“Klejojošie skaitļi” – tā PSRS ciesto dzīvā spēka zaudējumu Otrajā pasaules karā statistiku reiz raksturoja kāds Krievijas preses izdevums. Varētu šķist – kopš 1945. gada pagājis gana ilgs laiks, lai valstī, kur 9. maijā cieņā grandiozas militārās parādes, būtu daudzmaz precīzi noskaidrots, cik padomju karavīru karā krituši. Izrādās, strīdi par to turpinās joprojām. 


Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem

Kokteilis

Numeroloģijas tests: aprēķini savu laimīgo skaitli un uzzini, ko tas par tevi atklāj

RAKSTA REDAKTORS

VIDEO. “ASV aizliedz ar likumu, Latvijā tirgo uz katra stūra!” Brīdina par zīdaiņiem bīstamām precēm 13

Lasīt citas ziņas

Patiesais padomju dzīvā spēka militāro zaudējumu apjoms ir viens no mūsdienu krievu patriotiskās apziņas sāpīgākajiem jautājumiem, aprīļa vidū intervijā radiostacijai “Svoboda” izteicās pazīstamais krievu vēsturnieks Boriss Sokolovs. Droši vien tāpēc PSRS vadība 1941. – 1945. gada neatgriezenisko zaudējumu zinātnisku, statistikā un dokumentos balstītu aprēķināšanu novilcināja gadu desmitiem ilgi. Staļins drīz pēc kara beigām paziņoja, ka tas padomju valstij laupījis septiņus miljonus dzīvību. Kādu laiku ar viņa teikto pietika. Vienīgi uz Rietumiem aizbēgušais pulkvedis Kirils Kaļinovs 1950. gadā izdotajā grāmatā “Vārds padomju maršaliem” (“Советские маршалы имеют слово”) minēja, ka PSRS cīņās pret Vāciju zaudējusi 8,5 miljonus karavīru. Tajā skaitā no ievainojumiem miruši 2,5 miljoni, bet gūstā – 2,6 miljoni. Par civiliedzīvotājiem te nav runas.

Kaļinova minētie skaitļi Rietumos ilgu laiku kalpoja par vienīgo ticamo informāciju, lai arī pārbēdzējs bija atsaucies uz kādu arhīvu dokumentu, kura eksistence ir neskaidra. 1965. gadā PSRS maršals Ivans Koņevs kādā sanāksmē kā militāro zaudējumu skaitu nosauca 10 miljonus, taču arī te nebija skaidrs, no kurienes tādi dati. Tajā pašā laikā virsnieku sastāva kaujas zaudējumi gan tika aprēķināti itin precīzi. Tas prasīja septiņu gadu darbu, līdz 1960. gada beigās tika nosaukts skaitlis 
1 023 093.

Astoņu miljonu par maz

Lipīgas grīdas, izmētāti izsmēķi: no antisanitāriem apstākļiem Ķengaragā izņem četrus mazus bērnus, tostarp zīdaini

Mājas

Sodas brīnumainās īpašības! 10 veidi, kā to gudri izmantot mājās

Saeimas vairākums noraidījis opozīcijas demisijas pieprasījumu Kultūras ministrei Loginai

Ķeršanās pie armijas neatgriezenisko zaudējumu aplēses, balstoties starptautiski pieņemtajās zinātniskajās metodoloģijās, PSRS sākās tikai līdz ar “perestroikas” laiku 80. gados. Ar neatgriezeniskiem zaudējumiem šajā gadījumā tika saprasta kaujās kritušo, no ievainojumiem, slimībām un nelaimes gadījumos mirušo, pašnāvību izdarījušo, kā arī kara tribunālu ar nāvi sodīto skaits.

Vēsturnieks un ģenerālpulkvedis Dmitrijs Volkogonovs 1994. gadā kā Krievijas prezidenta administrācijas komisijas karagūstekņu, internēto un bez vēsts pazudušo lietā vadītājs uzskatīja, ka sarkanā armija karā neatgriezeniski zaudējusi 16,3 miljonus karavīru, bet kopā ar mierīgajiem iedzīvotājiem, partizāniem un pretošanās kustības dalībniekiem dzīvību varētu būt zaudējuši ne mazāk kā 25 – 26 miljoni PSRS cilvēku.

Volkogonovs, balstīdamies PSRS Aizsardzības ministrijas arhīvos esošajā statistikā, jau toreiz atzina, ka, salīdzinot ar vācu zaudējumiem, “neatgriezenisko zaudējumu attiecība 
3,2:1 nav mūsu labā”.

Vēstures doktors Andrejs Mercalovs tajā pašā laikā piedāvāja proporciju 1:5, rēķinot, ka sarkanā armija zaudējusi 14 miljonus iepretim 2,8 miljoniem vērmahtam piederīgo. Jāatzīmē, ka mūsdienās frontē kritušo un citu iemeslu dēļ bojāgājušo vērmahta karavīru skaitu lēš uz 3,95 miljoniem, bet tur ir visi, kas kalpoja Vācijas armijā, arī austrieši, baltieši, čehi, poļi.

