“Lauku Avīze” izdod pirmskara Latvijas pašvaldību ierēdņa Gotharda Cauča atmiņas 3
“Viena latvieša stāsts” – tā sauc pirmskara Latvijas Pašvaldību departamenta direktora Gotharda Ādolfa Cauča (1889 – 1964) līdz šim nepublicētās atmiņas, kuras valsts svētku nedēļā iznāks “Lauku Avīzes” apgādā. Iepazīstoties ar manuskriptu – tā vien šķita, ka brīžiem uzvējo kaut kas no Anšlava Eglīša asprātības, brīžiem no Kārļa Skalbes vērojošās filozofijas. Gothardam Caucim patiesi piemitušas literāras dotības. Vērojumu, piedzīvojumu, tikšanos, ko aprakstīt, viņam arī nav trūcis.
Atmiņas 1889. gadā Valmieras apkaimē dzimušais vīrs uzrakstīja 50. gados, dzīvodams trimdā ASV.
Ādolfa Cauča vērojumus kā izdošanas vērtus pirmais novērtēja pazīstamais trimdas vēsturnieks Edgars Andersons (1920 – 1989), taču galu galā tika nolemts no ieceres atteikties, lai nesagādātu nepatikšanas Latvijas PSR dzīvojošajiem Caučiem. Kad Latvija atguva neatkarību, bažas zuda, un manuskriptu dzimtenē dzīvojošajiem Gotharda Cauča mazbērniem atveda viņa māsasmeita Renāte Bērziņa. Tas notika 1992. gadā.
Par ko raksta Caucis savu atmiņu 267 lappusēs? Vispirms par bērnību, skolas gaitām, par pārkrievošanas laiku un aprobežoto skolu inspektoru Ovčiņņikovu. Un tad nāk 1905. gads: “Un gadījās, ka arī es, nebūdams nekāds revolucionārs, saņēmu nagaikas cirtienu pa saviem pleciem. To uzšāva kāds kazaks kādā svētdienā, garām man jādams kopā ar citiem no Cēsīm uz Vidrižiem, kur tajā dienā kapusvētkos bija nošauts barons Tīzenhauzens. Nagaikas pēdas dažādās varavīksnes krāsās uz mana kreisā pleca rēgojās kādu mēnesi. Lai padomā ikviens, kas gan tie bija par fenomeniem un kas tās par ādām, kas saņēma tādus cirtienus veselu simtu un tomēr vēl turpināja dzīvot?” Laba valoda, sulīgas sadzīves ainas, interesantas 20. gadsimta pirmās puses sociālās un politiskās dzīves detaļas – to visu var sacīt par “Kāda latvieša stāstu”.
Atsevišķas dzīves nodaļas ir īpaši cītīgi aprakstītas. 1910. gadā Gothards tika iesaukts cara armijā, un viņu ieskaitīja Varšavā dislocētajā Krievijas imperatora leibgvardes daļā. Var manīt, ka šo laiku stāstnieks atceras ar cieņu un zināmu lepnumu, pieminot sadzīvi un apmācības šajā elitārajā vienībā, pēc tam apakšvirsnieku skolā. Sanākusi laba liecība par Krievijas armijas tikumiem un netikumiem. Tad nāk Pirmais pasaules karš, un Caucis kļūst par vienu no tiem, kas 1915. gada maijā atsit vāciešu uzbrukumu Jelgavai. Kā zināms, latviešu sīkstums toreiz pārliecināja Krievijas karaspēka pavēlniecību par latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanas lietderību. Pats stāsta varonis, pēc visa spriežot, strēlniekos gan nav bijis un kara beigas sagaidījis Igaunijā kā kara lauka hospitāļa darbinieks. Pirms tam piedzīvota haotiskā atkāpšanās no Rīgas 1917. gada septembrī.
