Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
10. janvāris, 2012
Drukāt

Viena luga – vienā dienā, divos teātros

Foto - Matīss MarkovskisFoto - Matīss Markovskis

Ko? Viena un tā paša autora luga divos Latvijas teātros, turklāt – vienā un tajā pašā dienā? Ne vienam vien tieši izbrīns ir pirmā reakcija, uzzinot, ka piektdien, 13. janvārī, Liepājas teātrī un Valmieras teātrī notiks Laura Gundara lugas “Advents Silmačos” pirmizrāde. 


Nāk prātā dramaturģes Aivas Birbeles savulaik teiktais par Latvijā atšķirīgo pieredzi dramaturgu un teātru sadarbībā. Pie mums dzīvē nenotiek kā ārzemju filmās, kurās rakstnieks sēž un trīcēdams gaida izdevniecības spriedumu – drukās viņa romānu vai ne… Latvijā dramaturgam esot lieki cerēt pat uz tādu atbildi kā “savāciet to savu draņķīgo lugu…” Viens vienīgs klusums. Tad kāds brīnums, ka autori met makšķeres vienlaikus vairākās dīķa malās? (Jā, patīkams izņēmums ir Nacionālais teātris, kurā nesen cieņa tika izrādīta arī visiem oriģināllugu konkursa autoriem.)

Sezonas sākumā Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins gan atklāja – Lauris Gundars liepājniekiem noslēpis, ka “Adventu Silmačos” iestudēšanai jau pieņēmis Valmieras teātris, kuram šajā sezonā tā ir vienīgā jaunā latviešu luga.

 

Vēsturē ielūkojoties

Pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Latvijā, parādoties jaunai oriģināllugai, to pēc kārtas ķēra visi teātri – kā galvaspilsētā, tā provincē. Tikai daži piemēri. M. Zīverta “Āksts” 1938. gadā skatuves gaismu ieraudzīja Dailē, Liepājā un Daugavpilī. Elīnas Zālītes “Rudens rozes” 1939. gadā – Nacionālajā teātrī, Liepājā, Daugavpilī un Ziemeļlatvijas teātrī. M. Zīverta “Ķīnas vāze” 1942. gadā – Jelgavas, Liepājas teātrī, Ventspils teātrī un Cēsu teātrī.

 

Padomju laikā šo lietu sāka ja ne gluži aizliegt, tad īpaši pieskatīt: ja meistars kādu lugu iestudē Rīgā, gādāja, lai cits tikpat spoža kaluma režisors to pašu lugu neizraudzītos citā teātrī. Uz savas ādas to bija izjutis arī režijas guru Oļģerts Kroders.

 

Par Tenesija Viljamsa “Orfeju pazemē”, kas ir viņa pašreizējais jaunākais iestudējums Valmieras teātrī, režisors bija sapņojis jau 1963. gadā, strādādams Liepājā. Taču tajā gadā viņam ideju īstenot neļāva, jo Valmierā to pašu lugu jau bija pasteidzies paņemt režisors Rūdolfs Baltaisvilks. Savukārt Gunāra Priedes “Pa valzivju ceļu” vienā sezonā iestudēja gan Rīgā, gan Liepājā. Visi nosprieda, ka liepājniekiem veicies labāk. Bet “Hamleta” pirmizrāde 1959. gadā tikai ar vienas dienas starpību notika gan toreizējā Drāmā ar Alfrēdu Videnieku titullomā, gan Dailē ar Hariju Liepiņu. Tiesa, režijas meistari īpaši pēc konkurences netīkoja.

Pavisam nesen Nacionālajā teātrī un Valmierā vienā sezonā parādījās “Karalis Līrs”, savukārt “Ceplis” – Liepājas un Dailes teātrī, kura toreizējais mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Vilkārsis šīs sakritības skaidroja ar laiku, kas rosina vienādu ideju rašanos radošos prātos dažādos mākslas tempļos vienlaikus un tajā pašā laikā neatkarīgi citam no cita.

