Latvijas vēsturnieki “pastāvīgā krīzē” 0
Bez īpašas reklamēšanas 4. Pasaules latviešu zinātnieku kongresa ietvaros šonedēļ Latvijas Universitātes Dabas mājā notika 2. Latvijas vēsturnieku kongress. Atšķirībā no iepriekšējā, 2011. gada septembrī sarīkotā 1. Vēsturnieku kongresa, kam bija ceremoniāls un svinīgs raksturs un uzrunas turēja valsts augstākās amatpersonas, šis noritēja piezemētāk un reizē lietišķāk.
2011. gada vēsturnieku sanākšanā LU Lielajā aulā piedalījās ap 400 delegātu un netrūka aicinātu ārzemju viesu, bet šoreiz zālē sēdēja nepilns simts dalībnieku un interesentu, bet ārzemju viesus varēja uz rokas pirkstiem saskaitīt. Toreiz finansējums pasākumam ar Latvijas Ārlietu ministrijas starpniecību tika gādāts no Eiropas fondiem, tagad iztika ar valsts budžeta resursiem. Kongresā pulcējās cilvēki, kas šobrīd savu “maizes darbu” nereti strādā citās, ne ar vēstures izpēti saistītās institūcijās, tomēr uzskata sevi par vēsturniekiem un demonstrē kādas aktivitātes šajā jomā, tostarp skolotāji. Viens no kongresa organizētājiem, LU Latvijas Vēstures institūta (LVI) direktors Guntis Zemītis neslēpa, ka Latvijas simtgadei pieskaņotā kongresa mērķis nebija reprezentācija vai atskaitīšanās, ko katrs savā zinātniskajā nišā paveicis, bet drīzāk tas paredzēts domu apmaiņai, atšķirīgu viedokļu izteikšanai un tam, ko vēsturnieki spēj dot sabiedrībai, lai to veidotu “jēgpilnu” un spriestspējīgu.
Profesors Zemītis kongresa ievadā uzsvēra, ka nav nodoma “žēloties” par ierasto naudas trūkumu nozarei, kaut gan pētnieku sūtīšana bezalgas atvaļinājumos ir realitāte, taču kongresa gaitā bez finanšu pieminēšanas gluži iztikt nevarēja. Vēsturnieks, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Gustavs Strenga, piemēram, atzina, ka vēsturnieki atrodas “pastāvīgā krīzē” un kopš 2011. gada maz kas mainījies – finansējuma ziņā saglabājas atkarība no politiskās varas, trūkums joprojām neļauj veikt secīgus un sistemātiskus pētījumus, mērķtiecīgi piesaistīt jaunos pētniekus, līdz ar to vēsturnieku saime noveco. Par spīti tam, ka “vēsturnieki ir nonākuši apburtajā lokā”, Strenga aicināja apzināties: “Vēsturnieki ir īpaši, un viņiem ir īpaša loma Latvijā, pat ja mums pašiem dažkārt šķiet, ka esam aizmirsti.” Atzinīgi tika uzņemts Vidzemes augstskolas rektora, vēstures doktora Gata Krūmiņa aicinājums vēsturniekiem vairāk pašiem domāt par finansējuma piesaisti – mazspēja menedžmenta un administratīvajās jomās humanitārajām nozarēm nav nekas unikāls arī Eiropas mērogā. “Ja esam humanitārie, tas nenozīmē, ka naudai jānāk tikai no publiskā sektora, jo pastāv arī privātais,” tā Krūmiņš. Viņš pauda pārliecību, ka privātuzņēmēji ir gatavi atbalstīt fundamentālus pētījumus, ja tiem kā loģiskiem un pragmatiskiem ļaudīm priekšā noliek skaidru plānu, kāds ir piedāvājums un kāds konkrētais gala produkts, piemēram, grāmata: “Vispirms ir jānāk ar ideju, nevis naudas prasību.” Tiesa, tādos gadījumos jāraugās, kas un ar kādu mērķi gatavs šo naudu dot, un jāpretojas mēģinājumiem mainīt saturu. Tāpat nav šaubu, ka vēsturniekiem paralēli dziļi akadēmiskajai jomai jākomunicē ar sabiedrību: “Ja sabiedrība sapratīs, ko dara vēsturnieki, tad sabiedriskās domas iespaidā tiks iegūta atgriezeniskā saite – sabiedrības vēlme, lai nozare tiktu finansēta.” Par to, ka Latvijas sabiedrībai ir interese par vēsturi un vismaz pārskatāmā nākotnē saglabāsies, nevienam no kongresa dalībniekiem šaubas neradās. To cita starpā parāda grāmatnīcās pieprasītāko grāmatu saraksti. “Viss notiek! Mums tikai jāmāk no savas puses piedāvāt,” bilda Krūmiņš.
Nekāds noslēguma dokuments kongresā netika pieņemts. Pasākuma vadītājs LU LVI direktors Zemītis norādīja, ka iepriekšējā pieredze liecina: pēc tāda nemaz nav lielas vajadzības, jo domu apmaiņa notikusi un drīzāk svarīgāk, lai runātais drīzumā tiktu apkopots atsevišķā izdevumā un kļūtu pieejams visiem.
