Latvijā
Vēsture

Vien svēta cerība un latvieša spītība11


Sašauts padomju tanks T-34 Lestenes apkārtnē. 1945. gada janvāris.
Sašauts padomju tanks T-34 Lestenes apkārtnē. 1945. gada janvāris.
Foto no A. Silgaiļa grāmatas “Latviešu leģions” (2006)

Kurzeme Vācijas un PSRS kara plānos
Ziemassvētku kaujas Kurzemē bija cīņas, kādas sava sīvuma, izšautās munīcijas daudzuma, uzbrukumā raidīto sarkanarmiešu un abās pusēs kritušo karavīru skaita ziņā Latvijas zeme pārdzīvoja pirmoreiz. Izcilu varonību frontes smagumpunktā pie Lestenes izrādīja latviešu leģiona 19. divīzija, kas līdzās 30 vācu divīzijām un citām mazākām vienībām piedalījās Kurzemes aizstāvēšanā.

PSRS sarkanajai armijai izdevās ieņemt dažus desmitus kvadrātkilometru lielu teritoriju, tomēr tā nesasniedza savu galveno uzbrukuma mērķi – frontes pārraušanu un Kurzemes sašķelšanu daļās, izlaužoties līdz jūrai. Kaut gan šīs cīņas beidzās ar Vācijas armiju grupas “Ziemeļi” (“Nord”) uzvaru, arī vācu karaspēka vienības cieta lielus zaudējumus. 1944. gada Ziemassvētku kauju laukos palika 1500 latviešu leģionāru, kuri, cīnoties uz savas zemes un par savu dzimteni, darīja visu, lai apturētu pretinieku un novērstu PSRS pēdējās vēl neiekarotās Latvijas teritorijas nonākšanu atkārtotas padomju okupācijas varā.

Kurzemes fronte izveidojās 1944. gada rudenī, kad sarkanā armija 10. oktobrī izlauzās līdz Klaipēdai, bet 13. oktobrī sasniedza Rīgu, pārtraucot vācu karaspēka sakarus ar Vāciju. Armiju grupā “Ziemeļi” (no 1945. gada 15. janvāra – “Kurzeme”/”Kurland) ietilpa 16. un 18. armija ar 32 divīzijām un 500 000 (vēlāk – 300 000) karavīriem, bet padomju puses rīcībā bija 1. un 2. Baltijas frontes karaspēks, kas raidīja cīņās līdz 80 – 100 divīzijām ar vairāk nekā 450 000 karavīriem. Josifa Staļina un sarkanās armijas virspavēlniecības kara mērķi 1944. gada rudenī paredzēja “Padomju Savienības teritorijas iztīrīšanu no iebrucējiem, t. sk. ienaidnieka Baltijas karspēka nogriešanu no Austrumprūsijas, tā sašķelšanu ar sekojošu iznīcināšanu”. Vācijas armijas augstākā virspavēlniecība un armiju grupas “Ziemeļi” vadība ieņēma operatīvi taktisku nostāju un nepārtraukti pieprasīja atvilkt karaspēka no Kurzemes un iesaistīt tiešā Vācijas teritorijas aizstāvēšanā, bet pats Ādolfs Hitlers sekoja stratēģiskiem apsvērumiem un vadījās pēc principa “ofensīva vai bojāeja”. Lielvācijas vadonis cerēja gūt panākumus Ardēnu ofensīvā Rietumu frontē 1944. gada decembrī un vēlējās Kurzemi izmantot kā militāru placdarmu jaunam uzbrukumam pret PSRS. Arī SS reihsfīrera Heinriha Himlera nākotnes plānos Kurzemei bija īpaša nozīme gadījumā, ja izdotos panākt separātu mieru starp Vāciju un Rietumu sabiedrotajiem.

