Foto: Dainis Bušmanis

VIDEO. Ekskluzīvi “Latvijas Avīzē” – Imanta Kalniņa dzimšanas dienā savedam kopā Imku un Viku 7

Pie komponista Imanta Kalniņa un viņa dzīvesbiedres Agras īsi pirms komponista 75. dzimšanas dienas viesojāmies kopā ar Imanta brāli dzejnieku un prozaiķi Viktoru, kurš, “Latvijas Avīzes” īpaši aicināts, uz Liepāju mēroja garu ceļu no “Mednieku” mājām Dikļos. Viktors ciema kukulī bija atvedis paša taisīto mājas vīnu.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Lasīt citas ziņas

Abi brāļi joprojām labi sadzīvo, tomēr Tautas frontes himnas autoram, ilggadējām “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK biedram un vairāku Saeimu deputātam Imantam Kalniņam ir savs, no brāļa Viktora atšķirīgs redzējums par atsevišķiem politiskajiem procesiem. Kad sarunā pieskaramies Krievijas un tās prezidenta Putina politikai, Viktors diplomātiski atturas no iejaukšanās sarunā, jo šī taču ir Imanta jubilejas intervija. Līdz ar to žurnālistiski iecerētais brāļu strīds par politiku nesanāk.

Taču Latvija rūp abiem. “Man ir būtiski, lai es redzētu, ka tas, kas notiek ar manu valsti un tautu, ir kādas saprātīgas, gudras un taisnīgas darbības sekas. Diemžēl es šobrīd to neredzu,” intervijā saka Imants Kalniņš.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Vai Viks joprojām ir greizsirdīgs uz savu jaunāko brāli? Imants savā laikā ir stāstījis dzejniekam Mārim Čaklajam, ka viņam esot aizdomas, ka “lielais brālis uz mani vienmēr bijis mazliet greizsirdīgs. Kāpēc viņš tā akcentē manu draudzību ar zaļo pūķi un manas attiecības ar meitenēm? (..) Es domāju, ka cilvēks tā neapzināti mēģina ar mani kaut kā savā veidā konkurēt. Tā pa savam. Tas jau nemaz nav slikti”.

Viktors: – Esmu lasījis Māra Čaklā grāmatu “ImKa” un atceros to vietu. Bet nē, nē, tā greizsirdība nekad pat nav sākusies. Tā ir bijusi kļūdaina interpretācija, jo, cik es sevi atceros, vienmēr esmu lepojies, ka man ir brālis. Tieši tāds, kāds viņš ir.

– Komponists Kalniņš bieži radījis skaņdarbus ar brāļa dzeju.

Imants: – Mēs viens otru ne tikai ar vārdiem saprotam, mēs saprotamies arī caur asinsbalsi, tāpēc mums kopā strādāt ir neiedomājami viegli. Man nav Vikam jāpaskaidro, ko es gribu un ko man vajadzētu. Viņš to zina bez vārdiem.

– Jūs savā laikā, gan tad, kad veidojās Latvijas Tautas fronte, gan būdams Saeimas deputāts, esat teicis ļoti emocionālas un arī asas runas. Citēšu: “Runāt par to, cik nepieklājīgi viens otru ir apsaukājuši latvietis un krievs, ir tas pats, kas spriest, vai pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā bija vai nebija revolucionāra situācija.”

Imants: – Jūsu citētais teikums nozīmē vienīgi to, ka mums nevajadzētu veltīgi šķiest laiku tukšām runām. Šodien vārdu “okupācija” es lietotu ar lielāku piesardzību,jo es neesmu pilnīgi pārliecināts, ka šis vārds ir adekvāts tiem vēstures notikumiem. Jā, to var dēvēt gan tā, gan tā, bet es joprojām domāju, ka šis vārds tiek neadekvāti lietots. Uz lietām un procesiem var raudzīties dažādi – no vienas un otras pozīcijas. Man ir būtiski, lai es redzētu, ka tas, kas notiek ar manu valsti un tautu, ir kādas saprātīgas, gudras un taisnīgas darbības sekas. Diemžēl es šobrīd to neredzu. Tādēļ man rodas jautājumi, piemēram, gan par Stambulas konvenciju, gan par to, kādēļ vienas okupācijas armijas veterānu svētki skaitās uzteicami, bet otras okupācijas armijas uzvaras svētki ir nosodāmi. Man nav skaidrs, vai tās ir saprātīgas darbības sekas manā valstī, ka, braucot pa mūsu skaistās Latvijas laukiem, es redzu pamestību. Šie ir daudz būtiskāki jautājumi, nekā tas, kā es attiecos pret kaimiņvalsts prezidentu vai gaidāmo Lielbritānijas referendumu par izstāšanos vai neizstāšanos no Eiropas Savienības. Vissvarīgākais jautājums ir tas, ko mēs Latvijā darām ar savu tautu un savu valsti.

Reklāma
Reklāma

Bet, no otras puses, no kurienes tad radīsies gudrie, zinošie, profesionālie, godprātīgie valsts vīri. Mēs zinām, lai cilvēks varētu vadīt mašīnu, viņam ir jānoliek divi eksāmeni. Viņš tiek pielaists pie stūres tikai tad, ja tos ir nokārtojis. Bet pie valsts vadīšanas nekādi eksāmeni nav jāliek, nenotiek nekāda zināšanu pārbaude – nedz teorētiski, nedz praktiski. Tas tā ir, jo politiskā sistēma paredz, ka partijas izvirza savus kandidātus augstākajiem valsts amatiem, bet runa jau ir par spējām, zināšanām, prasmēm. Latvijā diemžēl nav manifestējušies cilvēki ar zināšanām un prasmi valsts vadībā. Tāpēc rezultāts ir tāds, kāds tas ir. Par to absolūti nav jābrīnās.

Cilvēks taču nekāps mašīnā, ja zinās, ka šoferim nav tiesību to vadīt, vai neies pie ārsta, kurš nebūs sertificēts. Bet kādēļ cilvēki tik vieglprātīgi attiecas pret to personu izvēli, kurus viņi pilnvaro vadīt valsti? No šofera ir atkarīgas trīs vai četru cilvēku dzīvības, bet no valsts vadītāja prasmes ir atkarīgs visas tautas liktenis. Mēs redzam, kas notiek ar valsti un tautu. Tauta pazūd tālēs zilajās, valsts kļūst arvien tukšāka, pazaudē savu bagātību īpašumu un resursu veidā, samaitā attiecības ar kaimiņu, ar kuru gadsimtiem ir dzīvojusi kopā. Valsts piesārņo sevi ar vecām militārām grabažām, kas kādam nav vajadzīgas.

Visu interviju lasiet 26. maija “Latvijas Avīzē” vai e-izdevumā. Šodien piedāvājam nelielu videoieskatu brāļu Imanta un Viktora Kalniņu sarunā ar žurnālisti Māru Libeku.