, bet pēc tam vairs ne – plūsmas it kā nodalījās viena no otras. Kopš 1992. gada krievu plūsmas šajā skolā vairs nav. Interesanti, ka divi skolas bijušie direktori bija ievēlēti Augstākajā padomē un balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Skola joprojām var ar viņiem ļoti lepoties.”
Karīna uzskata, ka pētījumā guvusi dziļāku izpratni par Trešās atmodas notikumu nozīmību: “Ja nebūtu šā laika, nebūtu arī Latvijas. Diemžēl jaunieši pārāk maz zina par šiem notikumiem.”
Trešās vietas ieguvēja – Enija Skeltona no Majoru vidusskolas – bija pētījusi, kā mainās skola, mainoties apkārtējai videi.
Meitene secinājusi, ka padomju laikos skolā daudz vairāk izmantota attiecīgā režīma simbolika, bet neatkarīgās Latvijas laikā mūsu valsts atribūtika skolā redzama daudz mazāk. Salīdzinot ar padomju laiku, skolās vairāk ienākušas tehnoloģijas, bet kopumā iekārtojums nav būtiski mainījies.
Šogad konkurss “Vēsture ap mums” noritēja jau 12. reizi. Pērn gan tā organizatori – Vēstures skolotāju biedrība – bažījās, ka konkurss Latvijā vairs nevarēs notikt, jo Vācijas Kerbera fonds pārtrauca tā finansēšanu, bet pašu valstī konkursam, kas veicina jaunatnes interesi par vēsturi, nauda neatradās. Taču, kad “Latvijas Avīze” vaicāja politiķiem, vai tad tiešām nav iespējams valsts budžetā atrast pāris tūkstošu latu, finansējums tomēr atradās. Valsts izglītības satura centrs apmaksāja konkursa koordinatoru un žūrijas darbu. Monreālas Latviešu centrs ziedoja naudu, lai segtu ceļa izdevumus visiem konkursa finālistiem, izgatavotu piemiņas veltes un nodrukātu diplomus. Naudas balvas konkursa uzvarētājiem sarūpēja Latvijas izglītības fonds, kura valdes priekšsēdētājs Ilgvars Forands pirmo vietu ieguvējiem pasniedza 100 latus, otrās vietas laureātiem – 55 latus, bet trešās vietas ieguvējiem – 30 latus. Kādam no konkursa laureātiem būs iespēja arī doties uz starptautisku vēstures nometni ārvalstīs.
Pārējiem finālistiem balvas nodrošināja Rīgas Latviešu biedrības un nacionālās kultūras attīstības fonds. Grāmatu “100 Latvijas vēstures relikvijas” 12 konkursa dalībniekiem dāvāja “Latvijas Avīze”.