1944. gada oktobrī Kurzemes fronte stiepās līnijā: Jūrmalciems–Bārta–Zvārde–Maisukrogs–Viksele–Klapkalnciems. Sākotnēji padomju 1. un 2. Baltijas frontei bija dots uzdevums iznīcināt armiju grupu “Ziemeļi”. Galvenie uzbrukumu virzieni 1. Baltijas frontei bija Liepāja, bet 2. Baltijas frontei – Saldus. Šīs operācijas cieta pilnīgu neveiksmi, tāpēc sarkanās armijas virspavēlniecība nolēma atvilkt no Kurzemes lielu skaitu karaspēka vienību un turpmāk īstenot uzbrukuma operācijas, lai nepieļautu pretinieka spēku evakuāciju uz Vāciju. 1945. gada sākumā, neskatoties uz sarkanās armijas aktīvo darbību, Vācija no Kurzemes evakuēja vairāk nekā desmit (t. sk. divas tanku) divīzijas. 16. februārī padomju 2. Baltijas fronte atsāka aktīvas uzbrukuma operācijas. Nepārtraukta karadarbība notika līdz pat 1945. gada aprīļa sākumam, kad fronte nostabilizējās līnijā Jūrmalciems–Priekule–Pampāļi–Saldus–Grenči–Radziņciems–Klapkalnciems. Abas karojošās puses turpināja gatavoties nākamajām kaujām, tomēr pēc nacionālsociālistiskās Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā aktīva karadarbība Kurzemē vairs neatsākās. Kurzemes sešu lielkauju laikā krita ap 30 000 – 40 000 vācu un vairāk nekā 90 000 padomju karavīru.


Latviešu leģionāri cīņās pie Lestenes

Ziemassvētku kaujas 19. latviešu divīzijas frontes iecirknī sākās 23. decembrī plkst. 9.00 dienvidaustrumos no Džūkstes un dienvidos no Lestenes ar spēcīgu pretinieka artilērijas viesuļuguni. Kad šīs dienas pēcpusdienā stāvoklis frontē kļuva kritisks, jo sarkanās armijas uzbrukuma triecieni draudēja izlauzt tai ceļu līdz Ventspilij, līnijā Bērzi–Dirbas–Sūnas–Rumbiņas to nepieļāva majora Kristapa Insberga komandētā 19. artilērijas pulka 2. diviziona karavīri, kuri, šaujot ar tiešo tēmēšanu, apturēja pretinieku, kas zaudēja 14 tankus un bija spiests atkāpties. 3. diviziona artilēristi majora Jāņa Ozola vadībā paši pārgāja prettriecienā pret sarkanarmiešiem un tos padzina. 25. decembrī, Staru mājās ielenkti, veselu diennakti uzbrucējiem pretojās un nepadevās virsleitnanta Roberta Gaigala komandētās rotas leģionāri, kas divu dienu laikā atvairīja astoņus uzbrukumus, arvien no jauna izsvieda pretinieku no pozīcijām un ar saujiņu vīru trīsreiz atguva savu komandpunktu. Dirbās virsleitnanta Roberta Ancāna vadītās kaujas grupas karavīri, atrazdamies pilnīgā ielenkumā, atšķelti no pārējām divīzijas daļām, aizstāvoties sašāva 12 tankus un 16 reizes atsita tanku un kājnieku bataljona uzbrukumus.

26. decembrī, izveidodami divas ķīļveida trieciengrupas, leģionāri izlauzās no ielenkuma, izvedot ne tikai ievainotos, bet arī kritušos. Pēc smagām tuvcīņām no 150 kaujas grupas karavīriem tajā bija palikuši tikai 38 cilvēki. Ar drošsirdību cīņās izcēlās majora Ernesta Laumaņa vadītā 19. izlūkbataljona un kapteiņa Miervalža Ādamsona komandētās rotas karavīri, kuri aizstāvēja Vanagu mājas, kas atradās 12 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Dobeles. Triju dienu laikā tās 17 reižu gāja no rokas rokā un artilērijas ugunī tika nolīdzinātas līdz ar zemi. Arī 30. decembrī sarkanās armijas triecieni tika atsisti, bet nākamajā dienā 19. divīzija atvairīja 27 ienaidnieka uzbrukumus. Latviešu leģiona 19. divīzija 1944. gada Ziemassvētku kaujās bija noturējusi fronti, ne reizi nepieļaujot tās pārrāvumu visā savā 15 kilometru platajā kaujas iecirknī. Par izcilu varonību ar Bruņinieka krustu apbalvoja piecus 19. divīzijas karavīrus. Gūstā tika saņemti sarkanarmieši no pretinieka 12 kājnieku divīzijām un divām tanku brigādēm, turklāt vairākas no šīm vienībām iznīcināja pilnībā, neskatoties, ka 19. divīzija visas šīs dienas bija pakļauta daudziem smagiem ienaidnieka uzbrukumiem.

