Vienīgā izrāde 0
Jaunākajā teātrī par aktuālu tendenci kļuvusi atgriešanās pie saknēm – ne tikai sociālās, bet arī mākslas pagātnes pieredzes. Nesen Dailes teātrī tika atjaunota leģendārā izrāde “Džons Neilands”, bet Valtera Sīļa “Indrāni” Nacionālajā teātrī ir kā reveranss iepriekšējiem teātrī tapušajiem šīs lugas iestudējumiem.
Tas apliecina, ka mūsdienu dzīves uztverei raksturīgajā sadrumstalotībā pagātne ienāk kā abstraktu atmiņu mozaīka, kurai ir nezūdoša nozīme arī tagadnes un nākotnes kolektīvajā zemapziņā. Un daudz būtiskāki par iespējamām atbildēm ir paši mākslas darbu uzdotie jautājumi, kas skatītāju rosina uz līdzdomāšanu un pagātnes vērtību pārvērtēšanu.
Arī Mārtiņš Eihe sevi līdz šim apliecinājis kā režisors, kura iestudējumi rosina domāt, uzdot jautājumus un vienlaikus nav ierobežoti konvencionālos rāmjos. Tādēļ Valmieras teātrī tapušais koncertuzvedums “Daugava”, kas plašākai publikai bija redzams tikai vienu reizi – 21. marta vakarā, atklājot V Rūdolfa Blaumaņa teātra festivālu, – pārsteidza nevis ar skaudro skanējumu, bet dziļāku radošo meklējumu trūkumu.
Par neizdzēšamu (ne tikai mākslas, bet arī sabiedriskās dzīves) faktu kļuvusi Valentīna Maculēviča leģendārā “Daugava” – viens no Trešās atmodas garīgajiem simboliem. Savukārt Mārtiņa Eihes “Daugava” pirmizrādes vakarā izskanēja bez pašglaimojoša teiksmainuma. Izrāde sākās ar skatuves priekšplānā gaismas šautras apgaismotā Aigara Apiņa Teicēja garu monologu no Kārļa Skalbes pasakas “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”.
Režisors Skalbes tekstam piešķīris moralizējošu tiešumu, atsakoties no pasakas vēstījuma poētiskās intonācijas un tā vietā aktierim liekot tekstu izrunāt skaldīti, asi – paužot neslēptu, sakāpinātu nicinājumu pret Skalbes pasakā tēlotās Miera un Pieticības Malas iemītniekiem jeb… latviešiem.
Scenogrāfa Kristiāna Brektes veidotā skatuves telpa apvienot krasus pretstatus – kaili, nobružāti skatuves dēļi; bagātīgi klāts dzīru galds pār visu skatuvi, pie kura, melnā ģērbti, negausīgi ēd, dzer, smēķē bēru mielasta viesi; bet skatuves dziļumā uz metāliska karkasa konstrukcijas paaugstinājuma puscaurspīdīga priekškara aizsegā stāv koris “Sōla” un Ineses Pudžas eņģeliski baltā Ziemeļmeita. Tā ir neaizsniedzama metafiziskā telpa, kas iemieso tautas iemigušo, bet neapzināti vienmēr klātesošo sirdsapziņu. Savukārt kā paralēla laiktelpa eksistēja skatuves dziļumā uz ekrāna demonstrētie Pirmā pasaules kara brīvības cīņu kadri, kuriem pāri slīdēja kritušo karavīru vārdi. Kontrastā fiziskās realitātes smagnēji mediatīvajam ritmam kā telpas vertikālā dimensija izskanēja mūzikas dinamiskums un garīgais spēks – apvienojumā ar Ineses Pudžas Ziemeļmeitas pārlaicīgi skanošo balsi, kas aicināja atmosties, ieklausīties un saredzēt ko vairāk par dienišķo maltīti. Skatuves tēli kā “tīru” ideju rupori asociējās ar shematisku aģitplakātu, kurā vizuāli vienkāršotos simbolos atklāta propagandiska patiesība par to, kas ir labs vai ļauns. Savukārt Mārtiņa Brauna monumentālā, vēstījumā koncentrētā un vienlaikus emocionāli niansētā mūzika un līdz ar to arī Raiņa teksts šai idejiski šaurajai shēmai nepakļāvās.
