×
Mobilā versija
Brīdinājums +23°C
Jautrīte, Kamila, Digna, Sāra
Ceturtdiena, 19. jūlijs, 2018
7. februāris, 2018
Drukāt

“Viena no pārsteidzošākajām sievietēm Eiropā.” Iznāks hercogienes Dorotejas likteņstāsts (1)

Publicitātes attēlsPublicitātes attēls

Gatavojoties Rundāles pils 282. dzimšanas dienai, muzejā publikācijai tiek gatavota grāmata, kas tapusi kā vēlīns veltījums Kurzemes hercogienei Dorotejai viņas 250. jubilejā, LA.lv uzzināja muzejā.

Hercogienes jubileju 2011. gadā muzejā iezīmēja neliela izstāde ar nosaukumu “Dievinātā Doroteja”, un tāds pats nosaukums dots arī grāmatai. Tās sastādītājs Imants Lancmanis stāsta: “Tas nebija pārspīlējums – izstādes tituls rādīja spožo zvaigznes lomu, kas bija lemta šai skaistajai, neparastajai sievietei, kura savam laikmetam neraksturīgu iekšējo un ārējo brīvību apvienoja ar aizrautīgu interesi par apkārt notiekošo un mīlestību pret cilvēkiem.”

Izstāde apkopoja Dorotejas – pilnā vārdā Anna Šarlote Doroteja fon Mēdema (3.02.1761 – 20.08.1821) biogrāfijas nozīmīgākos punktus, viņas portretus un – galvenais – laikabiedru liecības, dodot vārdu gan cilvēkiem, kas viņu bija pazinuši, gan viņai pašai. Līdzīgi veidota arī grāmata: sastādītāja teksts vienīgi ieskicē pārejas no vienas tiešās runas uz otru, no vienas hercogienes Dorotejas dzīves stacijas uz nākamo. Citāti kā ceļa stabiņi iezīmē mūžu, nodzīvotu laikmetu griežos, kad bruka vecā feodālā pasaule, un Lielā franču revolūcija un Napoleona epopeja ievadīja jaunu pasaules kārtību.

I. Lancmanis piebilst: “Tas ir apbrīnojamas sievietes apbrīnojams likteņstāsts – viens no pārsteidzošākajiem ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas vēsturē.”

Hercogienei Dorotejai veltītā izstāde turpināja vairākas tēmas, aizsāktas plašajā monogrāfiskajā izstādē “Kurzeme Eiropā. Hercogs Pēteris un Kurzemes leģendas”, ar kuru 2000. gadā Rundāles pils muzejā tika atzīmēta hercoga Pētera nāves atceres 200. gadadiena. Tā līdzīgā veidā rādīja pēdējā Kurzemes hercoga un Kurzemes hercogistes likteņus, kuros hercogienei Dorotejai bija lemta tik svarīga loma.Kurzemes hercogiene Doroteja fon Mēdema patiesi bija viena no sava laika izcilākajām un savdabīgākajām personībām Eiropas politiskajā, sabiedriskajā un kultūras dzīvē.

Dzimusi un uzaugusi Mēdemu dzimtai piederošajā Mežotnes muižā, viņas pusmāsa bija pazīstamā literāte Elīza fon der Reke. Līdzās citām Eiropas valodām Doroteja brīvi runāja latviski. Jau 18 gadu vecumā viņa salaulājās ar Kurzemes un Zemgales hercogu Pēteri Bīronu, kļūstot par viņa trešo un pēdējo sievu, pārim piedzima trīs meitas.

Hercogs, īsts finanšu ģēnijs un gudrs cilvēks, saprata, ka viņam ir maza loma sarežģītajā lielvaru cīņā, kurā Kurzemes un Zemgales hercogiste bija nonākusi starp Krievijas impēriju, Austrijas impēriju un Prūsijas karalisti, cenšoties paplašināt savas teritorijas un ietekmi Eiropā. Viņš politisko intrigu karalaukā sūtīja savu pievilcīgo sievu. Tā 1790. gadā hercogiene Doroteja iegāja Eiropas vareno sabiedrībā, izvēršot aktīvu diplomātisko darbību Varšavā un Berlīnē, mirdzot salonos un uzsākot jaunus mīlas romānus, lai tikai panāktu savu.

Hercogs mira 1800. gadā, atstājot atraitnei milzu mantojumu. Hercogiste jau 1795. gadā bija pārdota Krievijas ķeizarienei Katrīnai II par 500 000 zelta dukātiem, turklāt hercogiene saņēma ikgadēju pensiju 50 000 dukātu apmērā, tādēļ viņai atlika vien rūpes par ģimeni un politiskās spēles prieka un ietekmes pēc.

1803. gadā savā Berlīnes pilī, kurai bija devusi Kurzemes vārdu, hercogiene izveidoja vienu no Berlīnes ievērojamākajiem saloniem. Pēc sešiem gadiem viņa izveidoja vēl spožāku salonu Parīzē, turklāt jaunākās meitas Dorotejas kāzas ar Edmonu de Taleirānu-Perigoru, Francijas ārlietu ministra brāļadēlu, deva iepazīšanos ar vienu no sava laika ietekmīgākajiem un uz intrigām spējīgākajiem politiķiem — Šarlu Morisu de Taleirānu. Tādējādi Eiropas politiskajās aprindās labi zināmā Doroteja kļuva arī par vienu no nopietnākajām figūrām tā laika Francijas politikā, aktīvi piedalījās Vīnes kongresa intrigās, draudzējās ar Prūsijas karalieni Luīzi, ar Napoleona sievu, ķeizarieni Žozefīni, Krievijas imperatoru Aleksandru I. Tādēļ viņas vārds Eiropā skan skaļāk un pazīstams vairāk nekā Latvijā. Tieši Šarls Moriss de Taleirāns, kurš tika dēvēts par lielāko ciniķi, par viņu teica: “Es nedomāju, ka pasaulē jebkad būtu bijusi sieviete, kas vairāk cienīga tikt dievināta.”

“Kad 1818. gadā viņas brālis kā Kurzemes bruņniecības delegāts devās uz Pēterburgu ar likumprojektu par zemnieku brīvlaišanu, viņa savā dienasgrāmatā ierakstīja, ka turpmāk taču zemnieki būs brīvi un pēc divdesmit gadiem sasniegs tādu pašu dzīves līmeni kā Eiropas zemnieki. Tas raksturo viņu pašu un atklāj viņas novēlējumu latviešu zemniekiem,” stāsta Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+