Šie militārie panākumi prasīja arī lielus zaudējumus, jo līdzās Ziemassvētku kaujās kritušajiem 1500 leģionāriem trīs reizes lielāks bija ievainoto skaits, bet vairāki simti karavīru nonāca padomju gūstā. Bijušais leģiona 19. izlūkbataljona seržants Jānis Zvirbulis atceras, ka «pēc kaujas bija daudz kritušo. Viņus pirms apbedīšanas novietoja Lestenes baznīcā. Daži karavīri no ģenerāļa Hartmaņa muižas, kura atradās netālu no baznīcas, atnesa patafonu ar skaņuplatēm un, nosēdušies baznīcas zāles stūrī, klausījās patafona atskaņotos šlāgerus. Mēs viņiem aizrādījām, ka tā nevar darīt. Šeit ir baznīca, kritušie karavīri. Viņi šiem aizrādījumiem nepievērsa uzmanību, un šlāgeri turpināja skanēt, atbalsodamies baznīcas velvēs. Drīz baznīcā sprāga granāta. Krievu lielgabala granāta caur šauru sānu logu ielidoja baznīcā un sprāga tieši tajā stūrī, kur karavīri klausījās šlāgerus, un viņu sadragātos augumus novietoja blakus tiem, kuri jau gulēja uz baznīcas grīdas. Jā, tā bija skaudra likteņa ironija.»

Brālis pret brāli

1944. gada Ziemassvētku kaujas Kurzemē ir traģiskas arī ar to, ka tajās viena pret otru tika iesaistītas pretējās pusēs karojošās latviešu vienības. Vācu karaspēka sastāvā Kurzemi aizstāvēja vairāki latviešu policijas un būvbataljoni, 106. grenadieru pulks un 19. ieroču SS divīzija, kas 1944. gada oktobrī un decembrī aizvadīja smagas cīņas pie Džūkstes un Lestenes, bet 1945. gada februārī un martā pie Blīdenes un Remtes. PSRS pusē uzbrukumā devās arī 130. latviešu strēlnieku korpusa 43. gvardes strēlnieku un 308. strēlnieku divīzija, kas piedalījās kaujās 1944. gada decembrī pie Džūkstes un 1945. gada februārī un martā pie Saldus. Viens no Ziemassvētku kauju dalībniekiem bija arī 43. gvardes divīzijas 121. pulka izlūks Pēteris Čačka, kurš pretēji padomju laikā oficiāli sludinātajam vēlāk atklāti atzina, ka, sākot ar 23. decembri, nepārtrauktās kaujās “mēs jau bijām tā novājināti, ka frontē nevarējām izturēt. Un, galvenais, leģionāri tā aizstāvējās, ka sāka mūs ieņemt no flangiem. Es skatos vakarā – kas par velnu, te, uz Džūkstes pusi, mēs esam tā kā maisā. Tuvu Džūkstei saiet maisa gals gandrīz kopā. Ja šauj raķetes gaisā, var redzēt, ka maza starpa palikusi, kur atkāpties. Nav kur atkāpties. Mums iedeva palīgos krievu divīziju un mēs varējām atiet uz aizmuguri. Un viņi noturēja fronti tikai divas stundas. Divas stundas, un sāka velties atpakaļ kā velni. Un mēs neizturējām – mēs šāvām tiem krieviem virsū ar automātiem, granātas metām virsū. Nu, mēs tak nevaram atkāpties, mums jāizved laukā bija ievainotie! Nevar tos izvest, nevar – ar suņiem vedām, vilkām, nesām. Nevar atkāpties, viņi netur fronti.»

Saistītie raksti

1944. gada decembra kaujās 43. gvardes un 308. latviešu strēlnieku divīzijas bija vienīgās, kas no cīņās iesaistītajām sarkanās armijas divīzijām izpildīja uzbrukuma mērķi – izlauzās trīs kilometru platā ķīlī gandrīz līdz Lestenei. Neskatoties uz sešās diennaktīs gūtajiem panākumiem un arī ievērojamiem zaudējumiem, 29. decembra naktī 130. latviešu strēlnieku korpusa karavīri netika nomainīti atpūtai, bet gan saņēma jaunu pavēli – ar kājām doties 25 kilometru nakts pārgājienā un ieņemt jaunas pozīcijas un pārraut fronti Annenieku virzienā. Kurzemes cīņu laikā bija arī gadījumi, kad viens pret otru cīnījās pat vienas ģimenes locekļi. Leģiona 19. divīzijas sakarnieks Pēteris Vītols stāsta, ka viņam nācās pieredzēt gan situāciju, kad 1945. gada marta kaujās pie Blīdenes kāds leģionārs bija “sagūstījis” nesen sarkanajā armijā mobilizēto tēvu un jaunāko brāli, gan būt klāt tad, kad 19. divīzijas smago mīnmetēju vada komandieris Jānis Kaņeps 1945. gada janvāra cīņu starplaikā pie Anneniekiem uzzinājis, ka “sarkanarmiešu pusē kritis viņa jaunākais brālis Pēteris. Sešpadsmitgadīgo puisi, no jauna okupējot Latviju, krievi bija mobilizējuši savas varenās armijas rindu papildināšanai. Pusaudzis tā arī palika uz mūžu kauju laukā. Kas zina, varbūt viņa dzīvību izdzēsa vecākā brāļa raidītā mīna…”

