Mobilā versija
+0.5°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
11. maijs, 2012
Drukāt

Vēsturnieks: ES – visiem izdevīgs biznesa projekts


skudra_db_12

Kādi apsvērumi ir kalpojuši un kalpo par Eiropas Savienības (ES) veidošanās un attīstības dzinējspēku? LU Sociālo zinātņu fakultātes komunikācijas studiju nodaļas asociētais profesors, vēstures doktors Ojārs Skudra teic, ka tūlīt pēc Otrā pasaules kara un 50. gadu sākumā Eiropas integrācijas procesi aizsākušies kā politiski ideālistiska vēlme nākotnē nepieļaut karus starp Rietumeiropas valstīm.

 

Tomēr cauri gadu desmitiem dominējošākie bijuši ekonomiskie apsvērumi. ”Piekrītu tiem, kuri saka, ka ES joprojām ir uzskatāma par Rietumeiropas valstu biznesa un politiskās elites projektu, kaut arī mazākā mērā nekā 60. – 70. gados,” sarunā ar žurnālistu Viesturu Sprūdi atzīst Skudras kungs.

 

– ”Biznesa projekts” skan paskarbi…

– Kāpēc tad? Rietumeiropas ekonomiski attīstītākās valstis ir orientētas uz eksportu. Vienotais tirgus tomēr ir lielāks. Lielākā daļa preču un pakalpojumu tiek realizēti ES iekšējā tirgū. No iekšējā tirgus lomas pieauguma iegūst ne tikai biznesa elite, bet arī pārējie. Globalizācijas laikos neviena no ES valstīm, ieskaitot Vāciju, nespētu vienatnē pastāvēt pasaules tirgū. Vācijai ir pozitīvs tirdzniecības saldo ar visām ES dalībvalstīm. Ar pilnīgi visām! Tāpēc skaidrs, kāpēc vācieši ir par eirozonas glābšanu un ES saglabāšanu. Viņi pelna no šā projekta!

– Tātad valstu vēlmi pievienoties ES patiesībā diktē vien finansiāli apsvērumi?

– Es teiktu, ka iestāšanās ES un NATO ir uztverami kā paralēli procesi, kas nosaka zināmu ģeopolitisko orientāciju. Tāpēc jau rodas praktiskas un filozofiskas dabas jautājums: kur ir ES austrumu robeža? Vieni uzskata, ka tā jau nosprausta, un vienīgais jautājums vēl ir par Turciju, bet, kamēr eirozonas krīze nebūs atrisināta, runāt par paplašināšanos ar kādu lielāku valsti nav reāli. Otra lieta – kāda veida ekonomiskā asociācija iespējama starp ES un Krieviju, Ukrainu? Tās runas, kas bija dzirdamas par kopēju tirgu ar NVS valstīm, patlaban noklusušas un nav aktuālas. Kas attiecas uz mazo valstu stāšanos ES, tad ilgākā perspektīvā ieguvumi noteikti ir lielāki par zaudējumiem, ja vien pati jaunā dalībvalsts nepieļauj rupjas ekonomiskas kļūdas. Ja pieņem, ka valstis, kuras kopš 2004. gada iestājušās savienībā, būtu palikušas ārpusē, tad viennozīmīgi skaidrs, ka tām nāktos orientēties uz citu ekonomisko telpu. Bet tas nestu līdzi arī politisko orientāciju, kā to redzam Ukrainas un Moldovas gadījumā. Skeptiķiem, kuri saka, ka Latvijai no pievienošanās ES vairāk zaudējumu nekā ieguvumu, vajadzētu atbildēt uz jautājumu: bet kur mēs tagad būtu, ja nebūtu pievienojušies ES?

– Vai nepienāks brīdis, kad gribētāju tikt pie kopējā ”katla” saradīsies tik daudz, ka pietrūks to, kas gādā par ”zupu” tajā?