Vācijas civiliedzīvotāju zaudējumi attiecīgi ir divi miljoni, taču te ietilpst arī koncentrācijas nometnēs un nacistu represijās bojāgājušie Vācijas pilsoņi.

Mūsdienu Krievijā par autoritatīvākajām un oficiāli pieņemtajām tiek uzskatītas ziņas, ko apkopojusi Krievijas Federācijas Bruņoto spēku Kara memoriālā centra konsultanta Grigorija Krivošejeva vadītā grupa. Pirmo reizi tā savu ziņojumu sniedza 1993. gadā grāmatā “Slepenības statuss noņemts” (“Гриф секретности снят”). Krivošejeva aprēķinos neatgriezenisko armijas zaudējumu apjoms bija 8,860 miljoni, bet kopējie PSRS demogrāfiskie zaudējumi – 26,6 miljoni dzīvību, Baltijas republikām zudušos cilvēkus ieskaitot. Vēsturnieks Boriss Sokolovs, kuru viņa dzimtenē daudzi lād par “revizionistu”, tomēr uzskata, ka pat šie skaitļi ir samazināti un padomju laika stereotipu ietekmēti.

Izmantojot demogrāfijas datus un algoritmu, kas izstrādāts pēc visa kara perioda ievainoto dinamikas un 1942. gada neatgriezenisko zaudējumu statistikas, Sokolovs nosauc šādus skaitļus: 26,4 miljoni kaujas laukā kritušu, gūstā, no ievainojumiem, slimībām mirušu, nelaimes gadījumos bojā gājušu padomju karavīru.

Kopējie neatgriezeniskie PSRS zaudējumi viņa interpretācijā ir 43,448 miljoni!

Savus jaunākos apsvērumus vēsturnieks izklāstījis pagājušā gada rudenī Londonā angļu valodā iznākušajā grāmatā “The Role of the Soviet Union in the Second World War: A Re-examination” (“Padomju Savienības loma Otrajā pasaules karā: pārvērtējums”).

Politiska lieta

Karā kritušo un bojāgājušo uzskaitīšana ir ļoti niansēts un komplicēts darbs, turklāt rezultāts atkarīgs arī no tā, KĀ saskaita. To var darīt, piemēram, uzskaitot katru kritušo vārdā un uzvārdā kā vācieši, vai pēc kādām ikdienas, dekāžu, mēnešu atskaitēm, kurās ir tikai skaitļi. Ir viedoklis, ka vispareizāk zaudējumus aprēķināt pēc dažādām metodoloģijām un tad iegūtos rezultātus salīdzināt. Taču tāda pieeja prasītu ļoti daudz laika un resursu. Protams, pieejamiem jābūt visiem arhīviem.

PSRS un mūsdienu Krievijā kara zaudējumi bija un ir izteikti politiska lieta, jo zaudējumu apmērs vienmēr atbalsojas padomju un vācu kritušo proporcijā. Pārāk radikāla aina liktu izdarīt neglaimojošus secinājumus par padomju kara mākslu.

Pēc Sokolova domām, padomju un vācu armijās kritušo proporcija Austrumu frontē bijusi pat 1:10! Jāpiebilst, ka Rietumu frontē 1943. – 1945. gadā vāciešu un sabiedroto zaudējumu proporcija bija par sliktu pirmajiem – 1,6:1. Jebkurā gadījumā PSRS zaudēja lielāku skaitu iedzīvotāju, nekā visas pārējās karojošās valstis kopā ņemot.

Borisa Sokolova ieskatā, milzīgie dzīvā spēka neatgriezeniskie zaudējumi faktiski bijuši iekodēti padomju totalitārā režīma būtībā un arī Krievijas impērijas tradīcijā – kā PSRS, tā cariskajā Krievijā cilvēka dzīvība nebija augstā vērtē. Staļinismā padoto pakļautība augstākajai priekšniecībai bija totāla, tāpat kā totāla bija varas kontrole pār personas dzīvību un nāvi. Apstrīdēt absurdas pavēles un taktiku, kas izpaudās, teiksim, kā “dzīvā viļņa” dzīšana pret vācu lož­metējiem, šai sistēmā iekļautajiem nebija nekādu iespēju. Padomju armijas kara mākslas klasikā iederējās slikta izlūkošana vai tās neesamība, šablonisms darbībā, slikta artilērijas uguns korekcija, kājnieku daļu sakaru trūkums ar artilērijas un tanku daļām, slikta karavīru apmācība. Lielākā vai mazākā mērā tāda aina saglabājās visus kara gadus. Rezultāts – milzīgi, nevajadzīgi cilvēku dzīvības zaudējumi.

