Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
18. septembris, 2015
Drukāt

Diez vai bēgļu krīzē no Luksemburgas nāks revolucionāri priekšlikumi (1)

Foto - EPA/LETAFoto - EPA/LETA

Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers tiecas nogludināt neizdevīgos Berlīnes skarbos ieteikumus par strukturālo fondu līdzekļu apcirpšanu valstīm, kas noraida "obligātās kvotas", lai Ksavjē Betelam, Luksemburgas premjerministram, ES prezidentūras misija nenonāktu strupceļā.

“Solidaritāte izpaužas divos virzienos. Esam apmierināti, kad saņemam palīdzību no citiem. Vajag būt gataviem arī sniegt palīdzību citiem,” teica Ksavjē Betels, Luksemburgas premjerministrs.

Var teikt, ka ar tādu devīzi Luksemburga valdības galvas Ksavjē Betela personā uzņēmusies vidutājas lomu bēgļu krīzes risināšanā, kas liekas pašsaprotams Eiropas Savienības Padomi prezidējošās valsts pienākums. Tomēr uzdevums, paša Betela vārdiem, “ir ārkārtīgi grūts”, bet jāpiebilst, arī delikāts, tāpēc kaut ko konkrētāku varas gaiteņos izvairās teikt, atskaitot, protams, to, ka premjers un viņa valdības ministri pastiprināti izvērš kontaktus ar ES kolēģiem un atbildīgajām amatpersonām, lai pēc iespējas tuvinātu dalībvalstu pozīcijas, kas ir atšķirīgas vai pat diametrāli pretējas.

 

Meklē kompromisu

Apspriežamās pamattēmas: procedūru izstrādāšana, kas paātrinātu bēgļa vai cita statusa piešķiršanu migrantiem, jauna “drošo valstu” saraksta sastādīšana, no kurām nākošie patvēruma prasītāji varētu tikt raidīti atpakaļ, kā arī strīdīgais “obligāto kvotu” jautājums un “pastāvīga mehānisma” ieviešana bēgļu uzņemšanā. Tāpat pastāv ideja sēsties pie sarunu galda kopā ar Āfrikas un citu kontinentu valstu vadītājiem.

Diez vai bēgļu krīzes lietā tieši no lielhercogistes puses nāks kādi īpaši revolucionāri priekšlikumi, drīzāk ir svarīga tās prasme panākt kompromisu, ar ko savulaik izcēlās Betela priekštecis – tagadējais Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers. Viņš zināmā mērā iemieso ne vien EK, bet joprojām – neafišēti – arī Luksemburgas valdošās aprindas. Bet tās allaž atskatījušās uz Berlīni un Parīzi, kaut gan ne vienmēr piebalso lielo kaimiņu sacītajam. Nojaušams, ka Junkera vadītā EK tomēr tiecas nogludināt Luksemburgas misijai pagalam neizdevīgos Berlīnes skarbos ieteikumus par strukturālo fondu līdzekļu apcirpšanu valstīm, kas noraida “obligātās kvotas”. Taču Vācijas un arī Francijas izdarītais spiediens, visticamāk, neatslābs.

Šodien abas Eiropas lokomotīves, no kurām spēju pavilkt ko smagāku gan saglabājusi tikai viena – Angelas Merkeles vadītā, šķietami ir stingri sakabinātas un vienotas. Vārdos, taču ne gluži darbos. Berlīne, kā zināms, izteica gatavību uzņemt 800 tūkstošus bēgļu, varbūt vairāk, kamēr Parīze pieteicās divos gados dot patvērumu 24 tūkstošiem, kas tikai nedaudz pārsniedz migrantu skaitu, kāds krīzes saasinājuma brīdī esot ieplūdis Vācijā vienā dienā… Turklāt Francija iepriekš apšaubīja bēgļu sadales kvotu lietderību, un acīmredzot vienīgi kaimiņu kancleres lēmums tik plaši atvērt bēgļiem durvis uz Vāciju pamudināja Francijā pie varas esošos sociālistus atcerēties viņu pašu ideoloģijā sakņoto solidaritātes jēdzienu. Vismaz politisko runu līmenī.

