Latvijā
Politika

Monika Zīle: Vienas reformas izmaksu noslēpums1


Monika Zīle
Monika Zīle
Foto: Timurs Subhankulovs

Latvijas varas gaiteņos kopš gadsimtu mijas viens no visbiežāk skandētajiem jēdzieniem ir “REFORMA”. Mūsdienīgs un daudzfunkcionāls kā drēbju skapī vai grāmatplauktā transformējama saliekamā guļvieta tas izmantojams visdažādākajiem nolūkiem – īstajā laikā un auditorijā pieprasot kaut ko reformēt, var iegūt atpazīstamību un elektorāta balsis vēlēšanās.

Prasmīgi apseglotā reformas zirgā dažs iejājis Briselē, no Eiropas nākusi reformu prasība noder nesaprotamas ierēdņu rīcības attaisnojumam vai vienkāršu lietu saputrošanai u. tml. Valstī notiekošajos procesos iedziļināties nolēmuša cilvēka psihei šis var izrādīties neizturamas pārslodzes laiks: tāda sajūta, ka dzīvojam nenoteiktā termiņā nojaucamā mājā, turklāt nav iespējams saprast – vispirms plēsīs nost jumtu vai dragās pamatus.

Reformē izglītību, veselības aprūpi, nodokļu sfēru. Reformas elpa vējo pa tiesu sistēmas gaiteņiem, ar vēsu roku pieskaras augstākās ierēdniecības vaigiem un dažādos veidos atgādina, ka laiks pieprasa pārmaiņas un tās nozīmē attīstību.

Bez šaubām, vienlaicīga svarīgu jomu reformēšana dzīvi sarežģī, bet tagadējais pārmaiņu viesulis ir tikai rezultāts stipri ilgi atliktiem iestrēgušiem darbiem, kam beidzot jāķeras klāt. Tiesa, uz administratīvi teritoriālo reformu tas it kā neattiecas, jo Latvijas teritorija jau ne tik sen pāršķēlēta un ļaudis 119 novados ar jaunajām robežām samierinājušies.

Tagad, piedāvājot 35 novadu karti, politiķiem vajadzētu iedzīvotājiem godīgi pateikt, cik izmaksājis iepriekšējais eksperiments. Viss liecina, ka toreiz solītais ieguvums no divu līmeņu pašvaldību likvidēšanas patiesībā rezultējies mīnusos. Citādi māc bažas, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) galvenais vīrs Juris Pūce izsludinājis ļoti svarīgas celtnes pārbūvi bez tāmes un pēc “tad jau redzēs” principa.

Pārmaiņu svētību nenoliedzot, ticams nešķiet ministra nosauktais desmitiem miljonu eiro lielais reformas pienesums – to veidošot likvidēto novadu domju un funkcionāru darba algas ietaupījums. Šķiet, tas rēķināts, maigi sakot, primitīvi un neaizdomājoties, ka vienu izmaksu vietā obligāti nāks citas.

Saistītie raksti

Raibo notikumu ņirbā daudziem nemanīta palikusi iepriekšējās novadu reformas “tēva” un toreizējā reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministra Edgara Zalāna intervija, kurā viņš vērtē Pūces pieteikto pārmaiņu izdošanos: “Kāpēc gan lai neizdotos? (..) Vienreiz jau reforma ir notikusi, tas parāda, ka pašvaldības var apvienot un tas dod labus rezultātus.” Nevar saprast: bijušais politiķis pieslēdzies citai realitātei vai izmanto iespēju pats sevi paslavēt. Ja viņa vadībā notikusī pašvaldību apvienošana “dod labus rezultātus”, tad kāda vajadzība Pūcem no jauna pārzīmēt valsts karti?

Valdība un Saeima apvainojas par zemo uzticības procentu – tauta nenovērtējot politiķu pūliņus. Tiem noteikti būtu augstāka raudze, ja vara godīgi paziņotu, cik naudas valsts zaudē plānoto mērķu nesasniegušu vai pavisam auzās iebraukušu pārmaiņu dēļ. Jurim Pūcem ir visas iespējas kļūt par godavīru, publiskojot iepriekšējās novadu reformas audita ciparus, ja VARAM saņemtos šim svētīgajam solim.

LA.lv