Latvijā

VID direktors un viņa āda. Saruna ar Aiju Poču 0


Aija Poča
Aija Poča
Foto – Valdis Semjonovs

“Latvijas Avīzē” viesojās kādreiz pazīstamā “Latvijas ceļa” politiķe AIJA POČA. Viņa tagad pensionāre, līdz maijam strādāja “Latvijas dzelzceļā”, taču 90. gados kā politiska persona bija valsts ieņēmumu valsts ministre. Un bija klāt Valsts ieņēmumu dienesta (VID) dibināšanas laikā, kad atbildēja par nodokļu ienākuma palielināšanu, muitas sakārtošanu un kontrabandas apkarošanu. No to dienu pieredzes aicināju Aiju Poču aplūkot šodien VID aktuālās problēmas.

– Kāds bija valdības politiskais uzdevums, jums stājoties valsts ieņēmumu ministres amatā?

A. Poča: – VID izveidoja Vilis Krištopans, pirmais valsts ieņēmumu valsts ministrs, tajā iekļaujot Nodokļu pārvaldi un Muitas dienestu. Iespējams, valsts ieņēmumu ministra posteni neatjaunotu, ja Latvija nepiedzīvotu bankas “Baltija” krīzi, pēc kuras dramatiski kritās nodokļu kopienākums. Es amatā stājos 1995. gadā, kad nebija nodokļu maksātāju datubāzes, nenotika informācijas tehnoloģiju izmantošana, taču mans uzdevums bija viens – maksimāli nodrošināt ieņēmumu palielināšanu. Budžetam smagā situācijā vajadzēja politisku atbildīgo, kas to lietu mēģina organizēt. Kādu brīdi pat valsts iestādēs trūka naudas, lai izmaksātu algas, tajā skaitā pat deputātiem tās kavējās. Stāvoklim normalizējoties, varēja sākt domāt, kā labāk, vairāk iekasēt naudu. Toreiz aktuāla bija cīņa ar kontrabandu un muitas konteksts, sistēmas sakārtošana. Uzdevumu radās aizvien vairāk. Vajadzēja attīstīt nodokļu administrēšanas kapacitāti, sekoja nepieciešamība izveidot Finanšu policiju kā VID struktūru. Tolaik VID strādāja ap 5000 darbinieku, bija 33 vai pat vairāk teritoriālo iestāžu – katra ar savu izpratni par likuma normu piemērošanu. Jāsaka, likumi gan arī bija dažādi interpretējami. Sākām sadarbību ar Pasaules banku, rakstot projektu par dienesta nostiprināšanu, tā modernizāciju, veidošanu par modernu servisa iestādi.

– Vai toreiz bija pazīstami “bubuļvārdi” – cīnīties ar ēnu ekonomiku, ar aplokšņu algām?

– Protams. Ēnu ekonomiku definēja “pelēkajā” un jau “melnajā zonā”, kur notika pavisam noziedzīgas, krimināli sodāmas darbības. “Krimināls” pa lielākai daļai notika uz robežas, bet bija arī nereģistrēta uzņēmējdarbība, krāpšanas, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, algas aplok­snēs. Problēmas vienas un tās pašas, tikai mērogi varbūt citi, lielāki.

– Lasītājam jāsecina, ka karošana ar ēnu ekonomiku ir nebeidzama. Valdība plāno kaujas, bet uzvaru negūst.

– Nekad un nekur nodokļus nav iekasējuši simtprocentīgi, lai cik represīvus aparātus valstis raidītu cīņā pret nemaksātājiem. Vērtējot administrēšanas efektivitāti tajos gados, tika runāts par nosacītu 20% robežlielumu no kopējās nodokļu masas vai arī par darba lietderību, kad uzskatīja, ka viena lata ievākšanas izmaksas nedrīkst būt lielākas par šo vienu latu. Iespējams, tagad VID ir lielākas iespējas un kapacitāte. Pastāvīgās politiskās diskusijās veidojot budžetu, arvien sprieda, ko un kā aplikt ar nodokli, bet pietrūka padziļinātas vispusīgas analīzes, neveidojās pilns pārskats, kā tas ietekmēs atsevišķu sabiedrības grupu, cilvēku ienākumus, dzīvi un darbu.

– Šuva lupatu deķi?

