Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
6. jūlijs, 2016
Drukāt

Viena diena Vidzemes pusē

LatvijasKarte

Vasarā “Praktiskais Latvietis” ne tikai rosās dārzā un saimniecībā, ne tikai cep un vāra, ada un ēvelē. Viņš arī atpūšas, bet – ar gudru ziņu. Vērīgi skatās apkārt, taujā, klausās. Ik ceļojums bagātina. Tie ir satiktie cilvēki, pozitīvā enerģija, viedi un praktiski padomi, idejas. Iesakiet, kurp doties! Ierosiniet, ko gribas redzēt! Ir viena diena atpūtai? Dodamies uz Vidzemes jūrmalas pusi.

 

Namiņi kokos 

Liepupes pagasts, “Dārznieki” 

Projekts top otro gadu, jo bijušais rīdzinieks, mākslinieks Gatis Pīpkalējs pats taisa, kļūdās, pa vidam vēl citus projektus pabīda, jo ģimene, kurā aug pieci bērni, jāapgādā. – Biznesa plāns ir viens, bet dzīves realitāte ir kaut kas cits, – vienā mierā saka Gatis.

Viņa sētā būs trīs namiņi kokos. – Jātaisa, lai būtu ne tikai smuki, bet arī lētāk. Tagad jāliek jumts. Vispirms ruberoīds un tad kaut kas dekoratīvs, – viņš prāto. Smejamies, ka derētu velēnu jumts. Bet viņš domā likt skārdu, jo nedomājot namiņu kokos noslēpt, bet taisīt to košu. Tāpēc jau arī tāda neparasta forma. Kā acs! – saku. Un tā arī mākslinieks domājis – Dudas acs. Duda bez garumzīmes, lai vārds starptautiski būtu saprotams, jo baložu dūdošana visur skanot vienādi. Kad viesojamies sētā, tuvējā liepā čiepst, vītero un san. Drīz liepa ziedēs. Gatis grasās izmērīt apkārtmēru, un, iespējams, tā pretendēs uz dižkoka statusu.

Ceļotājs varēs nakšņot istabiņā, kur kolonnas veido divas liepas un no loga paveras skats uz putnu būriem. Pasākuma moto – labi atpūties putns. Kādu unikālu putnu te var ieraudzīt? Par personālijām vairāk zinot sieva, bet viņš pats vērojis putnu sadzīvi. Gatis stāsta, ka apkārtnē ir daudz stārķu un tie saimnieko divās ligzdās. Kad bērni paaugas, vecāki dzīvo lielākoties blakusligzdā.

Kad apnīk klusums, var pievērsties kalšanai. – Čiku arī var izkalt, bet visvienkāršākais – naglai galvu, – smejas Gatis. Viņš liesmā karsē sagatavi un dod rokā āmuru. Vai spēšu? – pajautā gandrīz katrs. Es arī. Bet nav jau laika filozofēt, jo dzelzs jākaļ, kamēr karsta. Dzinn, dzinn, dzinn… Pāris minūtēs nagla, precīzāk tās galva, gatava. Mazliet šķība, greiza, nepareiza, bet – pašas kalta! Čušš…. Gatis to ieliek ūdenī, tad – eļļā. Saimnieks stāsta, ka atbraucot interesenti, kuri jau izdomājuši izkalt papīra nazi, pakaramo. Tad atliek tikai darboties. Man nagla rokā, un tagad jāizdomā, kur iesist un ko uzkarināt.

 

Kaskādes dārzā starp latvju zīmēm 

Salacgrīvas novads, Tūja, Liedaga iela 41

Ojāra Kiršteina daiļdārza vārti apmeklētājiem plaši atvērti. 60 tūju, 13 rododendru, aptuveni 11 bārbeļu šķirnes. Daiļdārzu viņš sācis veidot 2002. gadā, kopš uz Tūju pārcēlies no Limbažiem, kur ilgus gadus strādājis par zobu tehniķi.

– Vienā grāmatā izlasīju: kad cilvēks aiziet pensijā, viņam jāsāk ar kaut ko citu nodarboties. Cik gadu jūs man dodat? Ha, pēc dažiem mēnešiem būs astoņdesmit. Visi dārznieki ilgi dzīvo, vai ne? Svaigā gaisā, visu laiku kustībā. Man jau ir viegli kopjams dārzs. Vasaras puķu tikpat kā nav. Zālienu gan iesaka nesadalīt, bet muižās taču ir lielas, apaļas dobes. Man arī mauriņa vidū šogad tapusi apaļa dobe, jo atradu akmeni kā brošu un tad ap to prasījās sastādīt ziedošas puķes, – viņš stāsta.