– Iespējas, draudi atrodas pastāvīgā apsvēršanas procesā. Vācijas zinātniski pētnieciskie institūti spriež arī par tādiem scenārijiem, kas notiks, ja eirozona un visa ES sabruks. Rietumeiropas politologu, zinātnieku, politiķu apritē visu laiku diskutē, vai ES nevajadzētu drīzāk iekšēji integrēties, nevis paplašināties. Doma ir tāda: ES paplašinājās, jo Rietumeiropa vēlējās rietumnieciskot Austrumeiropu, taču tagad jābaidās, vai pašai Rietumeiropai šīs paplašināšanās dēļ nedraud austrumeiropeiskošanās. Protams, pārskatāmā nākotnē Eiropas politikā toni noteiks Francija, Vācija, Lielbritānija. Jāapzinās, ka ne jau austrumeiropieši būs tie, kas regulēs ES politiku. Vienkārši tāpēc, ka Rietumi ir galvenie maksātāji, bet pārējie – saņēmēji. Arī Latvijai vajadzētu iedziļināties un piedalīties diskusijās, kas notiek Rietumos. Lai brīdī, kad par lietām aiz slēgtām durvīm tiks runāts ES augstākajās institūcijās, mūsu politiķi būtu pietiekami kvalificēti. Un lai arī pie mums Latvijā tiktu izrunāti visi iespējamie scenāriji. Lai sabiedriskā doma netiktu orientēta vienīgi uz pozitīvāko variantu, lai būtu gatava nepopulāriem lēmumiem, kuru uzdevums ir novērst negatīvos scenārijus.

 

Es, piemēram, teiktu, ka nekāda Latvijas cerētā eirozonas paplašināšanās nenotiks, kamēr vien nebūs pārvarēta visas ES ekonomiskā krīze, vai arī Latvija neuzrādīs tik ļoti pārliecinošus ekonomiskās attīstības argumentus, kas būtu neapgāžami. Es gan nespēju iedomāties, kas tādu attīstību varētu nodrošināt…

 

– Agrāk labais tonis bija spriest par ”vēl vairāk Eiropas” nākotnē un aizvien lielāku nacionālo valdību funkciju deleģēšanu pārnacionālajām institūcijām Briselē.

– Šis jautājums vairs nav darba kārtībā. Lisabonas līguma par ES institūciju pilnvaru paplašināšanu izgāšanās referendumos Francijā un Nīderlandē, kā arī nacionālistisko kustību izteiktā pieņemšanās spēkā liecina, ka ES vēl ilgu laiku būs būt multikulturālai, daudzvalodīgai valstu konfederācijai. Nekāds tautu ”kausējamais tīģelis” no Eiropas neiznāks. Lozungs ”Vienoti daudzveidībā”, protams, ir abstrakts, taču tas visdrīzāk atbilst pārskatāmai nākotnei.

– Ja ES dzinējspēks ir ekonomiskais izdevīgums, tad par Turcijas pievienošanu būs jāizšķiras agri vai vēlu.

– Turcijas pievienošana ES viennozīmīgi ir biznesa projekts, jo Turcijai ir ļoti liels ekonomiskais potenciāls. Bet šoreiz svarīgākie ir nevis ekonomiskie apsvērumi, bet gan islāms. Pilnīgi skaidrs, ka līdz ar Turcijas iestāšanos ES pret musulmaņiem, kuru jau šobrīd Eiropā ir ļoti daudz, nāktos izturēties pavisam citādi. Tiesa gan, problēmas vairāk ir nevis ar turkiem, bet ieceļotājiem no Ziemeļāfrikas.

– Ņemot vērā Baltkrievijas tiešo tuvumu ES robežām, varbūt kādā brīdī savienības paplašināšanās varētu attiekties arī uz šo valsti? Vai sankciju ieviešana nebija kāda zīme?

