Latvijā
Sabiedrība

“Labais tonis būtu izrādīt kuplu ģimeni, nevis jahtas, dārgus sunīšus un blondas mīļākās.” Saruna ar demogrāfu Ilmāru Mežu 16


Ilmārs Mežs
Ilmārs Mežs
Foto – Valdis Semjonovs

Demogrāfs Ilmārs Mežs rēķina, ka demogrāfijas problēmu risināšanai dibinātas desmitiem darba grupas, komisijas un drīz būšot svinama 20. gadskārta, kopš politiķi tam pievērsuši uzmanību. Diemžēl trūcis politiskās gribas ielikt stabilus pamatus tautas ataudzes nodrošināšanai. Pašreiz budžetprojekta apspriešanā Nacionālā apvienība vedina piešķirt 85 miljonus ģimeņu atbalstam, un par to… tiek nopelta! “LA” intervijā ar sešu bērnu tēvu Ilmāru Mežu sarunājas sešu bērnu tēvs Egils Līcītis.

I. Mežs: Par demogrāfijas tematu Latvijā sacerēti brīnišķīgi dokumenti, arī prezidents to saucis par prioritāti, un nav politiķu, kuri noliegtu līdzekļu ieguldīšanas nepieciešamību demogrāfiskā stāvokļa labošanai. Igauņi vārdos nekad nav definējuši dzim­stības veicināšanu par prioritāti, bet darīt gan konsekventi darījuši, lai būtu piedzimušo igauņu pozitīva bilance pāri tai saulē aizgājušiem.

Pirms vairākiem gadiem zīmējāt dramatisku līkni par nācijas izmiršanu. Diagramma vēstīja, ka 2100. gadā Latvijā būšot vien 200 000 latviešu, ja saglabāsies esošais dzimstības līmenis. Pašlaik iedzīvotāju vecuma piramīdā ir demogrāfiskā bedre, kad 90. gados strauji kritās jaundzimušo skaits, un tieši šīs paaudzes sievietes sasniegušas gadus, kad kļūst par mātēm. Vai diagrammas līkne vēl slieksies uz leju?

Stāvoklis nedaudz labots, jo sabiedrībā radusies pārliecība, ka pat ar nelieliem atvieglojumiem seko latviešu reakcija ar lielāku dzimušo skaitu. Pēdējos piecos gados dzimuši apmēram par tūkstoti mazuļu vairāk nekā tad, ja palīdzību ģimenēm būtiski nepalielinātu. Kopumā ainava ir varbūt par procentiem desmit labāka. Latviešu izzušana attālinās par pārdesmit gadiem, un, cerams, ka 2100. gadā latviešu arī būs vairāk par pārsimts tūkstošiem. Bēdīgāks pieņēmums, ka ap 2050. gadu demogrāfijas risinājumos aktīvākie igauņi skaitā apsteigs latviešus. Bet reizē ir jautājums par Latvijas kā nacionālas valsts eksistenci. Tiem, kam šis koncepts neinteresē, kas, piemēram, ir pret Satversmes preambulā nostiprināto, ir vienalga. Viņi būs pret līdzekļu izšķiešanu kaut kādiem bērniem. Jo pasaulē daudzviet ir pārapdzīvotība, un tukšu Latviju itin viegli pildīt ar cilvēkiem no četrām debess pusēm. Nav tiesa, ka te negribēs dzīvot. Kāpēc gan dienē tūkstoš robežsargu, kāpēc iegrožojām termiņuzturēšanās atļauju dāļāšanu? Bez tā jau šobrīd iedzīvotāju sastāvs iemigrējušo dēļ būtu savādāks. Eiropā ir gara nacionālo valstu vēsture, kur pirmām kārtām pieņemts rūpēties par savu pastāvēšanu. Vismaz apzinīgākām valstīm tas rūp, jo ne vairāk kā desmit ES dalīb­zemēm ir hroniski zema dzimstība un augsta mirstība. Pie mums politiķi iet sava šaurā lauciņa ceļu, retam redzot kopainu. Rāda – rekur, mana nodokļu reforma! – ne pārāk interesējoties, kā tā ietekmē daudz­bērnu, vientuļo māmiņu ģimenes, ar kurām jātiek galā Labklājības ministrijai, bet citiem nav daļas.