– Daļēji tā tas visu laiku iet. Atsevišķs fragments tolaik un arī tagad ir mazo uzņēmumu “nodokļošana”. Agrāk tie bija amatnieki, individuālā darba veicēji, sīkie tirgotāji, tagad mikrouzņēmumi. Nepieciešams šīs grupas atbalstīt, bet viņus arī bija vieglāk “paņemt”. Lieliem, kas nolēmuši krāpties, slēpt ienākumus, tik viegli klāt netiksi, jo viņiem ir resursi, lai nodrošinātos, kā likumu apiet ar līkumu. Tāpēc ķēra sīkos, lika naudas sodus, kādus dažs mūžam nespētu samaksāt. Man bija viedoklis – ja mazais sevi nodrošina ar ienākumu, nenāk pie valsts ar izstieptu roku pēc sociālās palīdzības, lai strādā. Es piekristu, ja sīkuzņēmējam būtu neliela gada maksa, licence, kas jānopērk par pārsimts eiro gadā. Ja cilvēks būs orientēts uz uzņēmējdarbību, nodokļu pārmērīgi nenospiests, viņš atradīs ceļu, kā attīstīties, nodrošināt savu ģimeni un vēlāk varbūt pārkāpt citā svara kategorijā. Cits varbūt bankrotētu, bet notiktu samērīga atlase.

Izteiciens vēsta, ka briesmīgākie ir nevis lielie, bet nestabilie nodokļi. Ja ir prognozējamība, tu vismaz kārpies un cīnies, domā, kā izpildīt likumu un nomaksāt. Bet, ja šodien ir tā, bet rīt citādi – kā šobrīd attiecībā uz mikrouzņēmuma nodokli, kuru atkal vēlas pārskatīt, – kādas sekas būs no šīs svaidīšanās? Nodoklis nedod gaidīto efektu. Uzņēmējs plāno, kalkulē, iet konkurences cīņā, un viņam ir būtiski, ka valsts no savas puses spēles noteikumus kurā katrā brīdī nemaina.

– Pašlaik ir svārstīgs ēnu ekonomikas novērtējums – tās daļa varot būt 20%, bet varot arī būt visi 40%. Kā skaitīja jūsu laikā?

– Jā, arī tajā laikā vērtējumi bija dažādi, mums nebija precīzu vērtēšanas instrumentu. Ēnu ekonomika atklātībā nerādās un ir grūti “saskaitāma”. Sākotnēji dramatiski cipari parādījās alkoholisko dzērienu vai naftas produktu nozarē. Uzskatīja, ka ap 80% ir nelegālais alkohols, naftas produkti un gaļa. Iekšējā tirgus uzņēmēji pat uzelpoja, kad tā daļa samazinājās pēc mūsu aplēsēm uz pusi. Toreizējos apstākļos tā likās gandrīz sakārtota sistēma! Mēs mēģinājām tumšās zonas likvidēt, strādājot ar uzņēmēju grupām, nozaru asociācijām. Uzņēmēji nav nekādi ļaundari. Saprot, ka nodokļi jāmaksā, bet grib, lai arī viņos ieklausītos.

– Lūdzu, atgādiniet par “Crown Agents” darbību mūsu muitas sakārtošanā. Cik un ko palīdzēja pieredzējuši speciālisti no ārzemēm?

– Līgumu ar “Crown Agents” noslēdzām 1996. gadā. Draudzīgās kaimiņvalstis izteica dažādus palīdzības piedāvājumus, lai stiprinātu mūsu caurās robežas. Te bija tranzītzona, caur kuru Eiropā plūda ne vien tradicionālās kontrabandas preces, bet arī daudz bīstamākas lietas. Noziedzīgie grupējumi Roterdamā vai citās ostas pilsētās saņēma mantību un pelnīja. Muita mums bija vāja, ne visai profesionāla un daudzreiz bēdīgi slavena kā “nepareizi motivēta”. Bija pat tik dramatisks piedāvājums kā vispārēja Latvijas muitnieku nomaiņa ar ārvalstu kolēģiem.

– Mūsdienu izpratnē – notiktu rotācija.

– Es kā Latvijas pilsone nespēju pieņemt pilnīgu neuzticības izteikšanu Latvijas valsts pilsoņiem, kuri strādā muitā, tāpēc izvēlējāmies variantu ar angļu komercfirmu “Crown 
Agents” (sākotnēji valdības dibināta, vēlāk privatizēta) kā sadarbības partneriem kontrabandas prevencijā, apkarošanā un mūsu cilvēku apmācībā. Un tie bija prasmīgi, zinoši speciālisti, vairākumā agrākie, pensionējušies muitnieki, kuri gan atklāja tumšas lietas, gan lika pierauties blēžiem. Viņi sajuta, ka ieradies neatkarīgs, labi informēts spēks. “Crown Agents” pakalpojumi nebija lēti, bet ar uzviju atmaksājās gada laikā. Taču pēc pusotra gada sadarbību pārtrauca.

– Vai nav ārzemju “aģenti” jāaicina atpakaļ? Valdība un sabiedrība sūdzas, cik slikti iet ar nodokļu ievākšanu. Vispārzināms fakts, ka Igaunijā ieņēmumu dienests ar četrkārt mazākiem spēkiem salasa divreiz vairāk nodokļu naudas nekā Latvijā. Sakiet, kāpēc mums neveicas ar to lietu?

