Vēstures skolotājs Ansis Nudiens dodas mācīties uz ASV 0
“Esmu kļuvis par skolotāju nejauši, neesmu studējis pedagoģiju, tāpēc ceru, ka Amerikas Savienotajās Valstīs apgūšu daudz jauna, kas noderēs manā tālākajā skolotāja darbā,” stāsta Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijas vēstures skolotājs Ansis Nudiens, kurš nule ieguvis prestižo Fulbraita stipendiju, ko izmantos, lai maģistrantūrā studētu pedagoģiju Virdžīnijas Politehniskajā institūtā un valsts universitātē.
Ienāca klasē kā balta lapa
Savulaik, kad Ansis stājās Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, viņam ļoti patika vēsture, bet puisim nebija ne jausmas, ko ar vēstures zināšanām dzīvē iesāks. Katrā ziņā skolotāja karjera neietilpa viņa plānos. Taču pēdējā bakalaura studiju gadā, kad lekciju bija maz, Ansis pamanījis sludinājumu, ka Ogres profesionālā vidusskola meklē vēstures skolotāju. Pieteicies un pēc īsas darba intervijas pieņemts darbā. Klasē ieradies kā balta lapa, patiesībā nemaz nezinot, kā tad skolēni jāmāca. “Mana vienīgā pieredze bija tāda, ka biju redzējis, kā strādā mani skolotāji un universitātes profesori,” atceras Ansis. Pedagoģijas prasmes gan nedaudz apguvis skolotāju tālākizglītības kursos, lasījis arī grāmatas par šo tēmu, tāpat vadījies pēc savas intuīcijas, kā arī “eksperimentējis ar skolēniem”. “Taču man nav gājis viegli, ir bijuši sarežģīti brīži. Ir klases, kas izturas ar pietāti pret jebkuru un tur stingru attieksmi nemaz nevajag, bet ir tādas klases, kur vajadzētu stingrību. Bet man neizdodas izpildīt plānu būt vienmēr striktam. Vairāk cenšos ar skolēniem cilvēciski aprunāties.
Paldies arī maniem pieredzējušajiem kolēģiem, kas bija mani neoficiālie darba audzinātāji!” teic Ansis.
Kad, rakstot maģistra darbu vēsturē, Ansis nolēma pētīt, kā Latvijas skolās mācīta vēsture, kādas bija mācību grāmatas pagājušā gadsimta 20. un 30. gados, viņš saprata, ka, neraugoties uz zināšanu trūkumu pedagoģijā, skola viņu ir “ievilkusi”. Kas piesaistījis skolotāja darbam, Ansis pat nevar formulēt. “Tā ir mistērija,” viņš saka.
Nolēmis, ka nepieciešams tomēr studēt arī pedagoģiju vai psiholoģiju, taču Latvijā pieejamās studiju programmas nepiesaistīja. Turklāt, studējot maģistrantūrā, Ansis jau pārliecinājies: ja jāstrādā, mācības cieš. Tāpēc pieteicies stipendijai, kas dos iespēju tikai studēt. Fulbraita stipendija gan piešķirta uz gadu, bet maģistra studijas ilgst divus gadus, tāpēc Ansim būs jādomā, kur rast finansējumu studiju pabeigšanai.
Kā un kāpēc jāmāca vēsture
“Jautājums, kas mani ļoti urda, ir – kā mācīt vēsturi, kāpēc mācīt vēsturi. Man šķiet, ka atrast uz šiem jautājumiem atbildes ir būtiski visai Latvijas sabiedrībai. Ceru, ka arī uz šiem jautājumiem vismaz daļēji atbildes radīšu, studējot ASV.
Ir ļoti svarīgi saprast, kādēļ māca vēsturi, kāds ir tās uzstādījums. Dažādos laikos tas ir citādi, un ir interesanti pavērot, kā mainās uzstādījumi. Piemēram, starpkaru Latvijā minoritāšu skolās līdztekus Latvijas vēsturei padziļināti mācījās arī savas tautas vēsturi,” stāsta Ansis.
