Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
4. septembris, 2013
Drukāt

Vidusskolēni vēsturi zina, bet kritiskās domāšanas interneta paaudzei trūkst 


Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Pēdējā laikā daudz runāts par Latvijas jauniešu sliktajām vēstures zināšanām, kam iemesls bija neiepriecinošie rezultāti centralizētajā eksāmenā Latvijas un pasaules vēsturē.

 

Tā kā vēstures eksāmens vienlaikus ir arī iestājeksāmens augstskolā, varētu domāt, ka Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultāte par jaunajiem studentiem ir šausmās, tomēr nozares profesionāļi uzsver, ka aina ir pārlieku dramatizēta. Neesot arī pamata runāt, ka šogad eksāmenu tā “grūtuma” dēļ vajadzētu atvieglot.

“Satraukumam par vēstures zināšanu līmeņa kritumu vidusskolas beidzējiem nav nekāda iemesla. Absolūti! Es to varu pateikt kā skolotājs,” uzsver Vēstures skolotāju biedrības priekšsēdētājs Valdis Klišāns. Lai gan Latvijas un pasaules vēstures eksāmenā skolēnu vidējais uzdevumu izpildes līmenis šogad bija 37,16% – par dažiem procentu punktiem mazāk nekā iepriekšējos gados, uzrādot viszemāko uzdevumu izpildes līmeni salīdzinājumā ar citu mācību priekšmetu eksāmeniem –, iegūtais procents tikai nosacīti esot uzskatāms par skolēnu vēstures zināšanu kritēriju, jo tajā vienkopus likti rezultāti gan no vidusskolām, gan profesionālajām mācību iestādēm, gan vakarskolām. Vidusskolēnu vēstures zināšanas ir labas, norāda Klišāns. Cita lieta – profesionālās izglītības iestādes un vakarskolas. Šogad vairāk nekā 78% eksāmena licēju nāca tieši no tām. Sametot visu vienā katlā, arī radies iespaids, ka ar vēsturi valstī ir “pilnīgs krahs”.

 

“Pieaugušie” un “bērni”

Centralizētais eksāmens Latvijas un pasaules vēsturē pastāv kopš 1998. gada. Pārbaudi veido trīs daļas. Pirmā ir tests, kur skolēnam jāizvēlas pareizās atbildes no piedāvātajām. Otrā daļa saistās ar vēstures avotu analīzi. Šogad tajā bija ievietoti fragmenti no 1942. gada vācu okupācijas laikraksta “Tēvija”, 1944. gada padomju “Cīņas”, padomju mācību grāmatām, nacistu okupācijas pārvaldes ierēdņa Ēriha Stricka memoranda par latviešiem, Krišjāņa Valdemāra raksta un Baltazara Rusova 16. gadsimta hronikas. Trešā eksāmena daļa ir izvēles, un šogad skolēnam bija pēc saviem ieskatiem jāizvēlas un jāizskaidro kāds no četriem tematiem.

Centralizētā eksāmena rezultātus vērtē, balstoties normatīvās vērtēšanas pamatprincipos, pieņemot, ka eksistē kāds viduslīmenis, kas būtu “nedaudz zem 60% no teorētiski iespējamajiem simt procentiem”. Vidusskolu gadījumā eksāmena izpildes procentu statistika, pēc Latvijas Vēstures skolotāju biedrības vadītāja vārdiem, bijusi pilnīgi normāla. Pirmo daļu izpildīja 67%, otro 50%, bet trešo 42%.

Paradokss ir tajā, ka profesionālās izglītības iestādēs vidusskolas 12. klasei domāto vēstures eksāmenu kārto jaunieši, kas ir 10. klases vecumā.

“Strādāju skolā ar visām vidusskolas klašu grupām un varu pateikt: desmitklasnieki un divpadsmitklasnieki ir divas dažādas vecuma grupas. Divpadsmitklasnieks savā domāšanā jau ir pieaudzis students, kamēr desmitklasnieki vairākumā gadījumu domāšanā un uzvedībā vēl ir pilnīgi bērni,” komentē Valdis Klišāns.

Otrkārt, profesionālajās mācību iestādēs vēstures stundu skaits ir aptuveni divreiz mazāks nekā vidusskolās. Vidusskolās stundu standarts ir 210 stundas gadā, bet profesionālajās mācību iestādēs ‒ no 90 līdz 120 stundām. Saprotams, ka vēstures zināšanas ģimnāzijās un vidusskolās ir krietni labākas nekā profesionālajās mācību iestādēs un vakarskolās.