Ojārs Kiršteins akmeņus pamana tur, kur citi tos izmet. Dārza lepnums – kaskāde, ko pats izveidojis. Gar teritorijas malu ir grava, tekošo urgu viņš iztīrījis, ierīkojis desmit pakāpienus, un ūdens tek burbuļodams. Kopš pagājušā gada sausuma tas gan būtu pārspīlēti teikts, bet pēc lietus urga mutuļo kā kalnu upe. Tas viss fiksēts gan filmā, gan fotogrāfijās.

 

Brīnumi nebeidzas!

– Es pateikšu, kura latvju zīme jums der, – aicina Ojārs Kiršteins. Vispirms viņš ieskatās savās piezīmēs un secina, ka Dvīņiem atbilst ceturtā – sirds – čakra un der gan zvaigznīte/auseklītis, gan laimes slotiņa. Saimnieks vedina pie akmens, uz kura zīmes izliktas, lai pateiktu precīzāk. Viņš jautā svārstam, ko vienmēr nēsā kabatā, un arī nosaka akmeņu enerģiju, kas ietekmē āderes. – Parādīšu fokusu, – viņš saka, pārvietojot akmeni šurpu turpu. Ojārs Kiršteins ar ezoteriku aizrāvies nopietni.

 

Stilīgā muiža

Liepupe 

Vadātājs izspēlē joku! No šosejas ieraugām staltu māju un braucam turp. “Pernigele” – muzejs, viesnīca, restorāns, bet visas durvis ciet, nezāles jau sāk spraukties durvīm priekšā. Griežam automašīnu riņķī un meklējam tālāk, prom no šosejas. Protams, kā gan varēja maldīties?! Lepna muiža Liepupes centrā!

Minhauzena sievasmāte, kura ieprecējās fon Meku dzimtā, uz veciem pamatiem, kas varētu bijuši kādai guļbaļķu ēkai, 1751. gadā uzcēla Liepupes muižu. No tiem laikiem saglabājušās lielās, smagās ārdurvis un priedes koka kāpnes uz otro stāvu, kurām pakāpieni bija izdiluši ar lielu robu. Nekādi šaušalīgi stāsti par fon Meku dzīvi nav saglabājušies, izņemot to, ka viņi dzīvojuši pāri saviem līdzekļiem un ēka nonākusi kreditoru rokās. Pagājušajā gadsimtā tur bijis gan armijas štābs, gan kolhoza centrs, gan klubs. Ja gribas pamatīgāku vēsturisko izziņu par Liepupes muižu, lasiet Kristīnes Zaļumas grāmatu “Liep­upes muiža”, kas saņēmusi “Zelta ābeles” balvu uzziņas literatūras kategorijā.

Tagad muiža ir Lausku ģimenes privātīpašums, te ierīkota viesnīca, restorāns. Piecas zvaigznes! Tās nebūt nav neaizsniedzamas zvaigznes, un 70% viesu ir no Latvijas. Liepupes muižas interjers ir stilīgs un romantisks. Podiņu krāsnis, brīnišķīgas lustras, kumodes, lādes. Kā jau muižā, ir arī vīna pagrabs, virtuve ar īstu krāsni, kur maizi cept, un plīti, SPA rituālu telpas. Tā vien gribas izspēlēt kādu seriāla cienīgu ainiņu.

Liepupes muižas kalendārs aizrakstīts tālu uz priekšu ar gaidāmajām kāzām. Todien satiekam jauno pāri ar vedējmāti, kuri slavē gan personālu, gan ēdienu, gan fantastisko noskaņu, gan brīnišķīgās iespējas fotografēties skaistajā interjerā, sakoptajā dārzā, pie ezera. Starp citu, dienvidu nogāzē iestādītas vīnogas, no kurām gatavos vīnu.

Tieši par ēdienu runājot, klāt ir brīdis, kad Vidzemes jūrmalas apceļotājus sāk mocīt izsalkums. Šefpavārs Jānis Osis vasaras dienai sagatavojis atspirdzinošu avokado un gurķu auksto zupu ar karsti kūpinātu lasi. To, starp citu, kūpina tepat muižā, un Jānis domā, ka katrs savā mājā arī to var izdarīt (aprakstu lasiet kādā no nākamajiem žurnāla “Praktiskais Latvietis” numuriem).

 

Zupa 

(2 porcijas)

• Svaigs gurķis (300–400 g)

• Avokado

• Kefīrs (2,5%)

• Smalki sakapāts čili

• Sāls

• Pipari

• Mazliet citrona sulas, lai avokado dēļ zupa nekļūst tumša

Visu sablendē un rotā ar mīksti vārītu paipalu olu. Kā pie tādas tikt? Olu liek vārošā ūdenī un vāra 2 minūtes 35 sekundes. Izņem un liek ledusūdenī, lai apstājas vārīšanās process. Vēl zupā iedrupina foreles ikrus, kūpināta laša gabaliņus un dažus zirņu dīgstus.