Kad vaicāju, kāpēc jaunam cilvēkam būtu jāzina vēsture, skolotājs man par pārsteigumu atbild: “Patiesībā vēstures zināšanas var dot ne tikai labumu, bet arī ļaunumu. Piemēram, attieksme pret vēsturi mēdz sadalīt sabiedrību, rada neiecietību. Taču vēsture iemāca uz lietām raudzīties no dažādām pusēm, lai galu galā izdarītu objektīvu spriedumu. Matemātikā, risinot uzdevumus, nevar neņemt vērā visus lielumus. Vēsturē it kā varētu neņemt vērā visus apstākļus, bet skolēniem ir jāiemācās to tomēr nedarīt.”
Ansis arī norāda, ka nebūtu vajadzīga tāda patriotiskā audzināšana, kurā skolēnam iedod noteiktas izjūtas, piemēram, mīlestību pret valsti. Skolēnam būtu jāiemācās pašam izziņas ceļā nonākt pie šīm atziņām, protams, ar skolotāja palīdzību.
Ansis uzskata, ka būtu jāsamazina apgūstamās vielas apjoms vēsturē vismaz pamatskolā. Šobrīd vēstures tēmas tiek tikai apgrābstītas. Rezultātā ik gadu pamatskolas beigšanas eksāmenā skolēni uzrāda viduvējus rezultātus.
Pēdējos trijos gados jaunais skolotājs arī audzinājis klasi, kurā bijušas tikai meitenes. Mūsu sarunas dienā Ansim viņām jāpasniedz diploms par ģimnāzijas absolvēšanu. “Brīnišķīgi cilvēki,” tā jaunais skolotājs raksturo savu audzināmo klasi un piebilst, ka savā ziņā priecājas, ka tieši tagad uz laiku atstāj skolu un dodas studēt, jo pie “savām meitenēm” tik ļoti pierasts, ka būtu grūti uzreiz ņemt audzināšanā kādu citu klasi.
Jau augustā skolēnu iecienītais jaunais pedagogs dosies uz ASV, kur cer palikt divus gadus. Viņš sola līdzi ņemt plakātu, ko skolotājam uzdāvinājuši vislielākie ģimnāzijas delveri – kāda no 7. klasēm – un kurā redzami skolēnu un skolotāja foto, kā arī septītklasnieku novēlējumi skolotājam. Kāds skolēns rak-sta: “Jūs mainījāt manu priekšstatu par vēstures skolotājiem.” Bet cits novēl atgriezties ar jaunu tetovējumu. Jāsaka, ka ar tetovējumiem gana bagāts Ansis ir jau tagad.
Pēc studijām Ansis gatavs atgriezties ģimnāzijas skolotāja darbā. Kad novecos, tad gan vēlētos nodarboties ar vēstures pētniecību un rakstīt grāmatas.
Uzziņa Fulbraita stipendiju programmas mērķis ir veicināt savstarpēju izpratni starp ASV un citu valstu iedzīvotājiem. Šīs programmas ietvaros vairāk nekā 300 000 dalībnieku no visas pasaules bijusi iespēja studēt ASV, iepazīt dažādas kultūras, kā arī politiskās un ekonomiskās struktūras. Kopš 1991. gada 171 Latvijas pārstāvis jau saņēmis Fulbraita stipendiju un apmeklējis ASV šīs programmas ietvaros. Fulbraita studentu stipendijas saņēmēji studē maģistrantūrā kādā ASV universitātē, bet Fulbraita pētnieku stipendijas saņēmēji var veikt pētījumus un lasīt lekcijas ASV. A. Nudiens ir tikai otrais skolotājs, kurš piesakās Fulbraita stipendijai, vēloties turpināt studijas. Iepriekš gan bija arī īpaša stipendiju programma skolotājiem, kas nodrošināja pedagogu apmaiņu starp Latviju un ASV. ASV vēstniecība Latvijā koordinē arī tā saukto SUSI stipendiju programmu skolotājiem un izglītības darbiniekiem, kas paredz mēnesi ilgu uzturēšanos ASV, kuras laikā var gūt ieskatu ASV izglītības sistēmā. Šīs programmas ietvaros pēdējo trīs gadu laikā uz ASV devušies trīs Latvijas skolotāji. |
