Kultūra
Kultūrpolitika

Piedzīvojums vai pienākums? Anda Rožukalne vērtē projektu “Vēstures skolotājs. Ekspedīcija laikā” 0


Raidījums ir pārdomāts un profesionāls, lieliski uzfilmēts un ieskaņots, faktu pārpilns un interesants, taču būtu vēl interesantāk, ja tas būtu raidījums par vēsturi, nevis par skolēniem.
Raidījums ir pārdomāts un profesionāls, lieliski uzfilmēts un ieskaņots, faktu pārpilns un interesants, taču būtu vēl interesantāk, ja tas būtu raidījums par vēsturi, nevis par skolēniem.
Ekrānuzņēmums no skaties.lv

Vēstures zināšanas gluži vai sitas sejā. Fakti un skaidrojumi, atmiņas, māksla, mīti un atzīšanās melos. Atkailinoši kā “Lustrum”, sirsnīgi un par dzīves jēgu kā “Mērijas ceļojums”, vērienīgi kā “Nameja gredzens”. Pagātnes notikumi vai pārdzīvojumi kļuvuši par svarīgu šā gada daļu.

Valsts simtgades pasākumu virknes vidū LTV1 pro­grammā sācies skolu jauniešiem veltīts projekts “Vēstures skolotājs. Ekspedīcija laikā”. Kāda tam jēga?

Izglītošanās izklaide

Raidījumā viss ir kā ideālajā pasaulē. Projektu veido aizrautīgs vēstures skolotājs Edgars Bērziņš, kam bijis prieks visu vasaru smagi strādāt, lai vēsturiskās Latvijas vietās kopā ar skolēniem iepazītu Latvijas pagātni pa gadsimtam vien. Viņš personificē to skolotāju, kuru izmisīgi vēlas radīt bezgalīgā izglītības reforma.

Projektā vēsture tiek iepazīta uz savas ādas, cenšoties izdarīt ko tādu, kas bija konkrētā gadsimta ikdiena. Piemēram, Āraišu ezerpilī skolēni cenšas izvārīt senu putru, ar primitīvu metodi veido neveiklus māla traukus.

Lai piedalītos projektā, skolēni varēja pieteikties LTV1 interneta lapā. Divas komandas iepazīst vēstures faktus un darbus, vērtē sevi un konkurentu, beigās noskaidrojot labāko. Viss šajā formātā ir pārdomāts, ieguldīts apbrīnojami liels darbs, lai pētītu, plānotu, parādītu.

Jau raidījuma pašreklāmas pieteikumā Edgars Bērziņš cīnās ar priekšstatu, ka vēsture ir garlaicīga, jo viņam pašam tā ir aizraujošu stāstu pārpilna.

Atvainojiet, bet šī taisnošanās, cenšanās pierādīt, ka mūsu vēsture ir izzināšanas vērta, ir viena no visa projekta galvenajām problēmām.

Varu iedomāties, ka tas bijis darbīgās komandas lielais izaicinājums – ak, ko lai izdara, lai (iedomās) mūžam garlaikotus pusaudžus pierunātu interesēties par vēsturi!? Tādēļ raidījums nevis pašapzinīgi saka, re, kādus atklājumus piedzīvojam, re, ko vēstures iepazīšanā darījuši citi cilvēki, bet visu laiku tramīgi pārjautā dalībniekiem – vai jums pietiekami patika, vai bija interesanti?

Raidījuma veidotāji kā klientu sagaidāmās neapmierinātības uztraukti pakalpojuma piedāvātāji cenšas dalībniekus izklaidēt cerībā, ka tas būs arī vērtīgi un izglītojoši. To svešvārdā sauc eduteinment jeb par izglītojošu izklaidi, domājot mēģinājumus par izglītošanos padarīt tik izklaidējošus, lai nebūtu jāatzīst koncentrēšanās, sevis pārvarēšanas, nezināmā iepazīšanas grūtības.

Raidījuma dalībnieki ir jauki un precīzi izpilda paredzēto. Viņi arī laipni, bet ne pārāk aizrautīgi uzslavē daudzu cilvēku darba sagādāto iespēju iegūt unikālu pieredzi. Kad noskatos visu līdz šim demonstrēto saturu, saprotu, ka bijis interesants piedzīvojums, bet par vēstures svarīgumu šaubos. Lielākie darītāji visā formātā ir pieaugušie. Būtībā ir sniegts pakalpojums prasīgam patērētājam, imitējot nelielu spēli ar vēstures elementiem.

Kam vajag sacensības?

Spēļošana, sacensības izmantošana ir vēl viens paņēmiens, kā mārketingā un citās komunikācijas aktivitātēs iedvest dzīvību. Ar spēles elementu palīdzību ideju vai preču pārdošana tiek padarīta pievilcīgāka, personiskāka. Abos pirmajos raidījuma “Vēstures skolotājs” laidienos skolēni sacenšas senu laivu airēšanā un citu uzdevumu veikšanā. Sacensība ir visa formāta pamats, jo katra trīs skolēnu lielā komanda kā punktus krāj monētas, kuru kopskaits nosaka dienas uzvarētāju.