Caucis piedzīvo teju visu, ko tolaik latvietis varēja piedzīvot – vācu gūstu, Stučkas lielinieku sarkano teroru, Cēsu kaujas, Latvijas lauku apvidos valdošo bandītismu. Pa starpu viņš pagūst apprecēties un kļūt par Valmieras apriņķa Stalbes pagasta darbvedi, tā aizsākdams savu pašvaldības darbinieka karjeru. Jau 1919. gadā Caucis pieslējās Latviešu Zemnieku savienībai, kas atviegloja karjeru. 1928. gadā, pašam negaidot viņš tiek izsaukts uz Rīgu un ar iekšlietu ministra pavēli iecelts par visa Valmieras apriņķa priekšnieku. Seko darbs Talsu, Bauskas apriņķu vadībā. Tā ir 20./30. gadu mija, kad pašvaldībās netrūkst politiskās spēkošanās, jācīnās ar naudas problēmām, un autors arī nepalaiž garām iespēju aprakstīt kolorītākos novada ļaudis un gadījumus.
“Laucinieki tādi neizskatās”
Gotharda Cauča mazmeita Anita Kraukle, dzimusi Cauce, atsaucoties uz Amerikas radu stāstīto, teic, ka vectēvs pašvaldību lietās bijis tāds kā Kārļa Ulmaņa labā roka. Apriņķi, kuros viņš nozīmēts par priekšnieku, parasti bijuši tādi, kur pašvaldībās liela sociāldemokrātu ietekme. Caucim vajadzēja to neitralizēt, jo “sarkanos” viņš pamatoti necieta un bija absolūti lojāls Ulmanim. Tas parādās arī atmiņās, kurās viņš šo ievērojamāko no pirmskara Latvijas politiķiem piemin diezgan bieži, īpaši pēc tam, kad pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma tiek nozīmēts uz Rīgu, kļūst par Pašvaldību departamenta direktoru un viņa darba pienākumos nonāk Ulmaņa slaveno izbraucienu un dažādu pasākumu organizēšana. Te sastopam interesantas epizodes: “Zemnieku svētkos Jelgavā arī Pašvaldības departaments ierīkoja savu stendu, kurā dabiskos apmēros rādīja, kādam jābūt pagasta namam vidēji lielā pagastā. (..) Sēžu telpu dekorēja valsts lielais ģerbonis un Valsts prezidenta portrets. To gleznoja mākslinieks Bīne, un, kā to bijām viņam norādījuši, prezidents bija gleznots frakā un ordeņos. Bīnem par darbu samaksājām 700 latu. Pēdējā dienā pirms svētku atklāšanas prezidents apstaigāja stendus un, mūsu stendā ieraudzījis savu portretu, sarauca pieri. Brīdi savu attēlu pavērojis, bet ne vārda neteicis, sāka apskatīt telpas un iekārtu. To pabeidzis, viņš teica: “Labi domāts un strādāts, bet to ordeņoto vīru noņemiet, laucinieki tādi neizskatās.” Ar to arī bija izteikts rājiens man kā tiešām vainīgam, jo biju rīkojies bez prezidenta ziņas. Lūkins pēc tam vēl ņēmās mani strostēt. Portretu, protams, tūliņ noņēmu un lūdzu Bīni uzgleznot to pašu vīru laucinieku pelēkajā uzvalkā, kādā prezidents bija redzams citos portretos.”
Ne Gotharda Cauča mazmeita Anita Kraukle, ne mazdēls Aivars Caucis vectēvu nekad nav redzējuši, jo, kad viņš trimdā nomira, Anitai bija deviņi gadi, bet Aivaram 11. Piesardzības dēļ, pat vēstulēs sarakstoties, “Amerikas radinieks” bērnībā par vectēvu nekad nav saukts. “Tētis mums vēstulēs viņam lika rakstīt nevis “vectēv”, bet “mīļo, tālo onkul”. Savukārt vectēvs sūtīja vēstules nevis tieši dēlam, bet manas mammas tēvam, kurš bija uzvārdā Riekstiņš. Viss notika ar līkumiem,” atceras Aivars Caucis. Gothardam Caucim bija trīs dēli. Garu mūžu nodzīvoja tikai jaunākais – Anitas un Aivara tētis Kārlis Caucis. Tāpat kā vidējo dēlu Valteru, kurš krita Volhovā, arī viņu iesauca latviešu leģionā. Kara beigas Kārlis Caucis sagaidīja Vācijā, leģendārā pulkveža Januma vadītajā leģionāru grupā, kas, nepildot pēdējās vācu pavēles, padevās amerikāņiem. Beigu beigās Kārlis tomēr nonācis pie frančiem, kas izdevuši viņu padomju iestādēm. Tālāk bija filtrācijas nometne Kazaņā, atgriešanās Latvijā un sastapšanās ar ierobežojumiem, kādus padomju vara uzlika ļaudīm ar šādu pagātni. Par vectēva eksistenci Amerikā mazbērni gan zinājuši, taču ne to, ka viņš tur nokļuvis 1944. gada oktobrī, evakuējoties no Kurzemes uz Vāciju. Kad bijuši jau lielāki, tēvs parādījis bērniem Gothardu Cauci pirmskara grāmatā “Es viņu pazīstu” un fotogrāfijās.
