Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
26. maijs, 2016
Drukāt

VIDEO: “Imants bija teicamnieks.” Imka un Viks atceras bērnību (2)

Daiņa Bušmaņa fotoDaiņa Bušmaņa foto

“Latvijas Avīzes” organizētajā brāļu Imanta Kalniņa un Viktora Kalniņa sastapšanās reizē abi brāļi atceras, ka bērnībā bijuši labs un radošs tandēms.

Imants: – Mūsu mājā un sētā Zvaigžņu ielā Grīziņkalnā bija maz bērnu. Pamatā mēs ar Viku bijām komanda. Mēs strādājām kā tandēms. Mēs abi izdevām savus žurnālus, iestudējām leļļu teātra izrādes, taisījām gleznu izstādes… Mākslinieks lielākoties bija Viks, jo man zīmēšana nepadodas – skolotāja vienmēr man lika trijnieku.

– Vai bija tā, ka Imants, būdams jaunāks, bija saviem vecākiem tas mīļākais dēliņš?

Viktors: – Diskriminācijas nebija.

– Imants taču bija teicamnieks gan skolā, gan Latvijas Valsts konservatorijā. Vai Vikam neskauda?

Imants: – Viks arī bija teicamnieks.

Viktors: – Man ir trīs uzslavas raksti ar zeltītiem burtiem un Ļeņina un Staļina bildēm.

Imants: – Viks man bija labs piemērs, es viņam sekoju. Arī man ir uzslavas raksts ar abiem valstsvīriem. Tā teicamnieku būšana ir tāda, ka mums diezgan viegli padevās mācības.

– Jūs abi esat kara bērni. Vai jums ir palikušas atmiņā kādas ainas no kara un pēckara laika, piemēram, 1949. gada? Vai ir kaut kas tāds, kas jums liek aizdomāties par to visai nežēlīgo laiku un izdarīt secinājumus?

Imants: – Mēs bijām ļoti līksmi, dzīvespriecīgi bērni. Protams, pieaugušie runāja, ka cilvēkus ved projām uz ziemeļiem. Bet mēs abi saredzējām iespēju beidzot ieraudzīt ziemeļblāzmu. Mums šķita, ka tas būs kaut kas fantastisks, kad mēs to redzēsim. Tāda bija mūsu pasaules izjūta tajā ļaunajā gadā.

Viktors: – Represiju fakts manī neieperinājās. Tas ir apmēram tāpat kā tad, kad kara laikā bija kārtējais uzlidojums Rīgai. Tēvs ar kaimiņu bija izrakuši dārza tālajā nostūrī zemē patvertni. Kad sāka gaudot tās sirēnas, mūs ieveda pazemē. Tēvs stāstīja, ka viena granāta trāpījusi malkas šķūnītī un izcēlies ugunsgrēks.

Tagad mēs stādāmies priekšā, kāda apokalipse toreiz varēja būt. Man šķiet, ka bērna psihe ir tā iestādīta, lai neuztvertu briesmas kā milzīgu nelaimi.

Kara laikā mēs lielākoties uzturējāmies laukos trīs vietās – aiz Dundagas Muņuciemā, Vitrupes pusē “Olniekos” un Dikļu “Morēnos”. Augusts, mūsu tēvs, palika Rīgā, jo viņš strādāja Vefā, bet mamma bija telegrāfiste un kopā ar mums dzīvoja laukos. Tad jau nekādu telefonisko sakaru nebija, tāpēc tēvs vienu reizi bija izlūdzies priekšniecībai apskatīt, vai bērni ir dzīvi. Tad tēvs ar savu darba kolēģi kara laikā kājām nogāja 130 kilometrus no Rīgas līdz Dikļiem. Kad pārliecinājies, ka abi bērni ir sveiki un veseli, papam esot kā akmens no sirds novēlies.

Pilnu sarunu lasiet 26. maija “Latvijas Avīzē” vai e-izdevumā.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Teicamniekiem jau grūti atteikties no perfekti izzubrītām padomju mantrām, kas tagad nevienam nav vajadzīgas. Lai tik glabā savas pohvaļnaja gramatas – mazbērniem būts skaidrs, ka nevajag censties svešas varas priekšā.

  2. Acīmredzot, šeit negatīvus komentārus izdzēš.

Krīgers jūsmoja par Ušakova kaķiem. Vai viņš ies politikā? (6)"Dusmīgo" Pēteri Krīgeru varētu nomainīt "diplomāts" Egils Baldzēns, taču ir arī citi interesenti
Draugiem Facebook Twitter Google+