Kad bija izskanējis aizpērnais Rīgas Ziemassvētku koncerts Ķīpsalā, vai gluži tajā pašā vakarā komponistei Ilonai Breģei radās ideja šajā hallē nule iestudētajam koncertam. Atsvaidzinot atmiņā Mērijas Meipsas Dodžas grāmatu “Sudraba slidas”, viņai jau ausīs skanējusi mūzika, caur kuru atklāt mazās Grēteles un viņas brāļa Hansa piedzīvojumus 19. gadsimta Holandē. Vai tajā pašā vakarā Ilona Breģe ar ideju traukusies pie Ķīpsalas direktora Viestura Tīles, kurš to arī akceptējis. Bet nupat divas nedēļas pirms koncerta Ķīpsalā “Sudraba slidas” – viens no pazīstamākajiem Ziemassvētku stāstiem – pirmizrādi piedzīvoja Nacionālajā teātrī.

 

Protams, nevar salīdzināt Jura Žagara lasījumu (koncertā lieliska mūzika!) ar tradicionālu teatrālu uzvedumu, kurā aktieri arī pirmoreiz slidoja uz skatuves. Bet varbūt patiesi labas idejas drīkst izpaust tikai pavisam šaurā lokā, kurā nav nevienas nepiederīgas auss?

 

Vecmeistars un debitants

Kā Valmieras, tā Liepājas teātru direktori apgalvo, ka pirmizrādes datums 13. janvārī ir vistīrākā nejaušība. Tagad patiesi varēs salīdzināt. Turklāt iestudē divi pilnīgi atšķirīgi režisori – Valmierā Blaumaņa stāstus ļoti mīlošais Fēlikss Deičs, bet Liepājā huligāniskais Ģirts Ēcis, kuram “Advents Silmačos” būs debija šajā teātrī.

Lauris Gundars “Adventu Silmačos” veidojis kā turpinājumu visiem latviešiem pazīstamajai Blaumaņa komēdijai. Dramaturgs rāda situāciju, kas notiek ar Silmaču mājas ļaudīm, kad nosvinētas kāzas, kad Aleksis dabūjies ar Elīnu, Zāra – ar Joski un Antonija ar Dūdaru. Vai pēc vasaras kaislībām seko mūžīgā laime ziemā? Ģirts Ēcis uz šo jautājumu atbildes meklē melodrāmas žanrā trijās Ziemassvētku dienās laika nogrieznī pirms Otrā pasaules kara, kad pasaulē vēl valdīja miers un pārticība.

 

Jā, teātriem būs iemesls vēl vairāk sasparoties – spēlējot vienu un to pašu lugu, skatītājiem un kritiķiem dota iespēja salīdzināt un vērtēt. Nevar arī apgalvot, ka Laura Gundara luga, nokļūstot vienlaikus uz divu teātru skatuvēm, būtu izspiedusi kādu citu latviešu autora darbu. Jo teātris ir tiesīgs izvēlēties, viņaprāt, labāko.

 

Turklāt režisoriem ir saprotama tieksme iestudēt tos darbus, kas viņus uzrunā. Arī līdzšinējā pieredze rāda, ka lugu atkārtošanās nav nekas jauns. Daudzi saka – tas ir pat lieliski!

Un tomēr ir vērts padomāt, kādēļ pirmā reakcija, uzzinot faktu par vienu un to pašu lugu divos teātros vienlaikus, mazākais ir – pārsteigums.

 

Viedoklis

Dramaturgs Lauris Gundars: “Abi šie iestudējumi būs divas pilnīgi dažādas izrādes, ar atšķirīgu aktieru sastāvu un režisoriem. Pats varu tikai priecāties, ka mana luga piedzīvos veselas divas interpretācijas. Pats gatavojos piektdien, 13. janvārī, doties uz Valmieru.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+