Latvijā
Vēsture

Viedoklis par VDK dokumentu publicēšanu: Bija jāsāk no otra gala 0


Stūra mājas kamera
Stūra mājas kamera
Foto – Karīna Miezāja

Autors: Atis Priedītis

Pirmkārt, jau bija viss jāsāk no otra gala. Vispirms jāapzinās VDK septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados vajātie cilvēki un jāsāk domāt par viņu reabilitāciju. Tas netika darīts.

Jo daži ievērojami un populāri cilvēki sāka masu medijos izplatīt viedokli, ka nekādu vajāšanu un upuru nav bijis. Bija tikai „nevainīga stučīšana”.

Patiesībā upuru bija vairāki simti. Ir zināms par tiem, kurus oficiāli pratināja, arestēja, lika cietumos vai piespieda emigrēt. Daudz lielāks bija to cilvēku skaits, kuri tika vajāti, bet pats vajāšanas fakts tika kategoriski noliegts.

Šādi tika vajāti cilvēki, kuriem oficiāli „piekasīties” bija gandrīz neiespējami. Viņi nebija pretpadomju grupu locekļi, neaicināja uz dumpi u.t.t. Bet viņi ar saviem pretpadomju uzskatiem un uzdrošināšanos bija pārāk bīstami, lai to atstātu bez ievērības.

Pret šiem cilvēkiem tika pielietotas psiholoģiskā terora metodes. Un pati galvenā metode bija paša vajāšanas fakta kategorisks noliegums. Ja vajātais mēģināja meklēt palīdzību, tad pēdējā vieta, kur to varēja saņemt, bija došanās pie psihologa.

Viss beidzās jau ar vizīti pie psihiatra un diagnozi šizofrēnija un vajāšanas mānija.

Parasti šie cilvēki pēc tam nonāca psihiatriskajās slimnīcās.

Tie, kuri izmisīgi centās garīgi nesabrukt, galu galā izdarīja pašnāvību. Jo VDK aģenti bija apguvuši prasmi upurim iedvest – „ja tu neaiziesi pats, smagi cietīs vai pat ies bojā tavi tuvienieki”.

Un bija trešais ceļš – pakļauties un doties pie VDK darbiniekiem. Apsolīt laboties un kļūt par „stukačiem”.

Mans variants. Vispirms pieņemt likumu par VDK vajāto cilvēku reabilitāciju. Un tieši par to, kuri nonāca psihiatriskajās slimnīcās. Šobrīd it kā esot iespēja reabilitēt tos, kurus ievietoja paši VDK darbinieki. Bet daudz vairāk bija to, kuri vajāšanu rezultātā sabruka un paši brīvprātīgi devās ārstēties.

Lai šo cilvēku vajāšanas faktu pierādītu, pietiktu apzināt visus VDK aģentus un „stukačus”, kuri bija ar viņiem kontaktā. Kaimiņi, darba biedri, paziņas, radinieki u.t.t.

Uzklausot vajātā cilvēka liecības un atmiņas un arī otras puses liecības, daudz kas tiktu noskaidrots. Šādām izmeklēšanām būtu jānotiek aiz „slēgtām durvīm”.

Nav pieļaujama situācija, ka vajātais arī šobrīd sāktu justies kā no jauna vajāts.

Procesam jābūt ļoti iejūtīgam pret vajāto. Daudzi no viņiem joprojām atrodas psihiatru uzraudzībā, vai arī lieto attiecīgos medikamentus.

Saistītie raksti

Šāda pieeja, izskatot katru konkrēto vajāšanas procesu atsevišķi, ļautu izvairīties no situācijas, ka tiek vainoti „stukači”, kuri sarakstos nokļuvuši pārpratuma pēc, un kuri tiešām neko sliktu nav izdarījuši.

Tāda īsumā ir mana ideja par VDK dokumentu publicēšanas problēmu. Un kamēr likums par VDK astoņdesmitajos gados vajāto cilvēku reabilitāciju nav pieņemts, var vienkārši sākt publicēt tos sarakstus, kuri jau tāpat ir publicēti.

LA.lv