Protams, ikvienam vidējās mācību iestādes beidzējam jāzina Latvijas vēstures pamatfakti un jāmāk tos kritiski izvērtēt. Pieredze rādot, ka LU vēsturniekos tomēr stājas ne tikai vidusskolu, bet arī profesionālo izglītības ie-stāžu beidzēji, lai arī pirmie ir pārsvarā. No Latvijas augstskolām LU Vēstures un filozofijas fakultāte ir vienīgā, kas eksāmenu vēsturē akceptē kā iestājeksāmenu. Tomēr tas, ko sagaida augstskolas mācībspēki, nereti atšķiras no vidusskolu skolotāju priekšstatiem par vēsturi zinošu audzēkni. Nav noslēpums, ka vēstures mācīšana skolās un prasības augstskolā pastāv diezgan atrauti. “Šī saikne ir ļoti vāja, lai neteiktu, ka tās nav vispār,” kritiski spriež LU Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Andris Šnē.

 

Aptvert neaptveramo

Andra Šnē ieskatā novērtēt, vai Latvijas skolēnu vēstures zināšanas gadu gaitā uzlabojas vai pasliktinās, objektīvi nav iespējams, jo katru gadu mainās eksāmenu saturs. Neizbēgami, ka centralizētais eksāmens vēsturē nevar ik gadu aptvert Latvijas vēstures lauku visā pilnībā, bet vai tas to veic kaut vai pietiekami labi? Gan A. Šnē, gan V. Klišāns uz to atbild apstiprinoši. Eksāmena uzdevumus gatavo vairāki speciālisti, kas katru gadu mainās un kuru vārdi tiek turēti noslēpumā. Turklāt vēl ir četru skolotāju ekspertu grupa, kas uzdevumus vētī, meklē kļūdas. Tālāk jautājumi mācību gada laikā vēl tiek izmēģināti praksē atsevišķās skolās, skolēniem, protams, nenojaušot, kas notiek. Finālā uzdevumus apstrādā, noslīpē formulējumu.

“Skolēns nezina, par ko jautājumi būs, tāpēc gatavojas visam,” atgādina Valdis Klišāns. Šogad bijis mazāk jautājumu par starpkaru Latviju, bet pagājušajā gadā to bijis vairāk. “Paši skolotāji atgādina, ka Latvijas vēsture tomēr ir tūkstošgadīga un visu reducēt tikai uz dažiem datumiem arī nevar,” viņš piebilst.

Arī LU pārstāvis A. Šnē runā par neizbēgamo jautājumu dažādošanu un nepieciešamību izbēgt no disproporcijas, jo, uzsverot tikai 20. gadsimtu, iegūst situāciju, ka nākamie augstskolas studenti nepelnīti pamet novārtā senākus Latvijas vēstures periodus un pat Pirmo pasaules karu.

 

Jātuvina standartam

Runām par to, ka šā gada vēstures eksāmens bijis grūts, tādēļ arī rezultāti slikti, neesot pamata. No skolotāju viedokļa 2012. gadā pārbaude bijusi pat grūtāka. “Pedagogi teica – otrās daļas dēļ, jo tur bija par kultūrvēsturisko novadu veidošanos, luterāņiem, katoļiem, pareizticīgajiem,” stāsta V. Klišāns. Nākamajiem eksāmena veidotājiem viņš ieteiktu neņemt vērā runas par grūtajiem jautājumiem, “un neiedomāties, ka tagad eksāmena grūtības pakāpe jālaiž lejā”: “Vēl viena problēma: jātuvina vēstures mācību priekšmeta zināšanu standarts un eksāmens; jādomā, kā šo zināšanu standartu vairāk pārbaudīt eksāmenā.”

Skolēniem vēstures eksāmenā lielākās grūtības sagādā tieši avotu un izvēles temata daļas, bet tās ir visbūtiskākās, ja jaunietis gatavojas studēt vēsturi augstskolā. Tāpēc arī māka izvērtēt vēstures avotus centralizētajā eksāmenā noteikti jāsaglabā.

Andris Šnē ievērojis, ka pēdējos gados jaunajiem studentiem piemīt no agrākajām paaudzēm atšķirīgs informācijas meklēšanas veids – tas lielākoties gan sākas, gan beidzas virtuālajā pasaulē. Parasti tādā veidā iegūtās gudrības ir saraustītas, fakti grūti pārbaudāmi, turklāt meklēšana tikai internetā neveicina kritiskās domāšanas attīstību.

