Mobilā versija
+17.8°C
Milija, Maiga
Svētdiena, 25. jūnijs, 2017
12. janvāris, 2015
Drukāt

Vēstures muzejs saņēmis divas Valtera Hirtes skulptūras

Foto: LETAFoto: LETA

Pērn Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) Etnogrāfijas nodaļa saņēmusi unikālu dāvinājumu – divas Valtera Hirtes grieztas kok skulptūras, muzejā uzzināja LA.lv.

Hirte bija kokgriezējs, domātājs un stāstnieks, kura simt gadu jubilejas atceri atzīmēja 2013.gadā. Mūžu mākslinieks aizvadījis Mazsalacas pusē kā mežstrādnieks. Kad 1967. gada vētra nogāza tūkstošgadīgo Tūteres ozolu – visu laiku iespaidīgāko Latvijas dižkoku – no tā koksnes tapa lielākā daļa Hirtes kokgriezumu.

Līdz šim LNVM krājumā bija 14 viņa kokskulptūras, un lielākajai daļai no tām līdzi nācis paša Hirtes rakstīts stāsts. Tāds ir arī abām jaunajām figūriņām, kuras muzejam dāvinājusi mākslinieka Jāzepa Pīgožņa ģimenes.

Kolekciju papildinājis sēdošs velns un sievietes kailfigūra ar smilgu slotiņu rokā. Velna tēlam zem kreisās pēdas ir izurbts dobums, kura dziļumā atradās sarullēta papīra lapiņa ar meistara rakstītu tekstu: “Šis velns agrāk dzīvoja Veckaktiņa purvagrāvī. Kurš 1927. gada pavasarī ierāva Ābelītem zirgu. Uz palīgā saucienu es ierados pirmais, maz, bet tomēr drusku varēju palīdzēt, lai Ābelītis izmisīgi turpinātu saukt palīgā. Jāsaka, ka pirmo reizi redzēju cilvēku tik izmisīgu sejā. Kad atsteidzās vīri no Dožena mājām, tad jau zirgu, kuram visu laiku bija tikai galva redzama virs izkurcējušā ledus, izvilka uz ceļu. Un tad sākās skriešana. Zirgs, kurš nespēja skriet nosalis, bet Ābelītis no pārkaršanas cīņas izmisumā. Tā kā neko ļaunu šis velns vairs nav izdarījis, arī toreiz traģēdija nenotika, tad ļāvu, lai iet. Rīgā dzīvošot pie Jāzepa, ar kuru 1975.gada 19.jūnijā septiņas stundas cīnījāmies, pārmocījušies ne mazāk kā toreiz Ābelīts. Lai kad būs ziemas garā tumsa, varētu atcerēties vasaras silto gaismu, pārdomādami visu to labo, meklēdami un atrazdami. Zināms, ka vēl un vēl būs dienas, lai arī kurā vidē strādāsim, aizmirsdami apkārtni.”

Arī otru kokskulptūru “Sieviete ar niedru slotiņu” muzejs saņēma kā dāvinājumu no gleznotāja meitas Ievas Pīgoznes. Viņas dāvināts ir vēl kāds vērtīgs jaunieguvums – Latgales podniecības vecmeistara, arī tīrradņa, Ādama Kāpostiņa 20. gadsimta 70. gadu nogalē darinātais “vāzaunieks” – varens Latgales puķu pods.

Pievienot komentāru

Kāpēc klusēšana vairs nav zelts. Sakāmvārdu līkumotie ceļi (1)Ne visi senie sakāmvārdi noder mūsdienās, arī, piemēram, "Ne mana cūka, ne mana druva" nav īsti noderīgs padoms
Draugiem Facebook Twitter Google+