– Pārskatāmā nākotnē tāda iespēja ir pilnībā izslēgta. Iespēja, ja arī bija, jau sen ir nokavēta līdz ar Aleksandra Lukašenko nākšanu pie varas. Baltkrievijas militārā, ekonomiskā un politiskā elite pilnībā orientējas uz Krieviju un muitas savienību ar NVS valstīm. Pat ja režīms mainīsies, kas, protams, nenotiks, Krievijai stratēģiskās intereses Baltkrievijā paliks absolūta prioritāte. Arī tas, ka kaimiņu Ukrainu masveidā pamet Rietumu bankas un ienāk Krievijas finanšu uzņēmumi, liecina, ka ekonomiskā telpa ir sadalīta. Baltkrievija nespēlē nekādu nozīmīgu lomu ES ārējos ekonomiskajos sakaros.

 

Ar sankciju ieviešanu ES kategoriski noraidīja mēģinājumus panākt, lai tā paciestu politisko brīvību un cilvēktiesību pārkāpšanu Baltkrievijā kaut kādu ekonomisku iemeslu dēļ. Te bija runa, vai Baltkrievija, balstoties uz Krieviju, varētu piespiest ES atteikties no tās drošības un ārpolitikas principiem.

 

– Daudzi politiķi un mediji ir nobažījušies, ka sociālista Fransuā Olanda uzvara Francijas prezidenta vēlēšanās bremzēs Eiropas taupības politiku un iziešanu no ekonomiskās krīzes…

– Es tā nedomāju. Parlamenta vēlēšanās Francijā, visdrīzāk, uzvarēs konservatīvie un centriskie spēki. Līdz ar to Olandam nāksies sadarboties ar centriski konservatīvo valdību. Tas sociālistu politiku līdzsvaros. Ticamāk, ka abi ES dzinējspēki – Francija ar Vāciju – vienosies, ka blakus taupības pasākumiem Eiropai nepieciešamas arī kādas visa ES mēroga ekonomikas stimulēšanas programmas. Ko tas nozīmēs praktiski, grūti teikt. Bet arī Grieķijā jau viss vēl nav beidzies. Viņiem ir tikai divi varianti. Pirmais – valsts bankrots un atgriešanās pie nacionālās valūtas drahmas. Otrais – taupības politika. Viens no veidiem, kā Grieķiju glābt, ir Eiropas Centrālās bankas (ECB) vērtspapīru izlaišana. Šos vērtspapīrus varētu pirkt ne tikai privātās bankas, bet arī valstis. Tas nozīmē, ka ar ECB vērtspapīru iepirkšanu visas ES dalībvalstis piedalītos Grieķijas parāda finansēšanā. Ir pilnīgi skaidrs, ka šajā procesā vajadzētu piedalīties arī Latvijai. Vācija gan uzskata, ka grieķiem jātaupa, un ir pilnīgi pret vērtspapīru variantu, taču droši vien par to vēl tiks spriests ar Olandu.

– Skotu nacionālisti 2014. gadā vēlas referendumu par atdalīšanos no Apvienotās Karalistes. Kā tas ietekmēs ES ainu?

– Velsa Lielbritānijai ir kā Latvijai Latgale, un Skotiju var salīdzināt ar Kurzemi. Tie nav ekonomiski attīstītākie valsts reģioni. Tas, ka skoti pasludinās neatkarību, nenozīmē, ka viņi izstāsies no Apvienotās Karalistes. Nav jau arī teikts, vai referendums par neatkarību Skotijā vispār notiks un, ja jā, tad kā tas beigsies. Politiķi un akadēmiskās aprindas skotiem bez emocijām saka: labi, pasludiniet neatkarību, bet parēķiniet, ko tas maksās un vai jūsu budžetā tam ir līdzekļi. Lielbritānijas biznesa un politiskā elite, kas vienmēr bijusi gudra un tālu domājoša, izturas pret Skotijas neatkarības iespēju bez satraukuma.

Egils Levits intervijā ”Rīgas Laikam” ir teicis aptuveni tā: no ekonomiskā viedokļa Latvijas valstij nav pastāvēšanas pamatojuma. Savu valstiskumu mēs varam attīstīt un saglabāt tikai ES sastāvā pie nosacījuma, ka sabiedrība, uzņēmēji un politiķi būs spējīgi īstenot politiku, kas nodrošina ekonomisko stabilitāti un izaugsmi. Mazajām valstīm cita varianta vienkārši nav!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+