Varētu teikt, kur ir problēma, lai skolēni sacenšas, varbūt tas radīs azartu?

Man gribētos parunāt par dziļākām likumsakarībām, kuras ir raidījuma pamatā. Par tām tieši izglītības jomā bijuši gan pētījumi, gan diskusijas.

Viens no strīdus jautājumiem ir saistīts ar šaubām, vai konkurencei vajadzētu būt jebkāda izglītošanās procesa pamatā. Jau spēju un prasmju godīga vērtēšana ir pietiekami sarežģīta, bet sacenšanās rada stresu, neveido prasmi sadarboties, atsvešina.

Reizēm mūžīgā sacensība nogurdina, liek mācīties izlikties, shēmot, jo sacensībā vienmēr ir stāsts par uzvarētājiem un zaudētājiem. Katrā grupā vai, ja vēlaties, komandā, būs labāki un sliktāki dalībnieki kādā no uzdevumiem. Vai tāpēc vērtīgāki un mazvērtīgāki? Mūžīgā sacensība saasina atšķirības starp cilvēkiem, padziļina nevienlīdzību, atsvešina. Pastāvīga salīdzināšana, vērtēšana mazina prieku, tā kādam var radīt vainas izjūtu (ja esi radījis zaudējumu komandai).

Lai pastāv intelekta un erudīcijas spēles. Bet kādēļ izzinošam ceļojumam vēsturē jākļūst par sacensību? Par ko ir cīņa, ja lielākais projekta uzdevums būtu padarīt vēstures notikumus par identitātes daļu?

Tu esi airējis laivu, kas izgatavota tāpat kā tādas pašas pirms tūkstoš gadiem, tad priecājies, jokojies, šļaksties un centies izzināt katru laivas šķiedriņu, un iejūties senā cilvēka realitātē. Mūsu senči arī droši vien spēkojās, bet laivas bija vajadzīgas pārtikas iegūšanai, svarīgs transporta līdzeklis.

Ja lielā TV projektā nav iespējas savā nodabā slīdēt pāri Āraišu ezeram, izjust ūdens šļakstus, pārdomājot iepriekš uzzināto par šo vietu, ja jābīstas no zaudējuma sacensībā, prieks izzūd. Kad uztraucies, vai tas māla ķobītis, ko kāds tev licis izgatavot, būs gluds, tu nepagūsti izjust prieku, iemācoties kaut ko jaunu par sevi un par vēsturi.

Tā nerodas zināšanas, bet grūtību pārvarēšanas pieredze. Tā rodas raidījumi, kuros ir aizrautīgs un smagi strādājošs skolotājs, kas cenšas pievērst uzmanību vēstures jēgai, bet tas iznācis vairāk pieaugušo priekšstatiem atbilstošs formāts.

Jūtos ļoti pretrunīgi, projekta koncepciju vērtējot arī kritiski, jo raidījums ir pārdomāts un profesionāls, lieliski uzfilmēts un ieskaņots. Tas ir izzinošs, no vēstures atklāšanas viedokļa – faktu pārpilns un interesants. Stāsti par arheologu atklājumiem, fakti par vēsturiskām vietām ir ļoti vērtīgi.

Neveiksmīgākā, diemžēl – arī lielākā, ir tā raidījuma daļa, kurā labi safilmēti skolēnu uzdevumi.

Nav saprotams, kāpēc šie konkursa darbiņi veido satura pamatu. Daudz interesantāk būtu noskaidrot nevis to, ko skolēni domā par sena raksta pīšanu no dzijas dzīpariem, bet stāstīt, ko nozīmē šis darbs, šis raksts.

Kāpēc vēstures entuziasti, kas gatavojuši uzdevumus, saģērbušies vēsturiskos tērpos, kā šie tērpi tapuši un kā jūtas valkātājs? Ja piejamas tik vērtīgas zināšanas un brīnišķīgas detaļas, kāpēc garas minūtes veltītas putras maisīšanai vai citiem konkursa uzdevumiem? Cik ilgi vērosi vienaudžus, ja citas lietas ir interesantākas?

Raidījuma vadītājs, zinīgais skolotājs, tā gaitā kļūst it kā nesvarīgs. Tas ir viņš, kas beigās skolēniem bikli jautā, kas viņiem patika. Skolēniem ir interesanti, ar viņiem viss kārtībā. Arī skatītājiem būtu vēl interesantāk, ja tas būtu raidījums par vēsturi, nevis par skolēniem.

Saistītie raksti

Cilvēkos ir pastāvīgi klātesoša neveiklība un pastāvīgas bažas, ka varbūt viņu sirdslieta (vēsture) neliksies pietiekami vērtīga citiem, bet raidījumā ir visas svarīgās sastāvdaļas, taču pietrūkst prieka. Piedalās interesanti cilvēki, un satiekas gudri jaunieši, bet nav joku, nav īstas aizrautības. Tajā ir pārāk daudz paklausīgas uzdevumu pildīšanas. Tāda droši vien vajadzīga stundās. Vai noder arī televīzijā? Šaubos.

Galerijas nosaukums
LA.lv