Francijas prezidents Fransuā Olands un premjers Manuels Vals diezgan strauji koriģēja retoriku (lai neteiktu, apmeta kažoku), pielāgojot to Berlīnes uzstādījumiem, ka bēgļu – ir runa par Grieķijā, Itālijā un Ungārijā esošajiem 160 tūkstošiem – sadales kvotām jākļūst obligātām. Un ka jāmaina Eiropas Savienībā spēkā esošā kārtība (Dublinas regula), kad atbildību par patvēruma meklētāju parasti uzņemas valsts, kuras robežu, ierodoties ES, viņš ir šķērsojis. Jāizstrādā jauna sistēma un jauna politika.

 

Piespiedu mehānisms neatbilst Eiropas vērtībām

Taču šie uzstādījumi ietver problēmu, proti, iecerēto pasākumu obligātais raksturs tādā gadījumā attieksies ne vien uz ES dalībvalstīm, kas “solidāri sadalāmos” bēgļu daudzumus uzņems, bet arī uz pašiem bēgļiem, kuri būs piesaistīti viņiem ierādītajai valstij gandrīz kā dzimtcilvēki feodālim. Pagaidām nav dzirdēti pārliecinoši argumenti, ka šāds piespiedu mehānisms, ja tāds tiks ieviests, varētu būt atbilstošs nepārtraukti piesauktajām Eiropas vērtībām, pārvietošanās brīvībai un pamattiesībām vispār. Darbs pie Dublinas vienošanās kārtējās pārstrādāšanas jeb jaunas sistēmas radīšanas jau uzsākts, tomēr tuvākajā laikā Luksemburgas vidutāji būs vairāk aizņemti avārijas darbos, mēģinot novērst plaisas padziļināšanos starp visu lēmumu pieņemšanas centrā esošo Vāciju un dumpīgajām Višegradas valstīm, kā arī Rumāniju un svārstīgo Latviju. Tas nebūs vienkārši, kā pirmdien apliecināja ES Tieslietu un iekšlietu ministru ārkārtas sanāk­sme, kurā tika apstiprināta jūlijā panāktā vienošanās par 40 tūkstošu bēgļu izvietošanu, bet iestrēga jautājumi par 120 tūkstošiem papildus izvietojamajiem un “obligātajām kvotām”.

Pašai Luksemburgai saskaņā ar pielabotajiem aprēķiniem būtu jāizmitina 440 bēgļi, bet šā gada pirmajos astoņos mēnešos reģistrēti 838, un nav pārsteidzoši, ka patvēruma prasītāju skaita ziņā pirmajā vietā, ko iepriekš aizņēma kosovieši, izvirzās bēgļi no Sīrijas.

 

Ukraina neesot aizmirsta

Luksemburgas ārlietu ministrs Žans Aselborns, kurš pagājušās nedēļas nogalē bija ieradies Kijevā uz publiskās diplomātijas forumu “Jaltas Eiropas stratēģija” (tas, protams, vairs nenotiek Krimā), apgalvoja, ka Eiropas Savienība ir daudz saliedētāka savā atbalstā Ukrainai nekā bēgļu krīzes risināšanā. Abi jautājumi ir salīdzināmi ar savienotajiem traukiem, jo vienas problēmas saasināšanās var novirzīt sabiedrības uzmanību un resursus no otras. Tāpēc Ukrainas prezidents Petro Porošenko, tiekoties ar Aselbornu, atgādinājis, ka Kijeva saista īpašas cerības ar Luksemburgas prezidentūru ES Padomē. Tās attiecas gan uz bezvīzu režīmu, ko Ukraina bija vēlējusies iegūt, bet neieguva jau ES Austrumu partnerības samitā Rīgā, gan uz pagaidām iesaldēto brīvās tirdzniecības līgumu, kas ir ES un Ukrainas asociācijas līguma sastāvdaļa, kuras stāšanās spēkā atlikta līdz nākamajam gadam. Vēl nav noslēgusies arī paša asociācijas līguma ratifikācija ES dalībvalstu parlamentos. Kijevā rodas bažas, ka process ievilksies Grieķijas un Kipras dēļ.