Kā nodokļu reforma ietekmēs daudzbērnu ģimenes?

Reforma izstrādāta, neņemot vērā bērnu skaitu ģimenē. Vienīgā vienība ir strādājošais ar algu, un teorijā skaists nopamatojums mazināt vienlīdzību. Apskatīsim divus tēvus. Viens ir bez ģimenes, saņem 500 eiro algu. Jā, nav turīgs, būtu jādomā par lielāku labklājību. Otrs tēvs – ar diviem bērniem un māmiņu trešā bērna gaidībās. Viņam ar 500 eiro algu jādalās ar apgādājamiem. Ar reformu vecpuisis būs labs ieguvējs, kurpretim daudzbērnu tētim stāvoklis labākā gadījumā nepasliktināsies. To nevar pārdot par nevienlīdzības mazināšanu. Pēc taisnības neviens bērns nav vainīgs, piedzimis nabadzīgākā ģimenē. Bet šodien ģimenēm, kuras vēlas vairāk bērnus, tiek radīti riski nokļūt uz nabadzības riska sliekšņa. Statistika to apliecina, bet valsts to var novērst. Eiropā ir valstis, kur šis risks nepalielinās, ja pēcnācēju ir vairāk. Latvijā par to gandrīz vai soda. Mums uz nabadzības sliekšņa dzīvo pārsvarā trīs kategorijas. Pensionāri. Daudzbērnu un vientuļo vecāku ģimenes. Trešie – vientuļie, darbspējīgie vīrieši. Pret trešo grupu man nav līdzjūtības. Vai nu viņi slēpj daļu ienākumu un nemaksā nodokļus, vai tiešām dzīvo kā asociāli tipi. Par tādu dzīvesveidu atbildību neprasa, bet par daudzbērnniekiem kurn – sak, būtu bijuši prātīgi latvieši, atturējušies un atlikuši bērnu radīšanu uz nākamo desmitgadi. Vajadzēja pagaidīt, uzkrāt pašu kapitālu, pirms laist pasaulē mazuļus, nevis uzreiz pretendēt uz valsts atbalstu. Diemžēl tāda ir dažu politiķu nostāja, kaut atklāti tie neteiks – bērnu pabalstus nav ko gaidīt. Politiķi dalās starp tiem, kas plāta rokas, ka naudiņu nevar atrast, un tiem, kas grib palīdzību dot.

Rietumos jau gadiem pieņemta prakse, ka sievietes bieži pirmā vietā liek karjeru ar stabilu dzīves līmeņa kāpumu, nevis bērnu radīšanu ar izrietošajām papildu rūpēm. Valdībām zema dzimstība gan rada sa­traukumu. Vai ir piemēri, kur iedibināta sekmīga demogrāfiskā politika?