Pēc ieilgušajām dzīrēm Aigara Apiņa Teicējs izbeidz sastingumu, agresīvi noraujot balto galdautu un tādējādi ilustrējot degradētās sabiedrības pilnīgu atmaskošanu. Taču kolektīvs izrādās spēcīgāks par indivīdu – Ziemeļmeitas meklētājs tiek nogalināts un kļūst par upuri uz mielasta galda. Fināls, kurā paceļas skatuves prospektā novietotais priekškars, atklājot skatam miglā tītus pagātnes garu siluetus, kuri draudīgi tuvojas “sagrēkojušajam” kolektīvam, izskan bez cerētās kulminācijas – iespējams, tādēļ, ka ne ar vienu no izrādes tēliem (it īpaši ar metaforu par materiālo negausību) nav iespējams identificēties.
Mulsina, ka aiz uzveduma lakoniskās, atsvešinātās formas nav dziļāka satura – simboli ir viegli nolasāmi un klišejiski, bet režisora iecerētā “diskusija” starp Kārli Skalbi un Raini uz skatuves nav redzama.
Ne tikai tādēļ, ka Skalbes idejas izteiktas skarbā tiešumā, nepastarpināti uzrunājot skatītājus, savukārt Raiņa – izskan garīgi atsvešinātā, režisoraprāt, skatītājam nesasniedzamā vertikālē. Uzvedums bija kā moralizējoši vienkāršota atbilde uz jautājumu, ko pats režisors izrādē nebūt nav uzdevis, neizmantojot abu autoru darbos iekodētos filozofiskos zemslāņus un nespējot arī rast attaisnojumu kormūzikas eksistencei uz skatuves. Taču galvenais – režisors, šķiet, pats sev nav definējis, kas viņam ir Raiņa un Mārtiņa Brauna “Daugava”.
Raiņa poēmas “Daugava” koncertuzvedums (sākotnēji iecerēta kā izrāde divos cēlienos) Valmieras Drāmas teātrī pirmizrādi piedzīvoja 21. martā, atklājot 5. Rūdolfa Blaumaņa teātra festivālu. Izrādi iestudējis režisors Mārtiņš Eihe. Teātra vadība tūlīt pēc pirmizrādes tomēr nolēma to izņemt no repertuāra, atzīstot par sāpīgu radošu neveiksmi. Režisora Mārtiņa Eihes un Valmieras Drāmas teātra direktores Evitas Sniedzes viedokļus varat lasīt “LA” pirmdien, 25. martā, Vitas Kraujas rakstā “Pārciest neveiksmi”. |
Viedokļi par izrādi
Ieva Stiģe, Kocēnu novada Izglītības pārvaldes vadītāja: “Ja “Daugava” jau pirmsākumā tiktu pasniegta kā koncertuzvedums jeb kā muzikāla montāža par valsts likteni un parādīta tuvāk kādiem nozīmīgiem svētkiem – kaut vai 4. maijam, es pat teiktu, ka iecere izdevusies. Taču es un tāpat daudzi citi gājām uz izrādi. Un vīlāmies.”
Dace (valmieriete, vēlējās saglabāt anonimitāti): “Uz izrādi gāju ar interesi, jo gribēju salīdzināt pirms 25 gadiem Valentīna Maculēviča režiju ar jaunā režisora Mārtiņa Eihes redzējumu. Diemžēl vīlos, taču neuzskatu, ka pie tā vainīgs Eihe un aktieri. Vainīga ir esošā sistēma, kam diemžēl vairs nav svēti kādreizējie ideāli.”
Zane (valmieriete, vēlējās saglabāt anonimitāti): “Man ir tikai 18 gadu, tādēļ uz izrādi gāju, mammas atmiņu iespaidota. Varbūt teātris nav gluži tā vieta, kur vulgarizēt mūsu šodienas dzīvi, bet tāda ir realitāte. Skatītāji bija sašutuši, ka Mārtiņa Brauna dziesmas “Saule. Pērkons. Daugava” laikā aktieri uz skatuves tēloja šodienas Latvijas vienaldzīgos, kuri mierīgi izklaidējas pa savam prātam. Taču tāda ir ikdiena! Mēs paši to radām arī ar savu vienaldzību un acu pievēršanu brīžos, kad būtu skaļi jākliedz.”
Sagatavojusi Ilva Misiņa