Saskaitāmā vēl daudz

Neatgriezenisko zaudējumu precīzai aprēķināšanai PSRS gadījumā ir arī tīri objektīvi šķēršļi. Zaudējumu pārskati par 1941. – 1942. gadu ir fragmentāri vai to vispār nav. Taisnības labad jāatzīmē, ka līdzīga situācija, sākot ar 1944. gada beigām, vērojama arī vērmahta dokumentācijā, kur, frontei pajūkot, juceklis un nepilnības parādījās tāpat vācu zaudējumu uzskaitē.

Lāča pakalpojumu saviem karavīriem izdarīja sarkanās armijas vadība, kad pēc 1939./1940. gada Ziemas kara ar Somiju izdeva pavēli atņemt ierindniekiem un seržantiem personas dokumentus. Tā teikt, lai tos izlūkošanas un propagandas nolūkos nevarētu izmantot pretinieks. Bet tāds solis radīja jucekli un uzskaites grūtības pat miera, kur nu vēl kara apstākļos! Identitātes medaljonus sarkanajā armijā oficiāli ieviesa 1941. gada martā, taču vairākumam nekādu identitātes zīmju nebija pat 1942. gadā. Daudzi medaljonus uzskatīja par sliktu zīmi un nemaz nenēsāja, tāpēc 1942. gada 17. novembrī medaljonus atcēla, it kā lai neradītu karavīros nolemtības sajūtu.

Boriss Sokolovs savos darbos citē 1942. gada 12. aprīļa PSRS tautas aizsardzības komisāra vietnieka pavēli, kurā norādīts, ka vienību štābi personālsastāva un kritušo uzskaiti karadarbībā iesaistītajās daļās veic galīgi neapmierinoši un savlaicīgi neizsūta augstākajai pavēlniecībai kritušo sarakstus.

Uzskaitīta tiekot labi ja trešā daļa kritušo. Kas attiecas uz bezvēsts pazudušajiem un gūstā kritušajiem, tad tur situācija “ir vēl tālāka no patiesības”. Sarkan­armijas virsnieki sastādīt kritušo vārdu sarakstus vienkārši neuzskatīja par svarīgu.

Vēl viens iemesls, kādēļ komandieri pat apzināti slēpa patieso zaudējumu apjomus, bija bailes, ka milzīgie skaitļi sadusmos priekšniecību. Standarta frāze daudzos ziņojumos skanēja apmēram tā: “Zaudējumi tiek precizēti.” Lieki sacīt, ka neviens tos “nenoprecizēja”. Mūsdienās, mēģinot pēc dokumentiem savilkt bilances par lielākajām kaujām, salīdzinot sākotnēju karavīru skaitu ar to, kas palikuši pozīcijās pēc tam, vēsturniekiem nākas konstatēt desmitiem tūkstošu karavīru iztrūkumu – viņu nav ne starp dzīvajiem, ne mirušajiem vai ievainotajiem. Ko nu par kritušajiem, ja pat precīzs mobilizēto skaits nav skaidrs! Oficiāli tie ir 34,5 miljoni, neoficiāli – 42,9 miljoni.

Maskavas Poklonnajas kalna Lielā tēvijas kara muzeja elektroniskajā datu bāzē glabājas personas ziņas par 17 miljoniem bojāgājušu sarkanarmiešu. Kritiķi teic, ka datu bāzē esot daudz kļūdu, un vienas un tās pašas personas tiekot minētas atkārtoti. Pēc Sokolova domām, ārpus datu bāzēm un reģistrācijas palikuši aptuveni 36% kritušo jeb, viņa statistikas gadījumā, 9,4 miljoni cilvēku.

Vēsturnieks mudina pievērst lielāku vērību vācu gūstā kritušo un bojāgājušo skaitam. Pēc vācu dokumentiem, piecos kara gados gūstā saņemti 5,754 miljoni padomju militārpersonu, taču to patiesais skaits bija vēl lielāks, jo 1941. gadā vācieši netika galā ar gūstekņu reģistrāciju un gūstā kritušo sarkanarmiešu mirstība togad bija liela.

Sokolova aplēstais iespējamais padevušos skaits varētu būt pat 6,3 miljoni. Dzimtenē 1945. gadā atgriezās 1,836 miljoni… Atskaitot tos, kuriem izdevās izbēgt no gūsta, un tos, kas palika Rietumu okupācijas zonā, vienalga iznāk, ka dzīvību zaudējuši ap četriem miljoniem padomju karagūstekņu. Korekcijas par dažiem miljoniem vēl būtu nepieciešamas hospitāļos un sanitārajās daļās mirušo skaitā, tāpat attiecībā uz zemessardzes vienībām, kurās iesauktajiem pirmā kauja nereti bija arī pēdējā. Savdabīgi, ka vācu armijā pat kara laikā tika praktizēta vecāka gadagājuma karavīru demobilizācija, taču sarkanajā armijā nekas tāds nenotika.