Eiropā situācija apgriezti proporcionāla pārējai pasaulei, kur – jo mazāki ienākumi, jo lielāka dzimstība. Latvijā ģimenes plānošanas problēmas jau pirms 100 gadiem apskatīja Kaudzītes Matīss, sūdzēdamies, ka Vidzemē skolas tukšojas, jo, kur dzima seši septiņi bērni, tagad retā mājā esot vairāk par diviem trim. Mūsdienu Eiropas valstīs, kur bērna nākšanai pasaulē un tālākām gaitām seko atbalsta politika, dzimstība ir par kārtu augstāka nekā valstīs, kur atbalsts ir nepietiekams un ģimenes nav drošas, ka nenokritīs aiz nabadzības robežas. Tieši valsts dāsnums ir izšķirošais faktors, nevis, teiksim, katolisku sabiedrību agrākā lielu ģimeņu tradīcija vai lozungi, ka jādzemdē vairāk. Atbildīgās ES demokrātijās mājas pavardu, dzimtu aprūpējošām mātēm kompensē neizmantotas karjeras iespējas, ļauj ātrāk doties pensijā nekā sievietēm, kam nav bērnu vai ir tikai viens. Ģimenēm labvēlīgās zemēs neaprobežojas ar pabalstu naudā, bet palīdz kompleksi, it īpaši ar bērnudārziem. Norvēģijā mazuļi no gada vecuma nodrošināti ar vietu “silītē”. Samaksa ir diferencēta atkarībā no ienākumiem. Mazāk turīgām daudzbērnu saimēm dārziņš ir par simbolisku maksu. Atzīmēšu, ka Eiropā it visur ir valsts uzturēti demogrāfisko pētījumu institūti, kur zinātnieki spēj dot ieteikumus valdības praktiskai politikai šai jomā. Izņēmums, kur pētījumu centru nav, – Latvija un Malta. Zviedrijā gadu pirms iespējamām izmaiņām aizsākas plaša, argumentēta diskusija, kādu iespaidu lēmumi atstās uz ģimenēm ar bērniem. “Bērnu” politikā daudz kur veidota sistēma – ar atbalstmaksu mājokļa iegādē, medicīnas, transporta pakalpojumu atlaidēm, bet nevaram gluži ņemt pa ķieģelītim no zviedru, norvēģu sistēmām. Latvijā jārada sava sistēma, jo budžetu dziļumi, situācijas atšķiras. Galvenā atšķirība arī tā – kurā valstī cilvēki vēlas vairāk pēcteču ģimenē vai ne. Par laimi, Latvijā aptaujātie vēlas divus trīs bērnus. Reāli ir vidēji par vienu bērnu mazāk – 1, 7 bērni ģimenē. Ir diezgan liela starpība, ko laulātie vēlas un ko var atļauties. To var nolīdzināt ar salīdzinoši nelieliem ieguldījumiem no valsts budžeta. Nodrošinot vietu bērnudārzā (sevišķi – Rīgā). Mazinot maksu par dārziņu. Dodot atlaides par pakalpojumiem un nodokļu maksājumiem.

Lūk, NA piedāvā paketi ar priekšlikumiem, lai drošinātu ģimenes radīt trīs un vairāk bērnus, darbos īstenojot saukļus – gādāsim, lai tauta neizmirst, lai dzimst vairāk latviešu. Ar to būs līdzēts un dzemdēs vairāk?

Tā ir plānota trešā bērna politika, lai ģimenes ar vairāk bērniem saņemtu materiālu atbalstu un nejustos sodītas par bērnu laišanu pasaulē, kas ved pie dzīvošanas trūkumā. Priekšlikums ir maksāt 100 eiro pašreizējo 34 eiro vietā par trešo un nākamiem bērniem. Ar Šveices rocību būtu jauki par katru mazo saņemt lielas summas, bet tik pārtikusi zeme neesam. Pilnāku maciņu uzburt nevaram, tāpēc priekšroka jādod grūtākā situācijā esošām daudzbērnu saimēm. Ka dzimstību iespējams sekmēt, liecina Igaunijas paraugs un apņēmība risināt demogrāfisko problēmu. Pieņemot papildu budžetu, Latvijā vien mazinās atpalicību no kaimiņiem un joprojām būsim patālu no tā līmeņa, kā igauņi maksā bērnu pabalstus.

Nacionālajai apvienībai jāklausās pārmetumi, ko tik pēkšņi rāvuši, likuši galdā demogrāfijas jautājumu, ka viņi tik meklējot politisku izdevīgumu un citas blēņas.

