Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
22. janvāris, 2016
Drukāt

VIDEO: Šekspīra pētniece Latvijas sabiedrībā saskata līdzību ar “Hamletu” (2)

Foto - LETAFoto - LETA

Šekspīra pētniece Guna Zeltiņa.

Angļu dzejnieka un dramaturga Viljama Šekspīra pētniece, teātra un mākslas zinātniece Guna Zeltiņa pašreizējā Latvijas situācijā un sabiedrībā saskata līdzību ar viņa traģēdijā “Hamlets” notiekošo. Tā viņa atzina intervijā LNT raidījumam “900 sekundes”.

“Es domāju, ka šobrīd mūsu sabiedrība atgādina mazliet tādu Elsinoru, kur tādi skarbi vēji pūš un cilvēki ir apmulsuši, nevar saprast, no kuras puses nāks tas Fortinbrass, tas svešais spēks, vai tie būs tie bēgļi, ko viņiem pašiem darīt, kas ir tās īstās vērtības,” vērtēja Zeltiņa.

Vaicāta par Šekspīra darbu aktualitāti Latvijas realitātē, viņa sprieda, ka faktiski visās lielajās lugās, sākot ar “Hamletu”, ir viss – tieksme pēc varas, neraugoties uz to, ko tas prasa, kādus cilvēku upurus, kādas sekas, kādu cilvēcikso eroziju tas rada, beigu beigās neglābjama deģenerāciija, varas attieksme pret mākslu, mīlestības dažādi veidi. “Tur ir visas sabiedrības šķiras, visas lielās problēmas,” secināja pētniece.

“Būtībā visu viņa lielo traģēdiju tēma, arī viņa sonetu tēma ir laiks, iznīcība. Domāt, dzīvot šai dienai, dzīvot, domājot par nākotni tomēr, bet dzīvot šai dienai, izbaudīt šo mirki, kamēr vēl šis daiļais jauneklis ir skaists, kamēr roze vēl zied,” raksturoja Zeltiņa.

Viņasprāt, mēs bieži vien neprotam izbaudīt un priecāties, bet sērojamies, bēdājamies, činkstam.

“Es arī tādos brīžos vienkārši nosēžos, paņemu Šekspīra ilustrēto, kopoto rakstu izdevumu, ko arī, starp citu, mani mazbērni ārkārtīgi iemīļojuši. Es paņemu to un skatos brīnišķīgās postimpresionisma stilā vai jūgendstilā veidotās ilustrācijas, un faktiski es nomierinos, jo es redzu – te ir vērtība, te ir mūžība,” stāstīja pētniece.

Viņasprāt, ja mēs atgrieztos pie Šekspīra vērtībām, mēs nestresotu par sīkumiem. “Mēs saprastu, ka galvenais ir: Tu, tavas attiecības ar līdzcilvēkiem, tuvākajiem, ar Dievu, ar Visumu, ar augstākajiem kādiem garīgajiem principiem, kā Kants saka – par to runā Šekspīrs,” sprieda Zeltiņa.

Viņa atgādināja kādu Šekspīra teicienu – ar vienu aci smejot, ar otru raudot. Un, viņasprāt, mums arī vajadzētu vienmēr šīs abas puses, šo gaišo un tumšo. Lai nekļūtu pārāk lieliem optimistiem, bet rēķināties ar to reālo situāciju. Tomēr arī domāt un darīt par to, ko mēs katrs varam šajā situācijā vērst uz labu. Un tad arī faktiski mēs varēsim gan smieties, gan raudāt un būs dabiskais līdzsvars, tā norādīja pētniece.

Vērtējot Latvijas teātrus, viņa pauda viedokli, ka mums ir “Šekspīriska” mēroga režisori un arī jaunā paaudze. “Lai viņi aug kopā ar Šekspīru un lai viņi eksperimentē. Jo nav jau arī Šekspīrs nekāda svētā, neaizskaramā govs. Viņš pilnīgi ļauj pārtaisīt, pārrakstīt. Ārkārtīgi asprātīgas improvizācijas par Šekspīra tēmām ir igauņu teātra režisoriem. Viņi kaut kā nebaidās. Viņiem ir pat viens darbs, kur Romeo ir tāds mazliet pamuļķis lauku gans un Jūlija ir stirna, un tad visas šīs attiecības. Viņi nebaidās,” stāstīja Zeltiņa.

Pēc viņas domām, latvieši ir kautrīgāki un tik brīvi nerīkojas, taču, viņasprāt, nevajag kautrēties.

Vaicāta, vai teātris un inteliģence šodienas Latvijā var pavirzīt sabiedrību kādā labākā attīstības virzienā, vai arī cilvēks nemainās, viņa secināja, ka pamatbūtībā diemžēl cilvēks nemainās. Tomēr vienmēr ir arī cilvēki, kas grib mainīties un kas mainās.

“Un Šekspīrs nav nebūt tas sliktākais ceļa biedrs, es domāju, viens no labākajiem un piemērotākajiem šādam teātrim, kurš tic, ka spēs mainīt. Un ne tikai manu, bet arī manu draugu dzīvi dažkārt ir ietekmējusi viena reāla izrāde. Un es domāju, Šekspīra lielākais nopelns un vērtība šodien ir tāda, ka viņa izrādes varētu likt aizdomāties par šo problēmu,” teica Zeltiņa.

Atbildot uz jautājumu, pie kādas atziņas nonāca pati, rakstot monogrāfiju par Šekspīru, viņa norādīja: “Man šķiet, ka bija Mārim Čaklajam tās dzejas rindas: “Paturēt debesis spēkā pat tad, ja liekas, ka to vairs nav.” Kaut kā tā apmēram. Proti, šīs vērtības, paturēt viņas spēkā un prātā, ja liekas, ka tev viss apkārt ir sīks, nožēlojams, ikdienišķs.”

Kā uzskata Zeltiņa, Šekspīrs ir klasiskā, mūžīgā un nepārejošā kultūras vērtība, kas pierāda arī katras nacionālās kultūras kapacitāti un spēju pastāvēt Eiropas kultūras telpā.

“Ir tāds teiciens, ka Eiropai mēs varam būt interesanti tikai ar latvisko, bet ir arī otra puse šādam teicienam – Eiropa mūs sapratīs jo labāk, ja mēs varēsim parādīt, ko mēs ar kopīgām Eiropas vērtībām esam spējīgi izdarīt,” secināja Zeltiņa.

Gunas Zeltiņas monogrāfija “Šekspīrs. Ar Baltijas akcentu” atzīta par vienu no 2015.gada Latvijas izcilākajiem zinātniskajiem sasniegumiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Šekspīrs ir mūžīgs, klasiķis, kurš runā par cilvēku nemainīgo būtību. Nāk un iet ēras un gadsimti, bet cilvēka daba nav mainījusies ne par matu. Nav ne gara attīstības, ne progresa kopumā. Ir bijusi visos laikos un arī ir šodien kāda neliela atšķirīga sabiedrības daļa, bet tā nespēj ietekmēt virzību

  2. Cien. pētniece! Vai tad nevarējāt kaut vienu svaigu domu pateikt?
    Tādu naftalīnu ilgi neesmu jutis…

Hermaņa režisētās "Madama Butterfly" pirmizrādi "La Scala" rādīs arī RīgāTrešdien, 7. decembrī, notiks Alvja Hermaņa režisētās operas "Madama Butterfly" pirmizrāde pasaulslavenajā opernamā "La Scala", un to, vietējiem skatītājiem par prieku, tiešraidē varēs noskatīties arī Rīgā kinoteātrī "Splendid Palace".
Draugiem Facebook Twitter Google+