Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
13. februāris, 2012
Drukāt

Vezums nav jāvelk vienam

dzivesnasta

“Pagājušajā vasarā mūsu ģimeni piemeklēja liela traģēdija. Kādā rītā tēvs aizbrauca makšķerēt un vairs neatgriezās. Pēc dažām dienām viņu atrada noslīkušu. Mēs visi – es, mamma un brālis – to ļoti pārdzīvojām.

Mamma bija tik satriekta, ka nespēja iesaistīties bēru rīkošanā un mans brālis pēc dabas ir visai bezpalīdzīgs, tāpēc visas lietas, kas saistītas ar apbedīšanu, nācās kārtot man vienai. Mūsu dzīve pēc tēva nāves kļuvusi sarežģīta, jo viņš bija vienīgais ģimenes apgādnieks. Tēvs labi pelnīja un mamma varēja nestrādāt. Man pašai rit pēdējais studiju gads, es mācos budžeta grupā. Pagājušajā vasarā arī brālis iestājās augstskolā. Tēvs ļoti vēlējās, lai viņš studētu arhitektos, un brālis tā arī izdarīja. Vienīgi viņš neiekļuva budžeta grupā, tāpēc mācās par maksu. Ģimene par to agrāk daudz neraizējās, jo tēvs bija ar mieru maksāt par studijām. Par pirmo mācību pusgadu viņš arī paspēja samaksāt. Taču tagad viss ir mainījies. Mamma nevar atrast darbu un, manuprāt, viņa tīri psiholoģiski nav tam gatava, jo pēdējos divdesmit piecus gadus algotu darbu nav strādājusi. Es paralēli mācībām esmu sākusi strādāt, jo jutos kā vienīgā ģimenes apgādniece. Taču šo vezumu nejaudāju pavilkt. Jūtos izmisusi un nezinu, ko darīt. Ļoti negribētu, ka brālim būtu jāpamet studijas, jo tēvs tik ļoti vēlējās, lai viņš kļūtu par arhitektu. Sāku domāt, vai man pašai nemest mācības pie malas un visus spēkus veltīt ģimenes uzturēšanai, lai gan sirds dziļumos es to nevēlos darīt. Patlaban jūtos bezspēcīga un neziņas pilna, kā labāk rīkoties. Baidos, ka studiju pamešana man būtu pārāk smags trieciens, jo daudz pūļu esmu ieguldījusi mācību procesā un izvēlētā ir mana sapņu profesija.”

 

Šādu lūgumu pēc padoma saņēmām no lasītājas Magdas. Viņai atbildi sniedz psihoterapeite un psihiatre Lada Stoligvo.

– Situācija izveidojusies dramatiska, taču Magda viena pati nevar uzņemties visu ģimenes problēmu risināšanu. Pēc tēva nāves ģimeni skārušas finansiālas problēmas, bet diez vai Magdai izdosies īsā laikā pārņemt apgādnieces funkcijas.

Lēmumi par turpmāko rīcību jāpieņem visiem trim – Magdai, viņas mammai un brālim. Vienpersoniski nevar uzņemties atbildību un risināt ģimenes tālāko likteni.

 

Saprotama ir jaunietes vēlme atbalstīt brāļa izglītošanos, jo tā bija tēva griba. Taču jaušams, ka Magdai patīk sava izraudzītā specialitāte un pēc diploma iegūšanas viņa varētu tajā ar atdevi strādāt.

 

Nedomāju, ka būtu pareizi upurēt savu izglītību un izdarīt izvēli brāļa labā. Magdai atlicis tikai pusgads līdz diploma saņemšanai, un, ja zaudēs šo iespēju, tad diez vai viņa un ģimene perspektīvā iegūs.

Saprotama ir jaunietes vēlme atbalstīt brāļa izglītošanos, jo tā bija tēva griba. Taču jaušams, ka Magdai patīk sava izraudzītā specialitāte un pēc diploma iegūšanas viņa varētu tajā ar atdevi strādāt.

Savukārt brālis ir tikai zinību ceļa sākumā un vēl nav zināms, vai profesija, kuru viņam ieteica izvēlēties tēvs, pašam sniegs gandarījumu. Brālim arī būtu jāsaka savs vārds ģimenes kopsapulcē, jo viņš tomēr tagad ir vienīgais vīriešu kārtas pārstāvis. Taču iespējams, ka enerģiskā Magda brāli nemaz nelaiž pie teikšanas. Un kāda ir mammas pozīcija? Varbūt meita cenšas kļūt par mammu savai mammai? Tomēr ģimenē katram jāpilda sava noteiktā loma un nevajadzētu kultivēt mātes bezpalīdzību šajā traģiskajā situācijā.

Patiesībā viņi visi trīs atrodas vienā laivā, visi ir
līdzvērtīgi, un Magda viena nevar uzņemties atbildību par visiem. Jebkurā gadījumā vienpersoniski pieņemts lēmums būs nepareizs. Ja arī brālis un mamma īpaši nevēlas iesaistīties risinājuma meklēšanā, viņiem tomēr tas būs jādara.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+