Tas nav nekas pēkšņs, bet valdību ilgi iekavēts parāds ģimenēm. Var vien jautāt, vai ir politiskā griba likt attiecīgos uzsvarus vai nav. Esmu dzirdējis, ka mutisks apstiprinājums NA virzītai budžeta prioritātei bijis sen. Vai summas būs par 30, 50, 80 miljoniem – ir politiķu strīda ābols. Plus 30 miljonu demogrāfijas lietai būs pielīdzināms solis, kādu spēra iepriekšējā budžetā. Uztraucošākais ir – kā sanācis, ka rūpes par demogrāfijas politiku, lai tā nesaņemtu pēc pārpalikuma principa, ir vienas vien partijas interese? Un to vēl sauc par partijas untumu! It kā viņi bāztu naudu kabatā! Vai NA nevarētu likties mierā ar bērniem! Bērni jau dabū, papildu līdzekļi būtu tik budžeta šķērdēšana. Lielā mērā tāda situācija rodas, kad politiķi nespēj paskatīties pāri savas ministrijas sfēras, atbildības interesēm un saskatīt valsts intereses. Igauņu politiķi dažugad nav žēlojuši pat 100 miljonus ģimenēm un paskaidro, ka tā rakstīts Konstitūcijā. Igaunijas valsts pamats un mērķis ir nodrošināt igauņu nācijas pastāvēšanu tālākā nākotnē. Un lietuvieši apņēmušies tuvākos gados apsteigt latviešus problēmas risināšanā, jo arī viņiem nav labi demogrāfiskie rādītāji. Man liekas, ir koalīcijas partneru kļūda neiet ne tuvu ģimeņu atbalsta karogam, atstājot to vienas NA ziņā. Pie šī karogkāta ir vieta pieķerties daudzām rokām. Vieniem to grūti nest. Bet ir tuvredzība antipātiju vai citu iemeslu dēļ nesējiem nepalīdzēt.

“Visu Latvijai” ir jauni cilvēki, ģimeņu tēvi, citās partijās darbojas vectētiņi.

Saeimas deputāti, valdības locekļi pieder labi atalgotai grupai, ap 5% valsts iedzīvotāju, kam 100 eiro par trešo bērnu varbūt nav nozīmīga summa. No šīs prizmas nevajag lūkoties, jo maksimālam skaitam cilvēku papildu 100 eiro mēnesī ir ļoti būtisks svars drēbīšu, ēdiena iegādei. Arī vidējo algu saņēmējiem, provincē dzīvojošām ģimenēm, kas saņem minimālus ienākumus.

Teicāt, ka naudas piešķīrums ir viens sistēmas elements. Nesena labā ziņa, ka daudzbērnu ģimenēm ir 25% atlaide braucienam vilcienā, starppilsētu autobusā.

Cik grūti nācās no Satiksmes ministrijas atlaides saņemt! Gadu vilka, atrakstījās, ka “pētot”, kādas ir daudz­bērnu ģimeņu transporta lietošanas tendences. Bija jālaužas caur biezu neizpratnes ledu, lai ieliktu kāju durvju starpā. Ieguvums ir. Lai ģimene ar trim bērniem no Liepājas, Alūksnes atbrauktu uz Rīgu – zoodārzu, pie radiem vai valsts svētkos –, jāsakrāj liels kapitāls. Turklāt Rīgā novadu ļaudīm pārvietošanās nav par brīvu. Ja bērnus nevar atļauties aizvest uz galvaspilsētu pavērot 18. novembra sarīkojumu, uz teātri vai pie dakteriem, un tas attiecas pat uz vidusšķiras lauku ģimenēm, tā ir ieslodzīšana nabadzībā, mucā dzīvošanā! Atlaide pamazām jāaudzē līdz pusei no autobusa biļetes cenas. Kad ar bērniem biju Budapeštā, biļetes cena pa pilsētas visiem maršrutiem man maksāja ap četriem eiro dienā – visu apskatījām. Ideāli, salīdzinot ar “Rīgas satiksmes” pretimnākšanu Latvijas lauku iedzīvotājiem. Vēl, manuprāt, būtu taisnīgi, ja valsts rokās ieliktu finansiālās sviras un varu sodīt ar naudas sodu, ja pašvaldības nepilda likumā noteikto par garantētu vietu bērnudārzā. Dārziņa pieejamība ir viens no sekmīgas demogrāfiskās politikas stūrakmeņiem.

