Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
31. jūlijs, 2014
Drukāt

NEDĒĻAS FILMA: Tikšanās

Tiksanas1_7

Franču režisore Lisa Azuelo nav iesācēja – ne režijā, ne romantisko komēdiju žanrā; viņas iepriekšējais lielākais hits ir “LOL” – 2008. gada franču versija un 2012. gada Holivudas “rimeiks”, kuru režisēja viņa pati ar Mailiju Sairusu un Demiju Mūru galvenajās lomās. Uzslavējami, ka lielbudžeta pamatstraumes filmas 90% vīriešu kontrolētajā kinobiznesā veido arī sievietes, taču tas nebūt nenozīmē, ka galaprodukts, un šoreiz atļaujos lietot šo apzīmējumu, jo rezultāts ir tieši šāds ierindas veidojums, piedāvās kādu īpašu, varbūt ne tik ierastu, redzējumu, ierastā stāsta interpretāciju. Tā arī šoreiz.

“Tikšanās” ir viegla, mazliet skumja, mazliet komiska filma par divu cilvēku satikšanos un vienlaikus – nesatikšanos. Bet filmas nespēja nodefinēt, kāda tā īsti grib būt, nesaderīgo kino valodas paņēmienu lietojums, neo-bligātums to padara par it kā uz ātru roku kopā samestu elementu mudžekli, kas beigu beigās skatītājā nemaz nerezonē.

Filmas centrā – skaistā franču kino leģenda, vēl jaunā un franču sievišķības, elegances iemiesojums Sofija Marso (“Ballīte” (1980), “Drošsirdis” (1995), Bonda “Ar pasauli nepietiek” (1999).) Marso atveido Elzu, rakstnieci ar veiksmīgu, starptautisku karjeru, trīs bērniem un tikko šķirtu ģimeni. Kā jau to pieprasa stāsts, viņai ir viss, izņemot mīļoto. Uz pusi jaunākais “toy–boy”, blondais jauneklis, viņai noder tikai vēliem vakariem gultā. Kādā ballītē viņa satiek Pjēru (Fran
suā Kluzo) – veiksmīgu advokātu, asprātīgu, inteliģentu, un – atbildīgu ģimenes tēvu. Tikai franču filmā, šķiet, piemīlīga romantiskā tikšanās var sākties no fakta, ka abus personāžus vieno ieradums uzsmēķēt zālīti. Par spīti nepārprotamajam pievilkšanās spēkam starp abiem, nevēloties nenovēršamas sirdssāpes un sarežģījumus, Elza un Pjērs neapmainās telefona numuriem, turpmākos notikumus atstājot nejaušības ziņā.

Jāpiebilst, ka uzlūkot uz ekrāna Kluzo, ārkārtīgi populāro franču pusmūža aktieri, ir patiesi dīvaini, jo Kluzo kā ūdens lāse līdzīgs amerikānim Dastinam Hofmanam; tik līdzīgs, ka varētu būt viņa dvīņubrālis. Kluzo piemīt arī Hofmanam raksturīgais siltais šarms, taču šajā filmā pārī ar Marso, kas ir žilbinoša un izstaro enerģiju, kuras pietiktu abiem, nekāda ekrāna ķīmija starp abiem diemžēl nerodas.

Filma cenšas būs oriģināla, nevis stāstot lineāru, secīgu, reālistisku stāstu, bet noklīstot sānceļos ar vairākiem “kā būtu, ja būtu” atzariem fantāzijas ainu veidolā, kas izspēlētas smaržu reklāmām līdzīgā formātā, skanot klišejiski nodrāztām amerikāņu popdziesmām, un personāžiem tiekot filmētiem pelēninātā kustībā, dažādos rakursos. Tādējādi reālā stāsta vietā mums tiek piedāvāts iedomāts scenārijs, un notikumi uz ekrāna vienlaikus notiek un nenotiek – filmas angļu nosaukums ir Quantum Love, un tajā mazliet risināts kvantu fizikas jautājums par to, ka notikumi ir relatīvi un var vienlaikus notikt un nenotikt, vai notikt paralēli vienlaikus dažādās vietās. Šo teoriju tad arī režisore attiecina uz mīlas afēras vienlaikus iespējamību un neiespējamību, mums to gan parādot, gan neparādot, un, patiesību sakot, Marso un Kluzo saspēli vērojot, bieži šķiet, ka tai arī nav īsta pamata.

Iespējams, ka tas, ko filmā pavisam noteikti tomēr var notvert, ir franču sadzīvei piedēvētais vieglums un šarms, nepiespiestība, ar kādu filmas personāži risina lielos un mazos savas dzīves jautājumus; šo vieglumu, pat ja filmas grodumam tas šoreiz kaitē, noteikti var pamācīties. varbūt noder!!

 

“Tikšanās”/Une Rencontre


2014, Francija, romantiska drāma

Režisore Lisa Azuelo

Lomās: Sofija Marso, Fransuā Kluzo, Lisa Azuelo

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+