Viendzimuma pāris Austrijā adoptē bērnu 6
Pirmo reizi Austrijas vēsturē homoseksuālam pārim izdevies adoptēt bērnu, kuram nepastāv radniecība ne ar vienu no jaunajiem vecākiem.
Abiem Tomasiem bija iespēja oficiāli kļūt par meitenītes Leas tētiem, pateicoties 2014. gadā pieņemtajam Austrijas Konstitucionālās tiesas lēmumam no 2016. gada 1. janvāra atcelt bērnu adopcijas aizliegumu homoseksuāliem pāriem. Līdz tam homoseksuālām personām bērnu bija iespējams adoptēt tikai individuāli, nevis kā pārim, taču nepilngadīga bērna adopcija bija iespējama tikai retos gadījumos.
Abi Tomasi ar meitiņu Leu iepazinās slimnīcā pirms aptuveni septiņiem gadiem, kad mazulīte bija tikai sešas nedēļas veca. Vīrieši līdz šim par meiteni rūpējās kā aizbildņi audžuģimenē kopējā mājsaimniecībā. Pirms tam pāris gadiem ilgi apmeklēja obligātos pirmsadopcijas sagatavošanas kursus. Vietējās sociālās iestādes atzinīgi novērtēja meitenes attīstību, aicinot pāri adoptēt vēl vienu bērnu, ko augstākas iestādes nepieļāva. Birokrātiskos jautājumos pāri īpaši intensīvi atbalstījusi Ģimenes un jaunatnes lietu ministrija Vīnē. Arī otrklasnieces Leas skolasbiedri, pēc tēvu teiktā, uz meitenes ģimenes situāciju reaģē normāli, un, ja kādam esot aizspriedumi, tad tikai skolasbiedru vecākiem. Vienu no Tomasiem Lea sauc par tēti un otru par daddy (angļu valodā – tētis). Kā viens no tēviem stāstīja austriešu dienas avīzei “Österreich”, “bērnam ir pilnīgi vienalga, no kurienes nāk mīlestība, ja vien tā ir beznosacījumu”. Līdzīgi uzskati ir Austrijas atbildīgajām iestādēm, kurām būtiska esot bērna labklājība, nevis pāra seksuālā orientācija. Pēc jauntapušo tēvu novērojumiem, sabiedrības attieksme esot nevis nosodījums, bet gan ziņkāre un izbrīns. Tomasiem izveidojies labs kontakts ar Leas mammu, kas, viņuprāt, īpaši svarīgi meitenei būs pusaudzes gados.
Austrijā bērna adoptēšanas process ilgst vidēji 3 – 5 gadus, jo uz vienu adopcijai nodoto bērnu Vīnē ir 30 – 50 adoptēt gribētāju. Pastāv iespēja adoptēt bērnus arī ārzemēs, taču daudzas valstis, piemēram, Krievija, adopcijai nodoto bērnu pieņemšanu homoseksuālās (arī ārvalstnieku) ģimenēs nepieļauj.
Cilvēktiesību eksperti Austrijas sperto soli apsveic, taču atgādina, ka Alpu republika joprojām ir vienīgā valsts Eiropā, kurā homoseksuāliem pāriem atļauts adoptēt bērnus, taču aizliegta oficiāla laulība. Divpadsmit no 28 ES dalībvalstīm homoseksuāliem pāriem ļauts oficiāli apprecēties, desmit valstīs iespējams oficiāli reģistrēt partnerību, taču ne laulību.
Kopumā aptuveni 40% pasaules valstu homoseksualitāte ir nelegāla. Piemēram, Irākā, Nigērijā un Somālijā par to tiek piespriests nāvessods saskaņā ar šariata tiesu, nomētājot ar akmeņiem. Deviņās valstīs ar likumu par viendzimuma seksuāliem sakariem paredzēts nāvessods, kas aktīvi tiek praktizēts Mauritānijā, Sudānā, Jemenā, Irānā un Saūda Arābijā. Arī Eiropā valsts līmenī dažviet apzināti tiek veicināta diskriminācija. Piemēram, Ungārijā valsts ieteiktā skolas bioloģijas grāmatā homoseksualitāte definēta kā “psihiska slimība, kas nesaraujami saistīta ar HIV vīrusu un seksuāli transmisīvām slimībām”.
Čehija pirmā no Austrumeiropas valstīm 2006. gadā legalizēja homoseksuālas partnerības reģistrēšanu. Homoseksuālu partnerību reģistrēt nav iespējams Bulgārijā, Polijā, Rumānijā, Latvijā, Lietuvā un Slovākijā. Čehijā kādam no adoptētāju kandidātu saraksta izsvītrotam kungam izdevies panākt, ka tiek atcelts aizliegums homoseksuālā partnerībā reģistrētām personām individuāli adoptēt bērnus, taču adopcija kā pārim viendzimuma partnerībā joprojām nav atļauta. Līdzīga situācija ir daudzās valstīs, piemēram, Vācijā. Šveicē homoseksuālām personām ļauts adoptēt partnera bērnu, ja tā īstais tēvs vai māte ir miris vai piekrīt adopcijai.