– Nav viena faktora, ko izcelt, ir faktoru mijiedarbība. Viens – cik stabila un maksāt motivējoša ir nodokļu sistēma. Otrs – cik vispār mūsu ekonomika ir apjomos liela un vai cilvēki motivēti uzņēmējdarbībai. Trešais – nodokļu administrācijas jauda un VID darbinieku profesionalitāte, motivācija.

– Jautāšu pieredzējušai politiķei. Cik ir no svara reputācijas lietas, lai ieņemtu amatvietu? Mūsu lasītāji zvanīja par neskaidrību Koļegovas deklarācijā, lauksaimnieku organizācijas izteica skepsi, bijusī direktore Pētersone teikusi, ka uz tādu posteni pretendējot, nedrīkst krist šaubu ēna. No otras puses, atbild – kristāltīru cilvēku taču nav!

– Ar daudziem skandāliem un šaubu ēnām, izvēloties amatpersonas, sabiedrības reakcija ir ļoti sakāpināta. Cilvēki to saasināti uztver, un šādā vidē ērti izplatīt patiesas vai nepatiesas baumas. Uz daudzām amata vietām pretendentiem pieprasa nevainojamu reputāciju. Arī KNAB direktoram – bet viņam ir konflikts ar darbinieku, un tas jau iesēj šaubas. Viens saka tā, otrs tā. Nule kā eksministrs Ķīlis paziņojis par piedāvāto miljona kukuli, pēc brīža izmeklētājs Jurašs stāsta par otru miljona kukuli. Tas izklausās nenopietni, bet gaiss tā tiek samaisīts, ka, nezinot detaļas, grūti atrast pazīmes, kuras parāda labu reputāciju un kuras liek to apšaubīt. Dubulti standarti ir nepieņemami – vienas amatpersonas soda par nepareizi aizpildītām deklarācijām, bet citas virza amatos. Pēc šādām ažiotāžām cilvēkiem rodas attieksme kā anekdotē: vai viņai nozaga, vai viņa zaga, bet kaut kas tur labi nebija.

– Kā atrast uzticību pelnošu VID direktoru? Konkursa kārtībā vai Ministru prezidentam uzņemoties atbildību, ka cilvēks ir pilnībā kompetents, profesionāls? Vai to pareizāk pacelt no VID darbiniekiem vai ņemt no malas?

– VID direktora amata pretendenti jau bija. Mums teica – nederīgi. Var jau būt, ka kāds, kas pats pieteicās, bija sevi pārvērtējis, varbūt cita iemesla dēļ atkrita. Kā pozitīvo paraugu atceros tiesībsargu Jansonu. Viņš laikam pat pats tiecās uz amatu un kandidēšana arī bija politiskās pretrunās, bet savā vietā Jansons pieteica sevi ļoti labi, tika ievēlēts atkārtoti. Es piekrītu, ka VID gadījumā priekšnieku var izvēlēties bez konkursa, uzaicinot atbilstošu, piemērotu, profesionālu cilvēku – tādu, kas spēj vadīt lielu kolektīvu. Šajos apstākļos man liekas, ka atbilstošākais kandidāts būtu tas, kam būtu ļoti labs pārvaldības skats uz sistēmu kopumā.

– Ņemot vērā amata svarīgumu, cilvēki uztraucas, vai to nevar izmantot koruptīvām un dienesta darbībām, darījumu sakārtošanai, piesegšanai?

– Gan jau nav dūmu bez uguns, bet diez vai tā ir sistēma. Virkne cilvēku strādā godprātīgi, bet, iespējams, ka atsevišķi elementi, atsevišķas grupiņas rada aizdomas. To gan negribētu teikt, ka VID būtu apzināti organizēti korumpēts. Šeit vietā būtu izteiciens par medus mucu un darvas karoti.

– Bet visi grib pārmaiņas VID. Finanšu ministre, “Vienotība”, sabiedrība. Kas jādara lietas labā?

Saistītie raksti

– Vispirms precīzi jādefinē – kādas pārmaiņas, kāpēc un ko ar tām grib sa­sniegt un, protams, cik tas maksā. Ja visu nevar uzreiz, tad rūpīgi jāizvērtē paši neatliekamākie darbi. Mēs savulaik plānojām – uzlabot klientu apkalpošanu, veikt darbinieku apmācību, radīt labākus apstākļus, varbūt samazināt štatu, bet palielināt algas. To izrunājām ar pašiem darbiniekiem, kopā ar viņiem izstrādājām koncepciju, līdz skaidri zinājām, ko gribam. Tas jāparāda sabiedrībai, izskaidrojot pārmaiņu nolūku.

– Viens gan laikam skaidrs, ka VID ģenerāldirektoram jābūt ar biezu ādu.

– Tā ir. Savā amatā es par sevi dabūju uzzināt, ka man ir naftas bizness un villa. Tas tiešām nav apskaužams amats, kur cerēt uz lielu tautas mīlestību un nopelnīt politiķu atzinību.

LA.lv