Tikai 20 gadu vecumā iesaukums leģionā skāra arī pēckara laikā par literātu kļuvušo un vēlāk padomju okupācijas varas aizliegumu žņaugus piedzīvojušo rakstnieku Visvaldi Lāmu. Dokumentālajā romānā “Kāvu blāzmā” (saīsināti publicēts 1958., bet pilnībā tikai 1989. gadā) īpaši spilgti attēlodams savu un savu cīņu biedru pieredzi priekšējās kaujas līnijās 1944. gada Ziemassvētku kaujās Kurzemē, viņš latviešu leģionāru dramatisko likteni ir atklājis īpaši trāpīgi: “Visu divdesmit ceturto decembri un vēl divdesmit piektajā līdz nakts satumšanai, kad no bataljona četrsimt vīriem pāri palikušos trīsdesmit piecus atvilka no šīs gaļas maltuves, viņi kāvās zem gandrīz nepārtrauktas smago ieroču uguns, zem iznīcinošiem aviācijas triecieniem. Traģisks stāvoklis – viņi gribēja izcīnīt savas tautas brīvību, bet noasiņoja pēc hitleriešu pavēlniecības pieņemtiem lēmumiem. Viņi nēsāja uniformas, kuras nolādēja visas Eiropas tautas un ienīda paši vācieši; bet, pie šīm uniformām kā savas ticības apliecinājumu piešuvuši sarkanbaltsarkano krāsu vairodziņu, viņi ar sakostiem zobiem iecirtās tēvijas zemē, svešu karapulku pārplūdinātās, sev pazaudētās tēvijas zemē. Tā gāja bojā jauni zēni, kas vēl ne reizi nebija pielikuši asmeni pie sava zoda samtainajām pūciņām un ne reizi nebija skūpstījuši sievieti, tā gāja bojā vīri ar stiprām sirdīm un nelokāmu pārliecību. Tērauda viesulis salauza gļēvos un bezbailīgos, nešaubīgos un svārstīgos, cietos un mīkstmiesīgos. Nāve nesaudzēja nevienu, nāves priekšā visi ir vienlīdzīgi. Un tomēr dzīvi palikušie nepadevās. Vēl viena svēta cerība viņiem bija atlikusi un šis nelielais, granātu uzartais, ar nokvēpušu sniegu izraibinātais dzimtās zemes paugurs, kam bija lemts kļūt par viņu veltīgi lieto asiņu, izciesto nāves moku un drošsirdības mēmo liecinieku… viņiem bija atlikusi arī latvieša sīkstā spītība.”
Dr. hist. Uldis Neiburgs,Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks

LA.lv
LA
LA.LV
Latvijā
Pazudusī Keita ir atrasta
17 stundas
LE
LETA
Latvijā
Helmanim piemērots aizdomā turētā statuss; liegts izbraukt no valsts 1
18 stundas
LE
LETA
Latvijā
Pabriks: Redzot zemessargu pārliecību, Latvijas robežas neviens neaizskars
18 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
Latvijā turpina samazināties ārstu skaits. Sasniegts zemākais līmenis pēdējo sešu gadu laikā 1
26 minūtes
LE
LETA
Dabā
Gaisa temperatūra naktī vietām nav noslīdējusi zem +18 grādiem. Sinoptiķu prognoze sestdienai
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Posies ceļā uz Jūrmalu? Brīvdienās norīkoti papildu vilcieni
56 minūtes
VS
Viesturs Sprūde
Pasaulē
1989. gada 24. augustā. Nekomunists padomju satelītvalsts valdības priekšgalā
1 stunda
LA
LA.LV
Ekonomika
Divās dienās izmaksāti teju 60 miljoni eiro. Izmaksa turpināsies arī sestdien un svētdien
1 stunda