Galu galā jāatceras, ka tāpat Ukrainā Krievijas agresija piespiedusi pamest mājas divarpus miljoniem cilvēku (ANO dati) un, kā tviterī norādījis Karls Bilts, “tas ir vairāk nekā Bosnijas kara laikā”. Pagaidām šī kara sekas ir galvenokārt iekšējā migrācija, kas bēgļu situāciju pārāk neatvieglo, jo Ukrainai trūkst līdzekļu viņu aprūpei. Bet Austrum­ukrainā humanā palīdzība nepieciešama kopumā pieciem miljoniem cilvēku – cena, ko ukraiņi maksā par saviem eirointegrācijas centieniem un visu Eiropu apdraudošas agresijas apslāpēšanu. Paļāvībā, ka arī uz viņiem attiecas spārnotā frāze par solidaritāti “divos virzienos”.

 

POZĪCIJA

Eiropas Komisijas viceprezidents Franss Timermans (15. septembrī pēc ES iekšlietu padomes neveiksmīgā mēģinājuma sadalīt dalībvalstīm obligātās kvotas 120 000 bēgļiem): “Teikt “aizvērsim robežas un atstāsim visus ārpusē” ir nereāli, populistiski un vienkārši neiespējami. Bet saukt: “atvērsim robežas un ļausim visiem iebraukt!” ir tikpat nereāli, jo tas nopietni iedragātu Eiropas sociālo modeli. Mums jāatrod veids, kā, apvienojot mūsu kolektīvo atbildību sirdsapziņas un likuma priekšā, cilvēki saņemtu patvērumu Eiropā, jo viņi ir bēgļi. Tajā pašā laikā mums jānodrošina, lai ārējās robežas ir labāk aizsargātas, lai bēgļi tiktu uzņemti ātri un uzreiz tiktu reģistrēti, identificēti, noņemti pirkstu nospiedumi, lai varētu nošķirt tos, kam pienākas patvērums un kam – ne. Jānoslēdz labāki līgumi ar trešajām valstīm par bēgļu atpakaļuzņemšanu. Tā mēs kopīgi darīsim labu darbu, solidarizējoties ar tām ES valstīm, kuras visvairāk ietekmē bēgļu pieplūdums, – Itāliju, Grieķiju un Ungāriju.”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Priekš kam mums ir ANO? Lai tērētu milzu naudas savām izklaidēm un nodrošinātu kādu vecišķi grabošu būtni ar mīgstu krēslu kur godā un slavā aizvadītu vecumdienas? Protam tādai Ungārijai var nikni uzbrēkt, Vācijai var smaidot pakratīt ar pirkstu, bet ASV, Krievijas, Ķīnas un Lielbritānijas priekšā pazemīgi murmulēt zem deguna. Vai ANO nav tā organizācija, kurai bija jāievieš kārtība bēgļu jautājumā? Vai nebija jāgādā par mieru visā pasaulē? Vai nebija jāveic tūlītēji pasākumi kara darbības pārtraukšanai. Kāpēc bēgļu jautājuma risināšanā netiek iesaistītas bagātās musulmaņu valstis, ka Saud Arābija, AAE, Bahreina un citas? Vai viņām ir tikai novērotāju pozicijas ANO? Tālāk par tukšu retoriku ( maigi izsakoties) ANO konferencēs netiek un jebkuru rezolūciju bloķē kāda no pastāvīgajām DP loceklēm. Jā , Luksemburga nu būs tā rīkotāja, kura ieviesīs kārtību bēgļu jautājumā. Spēlējot demokrātijas un cilvēktiesību spēlītes no Eiropas puses, var aizspēlēties līdz bēdīgam galam.

Pēc sakāves referendumā no amata atkāpjas Itālijas premjers RenciItālijas premjerministrs Mateo Renci paziņojis par atkāpšanos no amata, kas seko pēc tam, kad svētdien notikušajā referendumā tika noraidītas viņa vadītās valdības
Draugiem Facebook Twitter Google+