 

Fakti

Latvijas un pasaules vēstures eksāmenu vidējais izpildes līmenis no teorētiski iespējamajiem 100%:

2013. gadā 37,16%.

2012. gadā 39,4%

2011. gadā 43,8%

2010. gadā 41,3%

2009. gadā 44%

 

APTAUJA

Vai skolēnu vēstures zināšanas pēdējo gadu laikā ir pasliktinājušās?

 

Aizkraukles novada ģimnāzijas vēstures skolotāja Daina Tautvida: “Vēstures eksāmena vidējo līmeni, protams, pazemināja profesionāli tehnisko skolu audzēkņu sniegums. Bet ko gan var vēlēties – viņiem, mācoties 10. klasē, ir pavisam cita uztvere, arī vēstures stundu skaits mazāks. Varbūt būtu vērts centralizēto vēstures eksāmenu sadalīt divos līmeņos, lai katrs skolēns pats izvēlas, kuru kārtot. Eksāmenu otrajā līmenī tad varētu kārtot tie, kuri nepretendē stāties augstskolā. Mācot vēsturi, lielākā problēma šobrīd ir ar 7. un 8. klasēm, kurām šā brīža 35 stundās mēnesī (agrāk bija 70 stundas) iemācāmais vielas daudzums ir krietni par lielu.”

Druvas vidusskolas vēstures skolotāja Inguna Role: “Skolēnu zināšanas pasliktinās kopumā, jo daudzi nav spējīgi tvert plašāku informāciju, taču vēstures izpratne ir cieši saistīta ar notikumiem sabiedrībā un kultūrā. Tā vēstures mācību programma, kas šobrīd ir skolās, nav īsti piemērota skolēniem, kas to mācās. Tāpēc no skolotāja prasmes ir atkarīgs, kādi akcenti tiks likti. Tas, ka jāmācās paralēli Latvijas un pasaules vēsture, vēl vairāk apgrūtina uztveri. Divpadsmitās klases vēstures eksāmens šogad bija veidots diezgan dīvaini, jo neradīja iespaidu, ka skolēniem jāzina būtiskas lietas, koncentrējoties uz nesvarīgākiem jautājumiem, turklāt nesaistītiem ar Latviju. Tā kā paralēli strādāju Latvijas Okupācijas muzeja Izglītības nodaļā, situāciju redzu vēl plašākā kontekstā. Esmu pārliecināta, ka skolu programmā jābūt iekļautām vismaz divām valsts apmaksātām ekskursijām gadā uz muzejiem vai kādām vēsturiskām vietām.”

 

Kā vērtējat savu sniegumu vēstures eksāmenā?

Arta Boltre, Rīgas Kultūru vidusskolas 12. klases absolvente: “Šā gada vēstures eksāmens man bija vidēji grūts. Savukārt skolēniem, kuri visus mācību gadus bija kārtīgi klausījušies, piedalījušies stundās un papildus mācījušies mājās, tas noteikti bija samērā viegls. Vēsture ir ļoti apjomīgs priekšmets, un šobrīd nožēloju, ka laikus nesāku visu atkārtot. Līdz ar to daudzas lietas bija piemirsušās.”

Katrīna Daugule, Rīgas Franču Liceja 12. klases absolvente: “Vēstures eksāmens lielās līnijās bija viegls, atskaitot pāris atsevišķus jautājumus, kas gan vairāk bija nezināšanas vaina. Man noteikti nav nepatikas pret vēstures priekšmetu – ja būtu, neizvēlētos kārtot eksāmenu, jo man tas nebija nepieciešams tālākajām studijām. Kārtoju to tikai prieka pēc, jo man ļoti patīk vēsture – pateicoties diviem mūsu vēstures skolotājiem.”

Arnis Krists Vēveris, Limbažu 3. vidusskolas 12. klases absolvents: “Tā kā tiku uz vēstures valsts olimpiādi, tad varēju eksāmenu salīdzināt gan ar novada, gan ar valsts olimpiādi. Vienmēr jau var veikties labāk, bet ar iegūtajiem 70% esmu apmierināts, ņemot vērā kopējo līmeni. Par vēstures mācīšanas stilu nevaru sūdzēties. Arī skolotāja bija pretimnākoša.”

IEVA GRŽIBOVSKA

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+