Vēsturiskās atmiņas glabājās pie Latvijas Caučiem vairāk nekā 20 gadu. Kopš 90. gadiem Aivars Caucis apstaigājis četras (!) izdevniecības, taču noteikumi, kurus tās izvirzīja, bijuši “nepaceļami”. Nav sekmējies arī ar sponsoru meklēšanu. “Gribu izteikt lielu pateicību “Lauku Avīzei”, jo attieksme ir vienkārši kardināli atšķirīga no visām pārējām reizēm,” tagad atzīst memuāru autora mazdēls. Tas gan kremt, ka pa šo laiku aizgājusi Gotharda Cauča līdzgaitnieku paaudze, kam ieraudzīt šīs atmiņas būtu bijis īpaši interesanti. Aivaram pašam vislabāk patīkot vectēva bērnības apraksts, kurā redzams, kā tēvs viņu skarbām metodēm, bet pamazām pieradinājis pie darba un izaudzināja par vīru. Gotharda tēvs, Valmieras apriņķa “Prikuļu” saimnieka dēls, bijis ļoti stingrs. Pats Gothards Caucis gan arī. “Darba mīlestību tēvs centās ieaudzināt arī savos bērnos. Mums vieglas dienas tad nu nebija. (..) Mēdz sacīt, ka negrēkojot tas, kas guļot. Bet manam tēvam arī gulēšana bija grēks. Pēc viņa atzinuma – negrēkoja tikai tas, kas strādāja,” viņš raksta. Autora vāciskais vārds Gothards Ādolfs bijis mātes lēmums, jo viņa jaunībā tikusi “vāciski audzināta”. “Tēvs stāstīja, ka viņam mazotnē bijis omi jāuzrunā uz “jūs” un mājās daudz runāts vāciski,” tagad teic Aivars Caucis.
No vēstures liecības viedokļa vērtīgākās varētu būt grāmatas beigu nodaļas, tostarp uz 1939. gada rudeni attiecināmās, kad Caucis ir valdības komisijā, kas risināja jautājumus par bāzes vietu ierādīšanu tām PSRS karaspēka daļām, kuras iesoļoja Latvijā saskaņā ar 1939. gada oktobra “bāzu līgumiem”. Emocionāls ir viņa stāstījums par pēdējiem Latgales dziesmu svētkiem; labi sajūtama 1940. gada 17. jūnija biedējošā gaisotne Rīgas ielās un Kirhenšteina “valdības” vīru raksturojums: “”Iekšlietu ministrs” Vilis Lācis ar vieglu roku bāza iekšā čekas bunkuros savus buržuāziskos pudeļu biedrus, ar kuriem brīvās Latvijas laikos kopā bija iztempis mucām alu savā iemīļotajā alus pagrabā Smilšu ielas stūrī iepretim Biržai. Naivie dzērāji tur izpļāpājās, un Lācim vēlāk atlika tikai pastiept ķepu, lai tos sagrābtu.” 1941. gada 15. jūnija rītā čekisti nākuši arī pēc Gotharda Cauča, taču viņam ar viltības un veiksmes palīdzību no deportācijas izdevies izvairīties.
Nav izslēgts, ka trimdā, atmiņas rakstot, Gothards izmantojis iepriekš rakstītas dienasgrāmatas vai piezīmes, jo stāstā ir daudz uzvārdu un citātu, īpaši par laiku pirms Pirmā pasaules kara. Bez piezīmēm ar tādu laika distanci nez vai būtu iespējams tos precīzi atcerēties. Bet pret rakstīto Caucis izturējies ar lielu vērību, pedantiski – memuāru oriģināls liecina, ka viņš vispirms to rakstījis, bet pēc tam vēl pats sevi rediģējis.
