×
Mobilā versija
-12.5°C
Diāna, Dina, Dins
Sestdiena, 24. februāris, 2018
6. oktobris, 2016
Drukāt

Juris Lorencs: Vienaldzība arī ir pakļaušanās (3)

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Ungāri piedalās referendumā par ES imigrantu kvotām

Visai neparasti, pat divdomīgi izrādījušies svētdien Ungārijā notikušā referenduma rezultāti. Uz jautājumu: “Vai jūs atļautu Eiropas Savienībai bez mūsu valsts parlamenta piekrišanas pieņemt lēmumus par tādu personu pārvietošanu uz Ungāriju, kas nav Ungārijas pilsoņi?” ar pārliecinošu “nē” atbildējuši 98,3% balsotāju, līdz ar to noraidot Briseles noteiktās bēgļu uzņemšanas kvotas. Tomēr saskaņā ar valsts likumdošanu referendumu nevar uzskatīt par notikušu. Neraugoties uz to, ka Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns balsojumu bija nodēvējis par “liktenīgu” un “izšķirošu”, tajā piedalījās vien 43% balsstiesīgo pilsoņu.

Atklāti sakot, man ir grūti iedomāties situāciju, kurā pie tik izteikta, gandrīz 100% vienas sabiedrības daļas viedokļa vienlaikus ir tik daudz mājās palicēju, tik daudz vienaldzīgo. Ļoti iespējams, daudzi no viņiem simpatizē referenduma iznākumam, tomēr cilvēku kūtrums ir pārsteidzošs.

Viena no visvairāk apspriestajām tēmām pēdējā laikā Latvijas sabiedrībā – Alvja Hermaņa izrāde Jaunajā Rīgas teātrī “Pakļaušanās”, kas veidota pēc Mišela Velbeka tāda paša nosaukuma grāmatas motīviem. Medijos pat tiek uzdoti jautājumi – vai latvieši arī pakļautos un līdzīgi frančiem pieņemtu islāma civilizācijas solītos labumus? Uz to vienā no nesenām intervijām netieši atbildējis pats Hermanis, apgalvojot, ka “nekrologs Austrumeiropai rakstīšoties lēnāk nekā Rietumiem”.

Tātad “jā”, tikai “vēlāk”. Tomēr vismaz pagaidām Latviju nu nekādi neapdraud islāms un bēgļi. Tieši otrādi – pat tie nedaudzie, kas vispārējā Eiropas “sadalē” nonāk Latvijā, pie pirmās iespējas ņem kājas pār pleciem un pārceļas uz Rietumeiropu. Arī Ungārijas referendums liecina, ka vismaz politiski aktīvā ungāru tautas daļa vēlas dzīvot monoetniskā vienas kultūras telpā.

Patiesībā Velbeka vēstījums nav tik daudz par islāmu, cik par modernā cilvēka vēlmi pakļauties kaut kam stipram, vienkāršam un varenam. Iespējams, rakstniekam izdevies uztaustīt tēmu, kas nu jau ilgāku laiku virmo gaisā Rietumeiropā un ne tikai. Grāmata parāda mehānismu, kurā vienaldzība, apātija, garīgs “nogurums” gluži nemanot ved pie konformisma, kas patiesībā nozīmē to pašu pakļaušanos.

Neseno parlamenta vēlēšanu rezultāti Baltkrievijā un Krievijā, kurās pārliecinoši uzvarēja Lukašenko un Putina kursa atbalstītāji, visai uzskatāmi liecina par gatavību pakļauties autoritāriem režīmiem, ja vien tie sola stabilitāti un prognozējamību. Un, līdzīgi Ungārijai, arī šajās valstīs valda politiska apātija, par ko liecina zemā balsotāju aktivitāte. Turklāt gan Baltkrievijā, gan Krievijā vienaldzība un pakļaušanās gājusi roku rokā ar pieticību – “labāk zīle rokā nekā mednis kokā”.

Vēl viens piemērs – partija “Alternatīva Vācijai”, kas pēdējā laikā gūst aizvien lielākus panākumus un rada nopietnas galvassāpes kanclerei Angelai Merkelei. Arī šis politiskais spēks patiesībā aicina pakļauties – tikai nevis reliģijai vai autoritārai varai, bet ātriem, vienkāršiem un bieži vien primitīviem risinājumiem. Bet vismaz līdzšinējā Eiropas vēsture liecina, ka šādi solījumi un tiem sekojošie darbi ne ar ko labu nebeidzas.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Muļķi palika mājās.

  2. Rusofilais Juris Lorencs ignorē faktu, ka šo referendumu aicināja boikotēt opozīcija, līdz ar to loģiski, ka trūka kvoruma un “pret” balsotāji palika mājās.

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Bāc! Cik daudz man jālasa!

Rīgā, Ķīpsalā līdz 25. februārim norisinās “Latvijas Grāmatu izstāde 2018”.

Vai esat labi sagatavojušies lielajam salam?
Draugiem Facebook Twitter Google+