Egils Līcītis
Egils Līcītis
Foto: LETA

Egils Līcītis: Vēsturisks periods jeb Par interesi dibināt jaunu partiju 5

Vecos laikos cilvēkiem partiju taisīšanas būšana nepatika. Vienmēr karsti, salasīti dēkaiņi rāvās pie projektiem, runāja kā nevaldāmi un beigās neuzbūvēja vis glītu, gaišu partijas namiņu, bet kaut kādu skabūzi, kur nodarbojās ar netiklu uzdzīvi. Godkārās radības regulāri vajadzēja uzmanīt, lai nenozog Latviju vai nepārdodas krieviem. Bet ko kaunināt politisko eliti, kas iznākusi no biezokņiem, nokāpusi no laupītāju pilniem Kangaru kalniem. Viņi funkcionēja, kā mācēja, tautas uzdoto nedarīja.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Pirms brītiņa par to sodījās, bet šai vēsturiskajā periodā sašūmējušās masas veras pretī horizontam – kad taps jēdzīgs politiskais spēks, par kuru vērts balsot, un kurš iesoļos līdz kliņķim nolaisto, neslavas apvīto, nesabiedrisko partiju izstrādājumu vietā?

Pašlaik ir interese, ir iespējas. Trampa uzvara vai lietuviešu atbalsts sīkpartijai, kas Seimā bija pārstāvēta ar vienu deputātu, bet pēc vēlēšanām pārņēma maksimālu varu, ir liecība, ka balsstiesīgie nobrieduši pārmaiņām. Jā, raus žagas, atminoties savu laiku nokalpojušo atslēgas cilvēku siltumu un atsaucību, bet sponsoru īsā pavadā turētie, džipos sakāpušie kundziņi pavisam zaudējuši realitātes izjūtu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Latvijā mesiju vairs nav rezervē, Gulbenes pojene bija pēdējā no šīs kategorijas. Jauna spēka veidošanās iespējama ar sabiedrisku rosīšanos un atmodu. Diezin vai dibināt jaunu partiju kādam ir pastāvīgu rūpju un prātojumu objekts, tomēr šeit dzīvo aktīvi laikabiedri, autoritātes, kas vēl nav nobeigtas uz nacionālā tirgus laukuma, nevienaldzīgi ļaudis par valsts likteni. Publikā cienītiem cilvēkiem jāveic mēslošanas un aršanas priekšdarbi, jāsēj graudi, lai sāktos intensīva veģetācija un izaugtu tādi vīri kā strēlnieki Vanags, Miķelsons un Konrāds, kam dārga tēvuzeme, kas stāv un krīt par Latviju.

Tikai nedibiniet pirmo šūniņu alus kneipē ar galdabiedriem. Neiekausējiet kodolā vienlaidu olgalvas intelbeņķus un nevāciet biedros vakarējos no politiskām žogmalēm. Jaunā organizācija nedrīkstētu sastāvēt no cita ceļa gājējiem, visskaistākajiem zēniem ar varavīksnes simboliku. Politiska spēka jaunradīšana nenozīmē piesist jaunus dēļus un pārkrāsot veco sētu. Modernos laikos vilktā ģenerālā līnija ir nepārtraukti uzturēt dzīvu kontaktu ar vienkāršiem cilvēkiem. Pirmā mācība ir atteikties no labā toņa konsultantiem, reklāmistiem, politiskā stila “ģērbējiem”. Politiķim jārunā tas, ko viņš domā! Arī ausīs džinkstošas, nepatīkamas lietas. Kolīdz visu pasugu smadzeņu kompostrētāji sāk zākāt par populistu, jūs šilierējaties kā rasists un no pazemes alas izrāpies ksenofobs – esat ticis uz pareizā ceļa!

Vēlēšanu cīņu iznākumu atkal stipri sāk ietekmēt vērtības, ideoloģijas, nevis ekonomiskie faktori. Kas Latvijā mīda kājām latviešu intereses, likuma, tiesiskuma varu, tam skanēs kapu zvani. Tātad meklējam personības, patriotus, rietumnieciskas domāšanas nācijas morālos līderus. Kas viņus vedīs apātiskā sabiedrībā? Atkal rūpesti uzgulst mums, baltajiem vīriešiem.