Satiksmes drošības diskusiju pavasaris decembrī 1
Kā SEB līzinga organizētajā preses konferencē (temats – braukšanas kultūra, tostarp ekoloģija) teica Pauls Timrots – labi gan, ka viedokļu aisbergi sakustējušies ziemas sākumā. Par satiksmes drošības problēmām nu runā visi un visur.
Un labākais – vairs nerunā plakani un ietiepīgi. Vārds tiek dots arī ekspertiem, kuri meklē arī citus negadījumu cēloņus un neceļ ātruma limitu ievērošanu uz pārāk augsta pjedestāla.
SEB prezentēja portālā “Delfi” veiktas satiksmes dalībnieku aptaujas rezultātus. Interesantākā tās daļa, šķiet, bija pirmo reizi tik lielā apjomā (vairāk nekā 2000 respondentu) saskaitītā attieksme pret fotoradariem pagātnē un nākotnē. Tā spilgti parāda radaru “pirmā viļņa” nodarītos postījumus. Sabiedrība ir sašķelta divās lielās grupās, kuru interešu tuvināšana, samierināšana būs ļoti grūts process. Divas trešdaļas aptaujāto neuzskata, ka bez radariem ir sliktāk. Un pieļauj to atgriešanos tikai un vienīgi bīstamās vietās. Tātad ir pret vairāku amatpersonu deklarēto vēlmi ar dārgiem tehniskiem līdzekļiem samazināt ātrumu visur. Samazināt “vidējo ātrumu valstī”.
Mana prognoze – šīs grupas viedoklis uzvarēs. Nav pat svarīgi, vai tas ir ideāli pareizs. Galvenais, ka masivētiem visaptverošas kontroles projektiem valstij naudas nav un pārskatāmā nākotnē nebūs. Nav iespējams (pat ja pierādītu, ka tas dotu labumu) noklāt ar blīvu radaru tīklu 70 000 km valsts ceļu. Tādēļ neatliek nekas cits kā koncentrēt šo dārgo palīglīdzekļu lietošanu patiesi bīstamās vietās.
Varētu likt punktu. Bet aiz tā paliek trešdaļa kustības dalībnieku, kuri negrib vai nespēj iekļauties vairākuma improvizācijās, grib braukt lēnāk un vēlas, lai radari būtu malu malās, un “likvidētu kā šķiru” vai vismaz sistu ar lieliem naudas sodiem visus likuma pārkāpējus. Ko solīt viņiem? Nu būs jau radari, būs. Kā saka – visur pasaulē ir, kā tad nu mēs bez tiem. Taču daudz gan to nebūs. Un daudzi joprojām brauks ātrāk, nekā vēlētos jūs. Dusmas nelīdzēs. Vēlējums – saglabājiet mieru un pašapziņu. Un varbūt padomājiet tomēr par to, ka, savas iemaņas un auto tehnisko stāvokli uzlabojot, jūs tomēr varat kļūt mazliet ātrāki un kopējam līmenim tuvāki. Satiksmes zinātnieki apliecina – atkāpes no tā uz lēnāko pusi ir pat bīstamākas…
Savas kvalifikācijas celšanas sakarā par citu preses konferenci. Apdrošināšanas kompānija BTA jau tagad, pirms Ziemsvētkiem, aicināja uz sarunu par Sieviešu dienas ralliju, kas savas pastāvēšanas piecos gados izaudzis no 76 līdz 386 ekipāžu skaistu izpriecu. Skaistu un noderīgu. Arī no kustības drošības viedokļa. Programmā ne tikai orientēšanās un interesantu vietu apmeklēšana. Ir arī slalomi, auto “fizkultūra”, kas pavisam noteikti palīdz uzlabot dāmu auto vadīšanas prasmi. Lai gan – viņas jau tā esot par mums labākas. Tikai ceturtdaļa apdrošināšanas gadījumu pieteikumu nāk no dāmām. Piedevām vidējais nodarītās skādes lielums viņām pērn bijis 468, bet kungiem – 545 lati…
Un nu par visredzamākajām (jo dārgākajām) publiskajām satiksmes drošības akcijām. CSDD klips “Brauc ar prātu” radio un televīzijā turpina skanēt, lai gan “piegriezies” ne tikai man. Pret vārda “nāve” bāšanu bērna mutē savos zvanos protestē “LA” lasītāji, žultainu komentāru pilna interneta vide. Klips skan. Dārgi plakāti karājas arī vietās, kur neviens normāls uz ielu un ceļu koncentrējies braucējs tos nevar ieraudzīt. “Produkta” likteni gan visai veiksmīgi centās palabot tas pats Pauls Timrots, savā “Zebrā” (kas neredzēja – meklējiet interneta arhīvos) kampaņas saukli plašāk izvēršot un izskaidrojot. Lai nu paliek. Ja nelīdzēs, nekaitēs…
Bet par jaunākā CSDD soļa šajā pašā virzienā – mobilās aplikācijas “Prāts. Neprāts” – nekaitīgumu gan tik drošs neesmu. Kāda velna pēc aicināt uz vēl vienu rotaļu ar mobilo telefonu, atrodoties pie stūres? Vai tad ar hronisko pļāpāšanas un īsziņu rakstīšanas kaiti nepietiek? Ar lūrēšanu WAZE ekrānā nepietiek? Turklāt – ir gauži naivi iedomāties, ka kartes un GPS savienojums ir pietiekami jaudīgs braucēja rīcības analīzes rīks. Štrunts vien tur iznāk. Reaģē vēlu, neprecīzi, nebūt ne uz īstajām briesmām. Atkal braucēju mēģina mācīt bērns. Labāku skolotāju direkcijai nav? Un piedevām tā skuķa muldēšana un grimases ir visa šī “mākslas darba” virsotne. Kādu brīdi smieklīgi, vēlāk pretīgi.
Nokaitināts sāku aplikāciju tīši ķircināt. Paātrinos kā F1 sacīkstē, bremzēju kā nenormāls (sestdienas vakars, tukša iela). Finišā saņemu piecus prēmijas punktus… Tādus vajagot sakrāt 100 – tad “Ergo” došot OCTA polisi ar atlaidi. Vai tik šajā saiknē neslēpjas visa pasākuma “jēga”? Ieguldījums drošībā – mazāks par nulli.
