Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
10. februāris, 2013
Drukāt

Vidējais bērns – ģimenes tumšais zirdziņš?

Foto-Flickr/Yellow Sky PhotographyFoto-Flickr/Yellow Sky Photography

Bērnu secībai ģimenē ir nozīme, tā atstāj iespaidu uz personības veidošanos. Nav viegli būt pirmdzimtajam, uz kuru liktas lielas cerības, nav vienkārši pastarītim, ko visi lolo un lutina. Bet kā brāļu un māsu vidū (ēnā?) jūtas vidējais bērns?

 

 

Princis un pastarītis

“Pirmais mazulis ģimenē ir ļoti, ļoti gaidīts. Viņu gaida gan paši vecāki, gan vecvecāki, gan radi un draugi. Māte šo bērnu jau izsapņojusi mazotnē, spēlējoties ar lellēm – zina, kādu to grib, kā audzinās. Šī bērna loma ģimenē saistīta ar milzīgām ilgām un cerībām. Viņš atrodas tādā kā narcistiskā pozīcijā – apjūsmots un gaidīts.

Kad pasaulē nāk otrais bērniņš, it kā manāms neliels atslābums. Viņam vecāki bieži vien velta mazāku uzmanību. Jaunākais dzimst beidzamais, ar viņu saistās vairāk baiļu, raižu, vecāki, kas vairs nav tik jauni, daudz rūpīgāk to sargā – visu uzmanību un mīlestību, ko nav snieguši pirmajiem bērniem, velta pastarītim,” stāsta psihoterapeite Ingrīda Rateniece.

Pirmdzimtais nes vislielāko emocionālo slogu. Viņš ģimenē ir princis vai princese, visu mīlēts un dievināts, kamēr viņam – par laimi vai diemžēl – no šīs pozīcijas jāatsakās, jo ģimenē ienāk nākamais bērns un visas rūpes, uzmanība tiek pievērsta mazākajam.

Lai nezaudētu šo savu īpašo stāvokli un uz sevi liktās cerības, vecākais cenšas, cik spēka, lai gūtu arvien jaunas uzvaras. Arī pastarītim ir grūts uzdevums – vienlaikus būt ģimenes mazulītim un mīlulītim un izcīnīt savu vietu starp vecākajiem brāļiem un māsām.

Katrai lomai ir gan savas priekšrocības, gan ēnas puses.

Taču šīs lomas nav akmenī kaltas. Pēc lekcijas par šo tematu psihoterapeite internetā saņēmusi vairāku klausītāju vēstules. Rakstīja vīrieši, kas ģimenē bijuši trešie, visjaunākie bērni. “Viņi stāstīja, ka nevienam nenovēlot būt jaunākajam bērnam ģimenē, kur visi ir par viņu vecāki un stiprāki. Nav viegli būt visjaunākajam un visvājākajam vīrietim ģimenē un sacensties ar vairākiem vecākiem vīriešiem,” atzīst Ingrīda Rateniece.

 

Pamaniet mani, lūdzu!

Vidējais bērns atrodas starp vecāko un jaunāko, kuri raujas vai pušu, lai sevi apliecinātu. Nespēdams tos pārspēt, viņš bieži vien paliek ēnā – kluss malā stāvētājs un vērotājs, kurš īsti nesaprot, kur ir viņa vieta.

“Nevar viennozīmīgi apgalvot, ka vidējai atvasei lemta tikai zudušā bērna loma. Viņa pozīcija ir gana laba, tas ir – izdevīga, pieredzi dodoša, jo vidējais var mācīties veidot attiecības, komunicēt ne tikai ar vecāko brāli vai māsu, bet arī viņu draugiem. No otras puses – jāprot sadarboties arī ar jaunāko bērnu ģimenē, palīdzot, rūpējoties par viņu, rotaļājoties, kļūstot par autoritāti mazākā acīs. No šī viedokļa būt par vidējo bērnu ir ieguvums.

Taču otrais vai trešais bērns tīri objektīvi nevar būt gudrākais un stiprākais kā vecākais brālis vai māsa, viņš parasti nav arī tik mīļots un aprūpēts kā jaunākais. Šīs pozīcijas ieņem citi,” skaidro Ingrīda Rateniece.

Liecība par to, ka bērns nejūtas labi savā vidējā brāļa vai māsas ādā, ir cenšanās sev pastiprināti pievērst uzmanību dauzoties, skraidot, kaitinot pārējos bērnus. Arī tas, ka kļūst agresīvs – bieži kaujas, plēš mantas, neklausa pieaugušos. Taču emocionālais diskomforts var izpausties arī pasīvā veidā, proti, bērns kļūst apātisks, norobežojas no visiem, it kā ieiet pelēkajā zonā – dzīvo izdomātā pasaulē, savās fantāzijās un ilūzijās. Reizēm vecāki pat priecājas, ka šis bērns nevienu neapgrūtina un lieliski pats tiek ar sevi galā, nepamanot, ka viņš jūtas slikti un ir jau zaudējis cīņas sparu.

Pieņemot neredzamā jeb zudušā bērna lomu, vidējais savas vēlmes izsapņo, izdzīvo fantāzijās, bet nezina, kā sasniegt kāroto. Saskaroties ar realitāti, apmulst, sastingst vai arī komunicē ar apkārtējiem ļoti neskaidrā veidā, sūtot it kā šifrētu vēstījumu: “Es īsti nezinu, ko vēlos un kā to pateikt vārdos, bet, lūdzu, pamaniet un uzklausiet mani!”