 

Bļodas, podi, vāzes, krūzes 

Limbažu novads, Skultes pagasts, “Cepļi” 

Ingrīdas Žagatas keramikas darbnīca ir vieta, kur var ne tikai skatīties, bet arī darboties paši, mākslinieces vadībā pagatavojot, piemēram, kādu trauku. Šādu iespēju izmanto kāzinieki un jubileju svinētāji.

– Vēstures pamatā ir keramika, uz plāksnēm rakstīti teksti. Trauku ornamentēšana vēsta par noteiktiem kultūras posmiem, – skaidro Ingrīda. – Ja trauks saplīst, nekādas māņticības! Daudziem nepatīk lietot ieplīsušus traukus, bet, paskatoties vēsturē, var uzzināt, ka mūsu senči lietojuši traukus, kas sastiprināti ar drātītēm. Japāņi saplēstos traukus dekoratīvi salīmē ar zelta krāsas masu. Nav jau grūti visu izmest – lietas un attiecības… Bet kādreiz taču vajag pacensties arī salabot.

Keramiku var iegādāties Ingrīdas Žagatas galerijā “Ligzda”.

– Nav jau tikai melni svēpētie trauki, ir arī balti no akmens masas, melnbalti un ar krāsainām glazūrām, – rāda māksliniece. Gribas noglāstīt krūzi, gribas redzēt rudzupuķes vāzē, gribas ar zemenēm pilnu bļodu. Ingrīdas Žagatas keramikā ir arī latviskās zīmes. – Jā, arī man reizēm šķiet, ka zīmes tiek par daudz ekspluatētas, bet jāuzticas savai izjūtai. Ja man gribas, tad zīmēju saulīti vai jumīti, un neprasiet pamatojumu – kāpēc. Informācija man atnāk kā impulss, un to es raidu caur savu darbu tālāk.

Starp citu, kādu podu var dabūt pavisam siltu, ja pirms tam www.cepli.lv noskaidro, kad tiek vērts vaļā ceplis.

Trauki ir apstrādāti ar bišu vasku, un pirkstu nospiedumi uz tiem nepaliek. Tomēr māksliniece iesaka keramiku mazgāt ar rokām, nevis mazgājamā mašīnā, jo pulveris iekļūst māla porās un ar laiku to saēd. Jāatrod līdzsvars, saskaņojot emocionālās vajadzības lietot māla trauku un materiālās vajadzības izmantot tehnoloģijas ikdienas soļa veikšanā.

 

Minhauzena jaunumi 

Liepupes pagasts, Duntes muiža 

Tie, kuri iegriežas pie Minhauzena, tur paliek visu dienu (var arī pa nakti). Minhauzena muzejā gida pavadībā var klausīties neparastus stāstus, pirmā stāva vēsturiskajā ekspozīcijā papētīt Jakobīnes buduāru, otrajā stāvā paklejot starp vaska figūrām. Bērnu priekam – atrakciju kuģis, kas ir lielākā koka atrakcija brīvā dabā Baltijas valstīs. Meža taka aizved līdz jūrai. Pa ceļam, kaujoties ar odiem, var fotografēties pie Minhauzena stāstu varoņu lielajām koka figūrām. – Jūnija vidū taku izstaigāja lācis, – stāsta muzeja vadītājs Roberts Saulītis. Nopietni? Nestāstiet pasakas! – Jā, jā, neviens netic, bet tā bija!

Muzeja kompleksā jaunums ir vecās dzirnavas, kas vizuāli atgādina lielu alus kausu. Līdz tām ved taka, kuras malās Minhauzena stāstu varoņu koka figūras. – Apkārt kausam jau ir iestādīti koki, un tuvākajā laikā tiks atklāts koku horoskops. Druīdu horoskopā gan minēti tādi, kas Latvijā neaug, bet tāpēc ir Minhauzens, kas izdomā kaut ko mazliet savādāk un piemēro mūsu klimatiskajiem apstākļiem, – saka muzeja vadītājs. Dzirnavas vēl slēgtas, bet ir doma tajās izvietot no 58 pasaules valstīm savākto 2100 alus kausu kolekciju, kas patlaban skatāma Minhauzena muzeja otrajā stāvā. Tagad tie ir tukši, bet 32. maijā, muzeja jubilejas reizē, – līdz malām pilni. Paši vainīgi, ja tajā laikā nebijāt muzejā.

 

Pie jūras 

Kad gana skriets, jāatrod laiks pabūt pie jūras. Viena no skaistākajām vietām Vidzemes pusē ir Veczemju klintis – 480 m gara, 3,5 m augsta smilšakmens klinšu siena ar daudziem ciļņiem un ierobiem, nišām un alām pašā jūras krastā. Kempingā “Klintis” iekārtotas atpūtas vietas ar griliem. Bet ko nu sēdēs un atpūtīsies, gar krastu jāiet līdz Ķurmraga bākai, kas sašķiebusies gluži kā Pizas tornis.

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturē (1)Jā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+