Vienā gultnē 0
Latvijas mūzikā nu jau kādu laiku valda arī 80. gados dzimušo paaudze. Tie, kuri mazotnē vēl neapzināti smēlušies no mākslas un kultūras avotiem protesta garu.
No saviem vecākiem un no savas vides, kurā visi turējās pie gadu desmitiem ilgi totalitārisma iegrožotās un klusībā akumulētās kultūras enerģijas pavediena. Tās cieši satītais kamols eksplodēja astoņdesmito beigās. Un tad jau viņi auga un elpoja brīvu elpu. Un pie mūzikas jumola parādījās jauni spīdekļi. Šādu stāstu var stāstīt par daudziem viņu vienaudžiem.
Tāds ir Vestards Šimkus. Tādi ir “Instrumenti”, Shipsi un Reynsi – Dārziņskolas un Rīgas Doma kora skolas skaņu pasaules gaisotnē augušie. Joprojām ar bērnības atspulgu sejās, ar spēju brīnīties un radīt ko sevišķu. Apveltīti ar īpašiem sensoriem, kas ļauj sajust viļņošanos mežā vai ideju telpā, viņi nemitīgi pārsteidz, liek aizrauties elpai un spēj uzrunāt tos, kuriem svarīgs ne tikai maizes kumoss.
Dzīvošana citā izplatījumā? Tā nu ir. Viņi jūt Vāgnera pagātnes elpu labāk nekā lielākā daļa no mums un nebaidās runāties ar milžiem kā līdzīgam ar līdzīgu. Tā tapusi “Vāgnera idille” Vestarda Šimkus dzirdīgajā lasījumā un versijās – soloalbumā, ko izdevusi vācu skaņu ierakstu izdevniecība “ARS Produktion”. Laika gaita ir dziļi individuāla – pilna diska formātā ietverti tikai četri improvizatoriska tipa skaņdarbi. Pianists atskaņo Riharda Vāgnera klaviermūziku un operu pārlikumus klavierēm – ierakstā ietverts līdz sāpēm daiļais “Izoldes mīlas nāves skats”, ko klavierēm pārlicis pats Vestards Šimkus, Vāgnera lielapjoma “Fantāzija” fa diēza minorā (kas ilgst gandrīz pusstundu), “Vērpēju koris” no operas “Klīstošais holandietis” Franča Lista pārlikumā un orķestra miniatūra “Zīgfrīda idille” Glena Gūlda versijā klavierēm. Tā ir izsmalcināta, jūtpilna, romantiska, bet vienlaikus savā ziņā arī mūsdienīga un andergraundiska pasaule.
Pēc ilgiem un zīmīgiem klejojumiem pa sarežģītajiem laikmetīgās un senās mūzikas līkločiem pirmajās “Cosmos” interpretācijās, pēc a cappella brīnumaini daudzveidīgām, nereti popsīgajām spēlēm, pēc sāpīgām plaisām un radošās pašķiršanās “Instrumenti” savā prokrastinētajā – kavēšanās albumā ietērpj pieredzi. Tāpēc albumā sajūtams ne tikai indī vai sintīpops, ne tikai avangardisko islandiešu Bjorkas vai Sigur Rós ietekmes vai sonorie meklējumi un atradumi elektroniskās mūzikas laukā, bet arī tikko manāmas alūzijas, uzplaiksnījumi un zīmju sablīvējumi no dažādu laikmetu mūzikas pieredzes, vokālajiem un instrumentālajiem paņēmieniem un elementiem. Tas ir dziļi personīgs muzikālais vēstījums. Brīžam ar kontrkultūru mūzikas protesta apjausmu – tikai ļoti izsmalcinātā formā. Ar iespaidīgām ritmiskajām spēlēm un sitaminstrumentu pulsācijas smagu neizbēgamību. Ar savu īpašo vēstījumu, kas caur indīpopa iezīmēm paver durvis arī uz plašāku auditoriju. To, kas laikmetīgajai avangarda mūzikai parasti liegts.
“Procrastination” ir priekšpēdējais albuma skaņdarbs, kurā “Instrumenti” improvizē kopā ar Vestardu Šimku. Skumja, jēgpilna, skaista kompozīcija – vienā gultnē saplūst lakoniska, pulsējoša elektronika un pianista sonorā improvizatoriskā pieredze. Vai jaunā identitātē?
