Vēsturnieks: Politiķi okupācijas fakta atzīšanu var izmantot saviem mērķiem 0
Latvijas okupācijas fakta atzīšanu vietējā politiskā elite var izmantot dažādu savu mērķu īstenošanai, intervijā laikrakstam “Čas” saka Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūta vadītāja amata pienākumu izpildītājs Viktors Iščenko.
Vēsturnieks norāda, ka diskusija par okupācijas jautājumu joprojām izraisa lielu rezonansi, bet, pēc viņa domām, tai nevajadzētu ietekmēt šodienas politiku, jo par vēstures jautājumiem jāspriež profesionāļu līmenī.
Pats fakts, ka 1940.gadā Latvijā ticis ievests padomju karaspēks, šaubas neradot, bet pavisam cita lieta esot, kā šis fakts tiekot izmantots un interpretēts. “Politiķi šo faktu var izmantot kaut kādu tūlītēju mērķu sasniegšanai,” skaidro Iščenko, kā piemērus minot mēģinājumus uz šīs platformas apvienot daļu sabiedrības, izmantojot emocijas saistībā ar traģiskajiem notikumiem, norādīt uz kādiem “naidīgiem spēkiem”, kas esot visu nelaimju pamatā, mēģinājumus iegūt kaut kādas kompensācijas vai arī vienkārši novērst uzmanību no kādām pašreizējām problēmām, izmantojot vēsturi.
Vēsturnieks atzīst, ka šis laiks daudziem atnesis bēdas – represijas un deportācijas, bet vienlaikus atzīmē, ka šajā laikā ne mazums ļaužu kļuvuši par staļiniskā režīma atbalstītājiem, cerot uz kaut kādiem labumiem.
Iščenko intervijā laikrakstam norāda, ka padomju okupāciju, ja tādu par to varot saukt, nevarot salīdzināt ar nacistisko okupāciju, jo Latvijai katrā režīmā ir bijis pavisam cits statuss un iespējas.
Viņš arī atzīmē, ka represijas un deportācijas nav bijušas etniska rakstura – vairāk šķiriskas – un skārušas visus Padomju Savienības iedzīvotājus. Baltijā šis process sācies 1940.gadā, nevis 20 gadus agrāk, tāpēc šī vēsturiskā distance arī izpaužoties tautas vēsturiskajā atmiņā.
Runājot par 1940.gada notikumiem, vēsturnieks nevēloties lietot vārdu “okupācija”. Pēc viņa domām, tā bijusi aneksija, inkorporācija – klasisks piemērs rīcībai no spēka pozīcijām, neatrodoties karastāvoklī.
Iščenko arī uzskata, ka visu nelaimju cēlonis esot nevis Molotova-Ribentropa pakts 1939.gadā, bet viss sācies ātrāk – ar Minhenes vienošanos 1938.gadā, kad rietumvalstis, mēģinot pasargāt sevi, atbrīvojušas rokas Hitleram, kā arī ar Anglijas un Francijas pozīciju. Molotova-Ribentropa pakts bijušas tikai loģiskas sekas šo valstu darbībai, kuras pašas vēlāk pievērušas acis uz notikumiem Baltijā.