Tas, kurš bērnībā nav iemācījies veidot attiecības ar vecākiem, brāļiem un māsām, bieži vien to nespēj, arī būdams pieaudzis, un sāk dzert vai spēlēt datorspēles, vai arī meklē vēl kādu veidu, kā aiziet citā realitātē, kur viņš var justies stiprs, prasmīgs.

Tikpat liela kļūda kā vecāku nevērība ir arī bērnu sasniegumu salīdzināšana. Tā tiek nodarīti divi ļaunumi, atzīst psihoterapeite. Pirmām kārtām, bērni tiek savā starpā sarīdīti. Vidējais neieredz vecāko vai jaunāko, jo nevar būt tāds kā vecāku idealizētais pirmdzimtais vai tik lolotais pastarītis. Vecākais gadu ziņā arvien būs lielāks un spēcīgāks, agrāk uzsāks profesionālo karjeru. Turpretī jaunākais ar saviem sasniegumiem ir junioru līgā, kuru vidējais sen pāraudzis. Tā viņš tiek nostādīts neveiksminieka pozīcijā, no kuras raugoties visi citi šķiet labāki, veiksmīgāki, bet viņš pats – neadekvāts, neiederīgs. “Šāda salīdzināšana ar laiku var atstāt iespaidu uz cilvēka paštēlu, radot apjukumu, nedrošību, mulsumu, iniciatīvas trūkumu, bailes piedzīvot pazemojumu, kaunu, būt nesaprastam.

Ja arī vidējais bērns pieņem spēles noteikumus, iesaistās sīvā konkurences cīņā un nogrūž citus no vecāku celtā pjedestāla, vai iekšēji jutīsies labi? Vai nedzīvo ar prieku un interesi tādēļ, lai sacenstos?”

 

Katram sava uzmanības daļa

Otrā bērna ienākšana ģimenē ir smags pārdzīvojums vecākajam, jo viņš ir pieredzējis laikus, kad bijis vienīgais, bet tagad vecāki daudz vairāk uzmanības velta tam, kurš ir mazs un nevarīgs. Taču pirmajam, otrajam un visiem vecākajiem bērniem ir jāzina – ja arī mamma un tētis viņiem nepievērš tik daudz uzmanības kā iepriekš, viņu mīlestība ir tikpat spēcīga kā agrāk.

Ļoti svarīgi, lai vecāki saglabātu emocionālo kontaktu ar katru, neraugoties uz to, cik bērnu ir ģimenē.

Noteikti jāatrod laiks, ko veltīt katram bērnam atsevišķi. Protams, ir labi būt visiem kopā, taču reizēm arī vidējam bērnam gribas piedzīvot to, ka viņš mammai vai tētim ir vienīgais, ar kuru tie vēlas aprunāties, kādu brītiņu parotaļāties, kaut vai paņemt līdzi, ejot uz veikalu.

Atvase uz šo sarunu ir jārosina, atceroties, ka atklātību un uzticēšanos var panākt tikai vienatnē ar bērnu, atgādina psihoterapeite.

Par to, lai ikviens bērns ģimenē saņemtu savu daļu vecāku uzmanības, īpaši jāpiedomā, tas jāplāno un jāorganizē. Mīts, ka viņiem trūkst tam laika, – bērnam nav tik svarīgi, lai viņam veltītu daudz laika, būtiskāka nozīme ir tam, cik šīs vecāku un bērna attiecības ir kvalitatīvas, emocionāli piesātinātas.

Kad bērns uzticējis savas bažas, bailes un sāpes, svarīgi, lai viņa jūtas tiktu uztvertas pareizi, lai justu vecāku izpratni, mīlestību un atbalstu.

Paliekot ar bērnu divatā, jārunā gan par sajūtām, kas rodas, kad mamma vai tētis aprūpē jaunāko (tikko taču arī vidējais bija mīļākais, mazākais), gan par tām, ko izraisa vecākā pārspēks.

“Es zinu, ka tu jūties dusmīgs, esi greizsirdīgs, jo nav viegli būt vidējam bērnam. Saprotu, ka šajā brīdī jūties ne īpaši labi, jo vecākais brālis ir spēcīgāks vai veiksmīgāks, bet ar katru gadu jūsu spēki izlīdzināsies, tu dzīvosi pats savu dzīvi un arī daudz ko sasniegsi,” iespējamo sarunas gaitu iezīmē Ingrīda Rateniece, piebilstot, ka lomu sadalījums ģimenē nav absolūts, modeļi var būt visdažādākie, bet svarīgi, lai vecāki to ievēro un par to runā.

 

Bērna statuss ģimenē

Pēc austriešu psihologa, individuālās psiholoģijas pamatlicēja Alfreda Adlera teorijas bērna dzimšanas secība ģimenē ir svarīga, jo nosaka viņa attīstību un dzīves mērķa izvēli.

Vecākie bērni

• ir paraugs jaunākajiem (var radīt trauksmi);

• rūpējas par jaunākajiem, jūtas kā autoritāte;

• ātrāk kļūst pieauguši un uzņemas atbildību;

• kamēr vienīgais, ir vairāk aprūpēts;

• jūtīgāki pret kritiku, neiecietīgi arī pret citu kļūdām.

Vidējie bērni

• iemācās būt pa vidu, labi diplomāti un starpnieki;

• var izvēlēties ekstrēmākus uzmanības pievēršanas veidus;

• viņiem spēcīgs sāncensības gars, jo grib pārspēt vecāko.

Jaunākie bērni

• viņiem vairāk piedod;

• var nebūt tik mērķtiecīgi kā vecākie bērni;

• var būt grūtības ar lēmumu pieņemšanu;

• retāk ir līderi, viņus retāk respektē;

• var iemācīties manipulēt ar cilvēkiem;

• ir dzīvespriecīgi, bezrūpīgi.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+