Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
13. jūlijs, 2012
Drukāt

Vēstures mācīšanas metodes Vācijas skolās nav efektīvas

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Kamēr skolēni Vācijā jau devušies vasaras brīvdienās, Berlīnes Brīvās universitātes pētniekiem Monikai un Klausam Šrēderiem joprojām ir darba pilnas rokas. Lai gan viņu pētījums par skolēnu vēstures izpratnes līmeni tika atvērts jau pirms pāris nedēļām, pētniekus turpina bombardēt žurnālisti. 


“Vai tiešām vācu skolēni nav demokrāti? Vai patiesi nacionālsociālisms un diktatūra viņiem nešķiet nekas peļams?” uz šādu jautājumu viņiem nākas nemitīgi atbildēt. Patiesībā skolēni nemaz nezina, kas viņi ir un ko atbalsta, jo neizprot atšķirības starp šiem jēdzieniem – tā atzīst pētījuma autori.

Pētījumā, kas tapis, iztaujājot 6700 devītklasniekus un desmitklasniekus vairākās Vācijas federālajās zemēs, konstatēts, ka četrdesmit procenti skolēnu neatšķir diktatūru no demokrātijas. Izrādās, par diktatūru viņi neuzskata ne nacionālsociālismu, ne bijušo Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) režīmu. Katrs piektais aptaujātais ir pārliecināts, ka nacionālsociālisma leģitimācija notikusi brīvās demokrātiskās vēlēšanās. Tāpat ik trešais domā, ka demokrātiskas vēlēšanas pastāvējušas arī VDR režīmā. Turklāt tikai 60 procenti par demokrātiju gatavi dēvēt valsts iekārtu, kurā paši dzīvo patlaban, – atkalapvienoto Vāciju.

Ģimene un internets te nav daudz pie vainas, visvairāk par jauniešu vārgajām vēstures zināšanām pārmetumus pelnījusi skola, uzskata pētījuma vadītājs K. Šrēders. Viņaprāt, tā rezultāti apliecina, ka skolu izmantotā vēstures mācīšanas pieeja ir neefektīva.

 

Jau daudzus gadus vēstures mācīšanas metodoloģijā Vācijā notiek pārbīde: arvien mazāk faktu, vairāk analīzes. “Tās pamatā ir doma, ka skolēniem, lai kaut ko novērtētu, vairs nevajag zināšanas, bet pietiek ar kompetenci. Taču te rodas jautājums, kā gan lai sasniedz kompetenci bez pamatzināšanām,” teic K. Šrēders.

 

Kā skaidro M. Doica-Šrēdere, katrā federālajā zemē pastāv savi vēstures mācīšanas stundu plāni, atšķiras arī skolotāju izmantotie mācību materiāli. Līdzīgu pētījumu autori veica jau 2007. gadā, kopš šī laika atsevišķas federālās zemes ir mainījušas savu vēstures stundu plānus, tajos lielāku uzmanību pievēršot VDR tematam. Tomēr skolēnu zināšanu līmenis, salīdzinot abu aptauju datus, tikpat kā neesot mainījies. Pētījumā iekļauts vēl kāds secinājums: jo vairāk muzeju un memoriālu apmeklējumu, jo mazāk saprašanas. Pārāk intensīva piemiņas vietu, izstāžu un citu objektu apmeklēšana, cenšoties vienā dienā izstaigāt visu iespējamo un uzklausot stāstījumu pēc stāstījuma, noved pie tā, ka informācija “izskrien” caur galvu, prātam nespējot to apstrādāt. “Mazāk nozīmē vairāk,” norādīts pētījuma kopsavilkumā.

K. Šrēderu īpaši neesot pārsteigusi jauniešu atbildēs atspoguļojusies VDR romantizācija. Tā lielā mērā skaidrojama ar viņu Austrumvācijā dzimušo vecāku ietekmi. Tā saucamajās VDR vecāku ģimenēs principā daudz vairāk ar bērniem tiek runāts par vēstures jautājumiem nekā rietumvāciešu ģimenēs, turklāt biežāk tajās vecāki atmiņu stāstos uzsver tieši pozitīvo. Taču viņu izbrīnījis, ka tik daudzi – katrs otrais skolēns – par demokrātiju neuzskata Vācijas Federatīvo Republiku. Otrkārt, autors šausminās, ka tikai divas trešdaļas skolēnu negatīvi vērtē nacionālsociālismu, lai gan atšķirībā no citām vēstures norisēm par šo sistēmu faktu zināšanas skolēniem ir ļoti labas.

Jau agrāk K. Šrēdera vadīto pētījumu ievirze no citu zinātnieku puses izpelnījusies kritiku. Kā norādījis vēstures profesors Bodo fon Boris, “šī aptauja zina jau iepriekš, kas ir pareizs” un pret vēstures mācīšanu attiecas tā, it kā vajadzētu skolēniem mācīt kaut kādu “īsto” patiesību, un tad skolēniem izveidosies “īstie” viedokļi. “Mēs nesakām, ka skolotājiem vajadzētu mācīt bērniem kādas viennozīmīgas definīcijas,” pārmetumus noraida Monika Doica-Šrēdere, “mēs uzskatām, ka skolēniem ir jāiegūst spēja saprast, kas diktatūru atšķir no demokrātijas, lai viņi spētu diferencēt šīs sistēmas un veidot patstāvīgus vērtību spriedumus.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+