Kādas priekšrocības daudzbērnu ģimenēm piedāvā izsniegtās 3+ Ģimenes kartes?

Sākotnēji tā likās naiva, apsmīkņājama iniciatīva. Valsts iedeva nedaudz naudas karšu sagatavošanai, bet tad pieslēdzās privātie uzņēmumi ar dižģimenēm dāvātām atlaidēm. Grāmatnīcas, degvielas uzpildes stacijas, veikali. Tas turpinās, bet jācenšas panākt labdarību arī no pašvaldību uzņēmumiem.

Paldies uzņēmējiem, kas atbalsta, un arī sabiedrībā noskaņojums ir par stabilu tautas ataudzi. Pensionāri, kuri dzīvo pieticīgi, nereti zvana uz redakciju, saka – vispirms jādod bērniem, mēs pacietīsim. Kur politiķiem zūd valstisks redzējums, politiskā griba gādāt, lai uz pasaules vairāk latviešu?

Politikā trūkst ģimeņu lobija. Ir tranzītbiznesa un zemnieku asociācijas, darba devēji un arodnieki par valdības partneriem, ārvalstu investoru padomes, kur strādā pilna laika apmaksāti profesionāļi. Māmiņām ar bērniem nav vaļas taisīt, ietekmēt politiku, tas paliek pašdarbības līmenī, kad vairs galus nevar savilkt kopā. Politiķu aprēķini ir visai skaudri. Cik daudz balsu pienesīs pensionāri, cik ierēdņi un cik – tēti, mammas. Tāpēc neatkarības gados vecākus pavisam piemirst nedrīkstēja, bet intereses bieži atstāja novārtā. Tagad dižģimenēm ir smuks pieaugums. Agrāk 3+ bērni bija 15% no jaundzimušo skaita, bet skaitlis pieaudzis jau līdz 17 – 18%. Igaunijā trešie vai nākamie bērni ir virs 20 procentiem. Protams, ne visas ģimenes kļūs daudzbērnu, bet man patīk, ka Igaunijā pazīstami politiķi, situēti cilvēki rāda piemēru ar vismaz trim bērniņiem. Tā ir prezidentei, ministriem. Labais tonis ir izrādīt kuplu saimi, nevis jahtas, mājas, dārgus sunīšus un jaunas blondīnes par mīļākām, kā radusi mūsu mantīgā šķira, arī amatpersonas.

Ilvesa kungs cienījamos gados arī darījis, ko varējis demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanā – igauņu vai latviešu pusei par labu.

Jā, un ģimeņu atbalsta spilvenam ir nozīme arī reemigrācijā. Jo dzimtenē spilvens kļūs “mīkstāks”, jo vairāk cilvēku ar bērniem gribēs atgriezties mājās no zemes, kur gāja peļņā.

Taisnība arī, ka ar zemo dzimstību 90. gados radusies demogrāfiskā bedre, turklāt aizbraukušo vidū ir liels īpatsvars jauniešu, potenciālo māmiņu un tēvu. Bet 80. gados dzimušo ir pietiekami daudz – kā demogrāfiskā rezerve. Ja valdība līdzētu ar materiālu stimulu piepildīt trīsdesmitgadnieku vēlmes pēc vēl viena bērniņa pirms “pensionēšanās” no auglīgā vecuma, tas būtu labi darīts demogrāfijas politikas mērķu sasniegšanā. Ja mūsu valstsvīri grib padomāt ne tikai par nākamo budžetu vai ievēlēšanu tuvākajā Saeimā, bet arī nākotnes valsts vārdā, tad jābeidz “taupīt” budžetu uz ģimeņu rēķina. Šo naudu nevis tērē ģimeņu atbal­stam, bet iegulda valsts un nācijas ilgtspējā.

LA.lv