Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
30. septembris, 2014
Drukāt

Ciemos ērģeļu meistara Vernera Kalaca ģimenes mājā Ventspils pusē (2)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Verners un Sandra ar meitām Luīzi un Alisi.

Iebraucot Ventspils novada Vārves pagasta “Bitnieku” mājas pagalmā, sākumā esam nesaprašanā, jo ir tik daudz ēku, ka nevar saprast, kurā no tām meklēt saimniekus – amatnieku un restauratoru, individuālo komersantu VERNERU KALACI un viņa sievu SANDRU.

Uz labu laimi nolemjam, ka viena no mājām ir darbnīca, un dodamies turp. Mūs apņem svaigi apstrādāta koka smarža un skatam paveras daudzi akurāti sarindoti darba instrumenti. Pašu saimnieku gan nekur nemana. Ja ir tik plaša saimniecība, talkā jāņem mobilais tālrunis. Pēc brītiņa Verners ir klāt ar abām meitām – septiņgadīgo Luīzi un trīsgadīgo Alisi.

Sēžam darbnīcas verandā pie pamatīga galda, kas darināts no melnās apses koka, un Verners stāsta: – Šo apsi iestādīja Sandras vectēvs un tā auga teju astoņdesmit gadus. Kad 2005. gada lielā vētra koku nolauza, Sandras tēvs jautāja – ko darām, vai atstājam baļķos vai griežam ripās? Grēks jau tādu lietaskoku sagriezt. Kad nākamajā gadā atgriezos uz dzīvi Latvijā, uztaisīju šo galdu.

Verners “Bitniekos” ir iegātnis. Šī ir Sandras dzimtā vieta. Māju cēluši viņas vecvecāki. Tā kā vectēvs mīlējis bites, mājas nosaukuši par “Bitniekiem”, piešķirot šim vārdam ventiņu izloksni. Sandras vecāki Alita un Ilmārs Gruguļi ir biškopji. Savulaik turējuši pat 650 bišu saimes, bet tagad rūpējas par 300 bišu mājiņām. Vecāki dzīvo rokas stiepiena attālumā no meitas ģimenes, tomēr atsevišķā mājā.

– Mēs ar sievas vecākiem sadzīvojam izcili, viņi ir ļoti izpalīdzīgi, taču pareizāk ir, ja dzīvo atsevišķi, katram vajadzīga sava telpa. Ar bitēm arī sadzīvojam ideāli, tās ir labas kaimiņienes, taču es pie bišu stropiem klāt neeju. Reiz mēģināju palīdzēt sievas vecākiem vākt ziedputekšņus, bet sapratu, ka šis darbs nav domāts man. Par savu aicinājumu saucu koku. Sievastēvs arī to saprata un mudināja, ka man jātaisa lielāka darbnīca. Un tā tapa mūsu kopražojums, jo šeit atrodas arī viņa inventārs, – pastāsta Verners.

Viņš pats ir uzaudzis Ugālē piecu bērnu ģimenē. Skrundas arodvidusskolā apguvis mēbeļu galdniecību un būvgaldniecību. Bijusi gan vēlme mācīties Lietišķās mākslas vidusskolā, taču audžutēvs uzstājis, ka jāapgūst nopietna profesija. Skolas laika praksi aizvadījis pie Ugāles slavenā ērģeļu meistara Jāņa Kalniņa, kas arī viņu ievirzīja uz ērģeļu pusi.

– Gadu nomācījos Rīgā par restauratoru, bet tad nomira audžutēvs, un man vajadzēja palīdzēt ģimenei gādāt par iztikšanu. Aizbraucu strādāt uz Angliju. Mērķis bija ne tikai pelnīt naudu, bet arī gūt pieredzi, citādu skatījumu uz ērģeļu darināšanu. Sākums svešumā bija skarbs. Angļu sarunvalodu mazliet pratu, taču amatniecības terminus nepārzināju. Biju iedomājies, ka Anglijā kokamatnieki strādā ar modernām iekārtām, bet izrādījās, ka tās ir vēl senākas nekā Ugālē. Man sākumā nebija savu rokas instrumentu, strādāju ar aizlienētiem. Kad jau varēju atļauties tos iegādāties, sapratu, ka nopirkt ēveles, kaltus nav nekāda problēma, jo senā amatniecība Anglijā ir cieņā. Latvijā man piederēja tikai viens kaltiņš, ko sargāju kā acuraugu, – teic Verners.

Viņš uzskata – ja esi apguvis ērģeļbūvi, tad nekas cits vairs neliekas sarežģīti. Ērģeļu izgatavošana prasa ļoti lielu precizitāti. Instrumenta mehānismam jākustas, kā nākas, un jāstrādā ar koku, kas ir dzīvs materiāls. Verners bija domājis Anglijā pavadīt vienu gadu, taču, kā pats teica, laiks skrēja ātri un tā nemanot svešumā pagāja piecarpus gadi.

– Mājās atgriezos 2006. gadā un Latvijā tolaik bija gāze grīdā. Visi bija atspērušies, viss tik fantastiski. Es tolaik brīnījos, kā var maksāt tik labas algas, no kurienes nāk lielā nauda? Man nebija saprašanas, ko īsti pašam te iesākt, un vai izvēle atgriezties bija tā pareizākā, – tos laikus atceras Verners.

Tagad gan viņš ir vairāk nekā pārliecināts par to, ka pieņēmis pareizo lēmumu. Taču lielu lomu šeit nospēlēja arī Sandra. Viņi iepazinās Usmā Jāņos, kad Verners bija ieradies atvaļinājumā. Pēc tam ilgāku laiku sarakstījušies, sazvanījušies, līdz Sandra aizbraukusi pie Vernera uz Angliju.

– Es vairs Anglijā nejutos viens, un svešumā mēs varējām viens otru labāk iepazīt. Sandra sāka strādāt tajā pašā firmā, kur es, kārtoja arhīvu, kartotēku. Bet tad pienāca brīdis, kad vajadzēja izlemt, kur mēs gribam noenkuroties, – teic Verners.

Sandra piebilst: – Es jutu, ka uz Verneru varu paļauties, viņš ir nopietns, bet tajā pašā laikā dzīvespriecīgs, gudrs, interesanta personība. Apzinājos, ka mani vecāki ļoti vēlējās, lai mēs atgriežamies. Tolaik vecākiem bija lieli biznesa plāni, domāja atvērt vairākus veikaliņus, kur tirgot medus produkciju. Diemžēl pēc laiciņa izrādījās, ka lielākie medus ēdāji ir aizbraucēji. Tagad ir divas tirdzniecības vietas – tepat mūsmājās un Ventspils tirgū.

Sandra ieguvusi maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā, tāpēc var vecākiem viņu saimniecībā palīdzēt kārtot grāmatvedības un finanšu lietas. Tāpat arī palīdz fasēt medu, ziedputekšņus. Tomēr par savu svarīgāko uzdevumu Sandra patlaban uzskata bērnu audzināšanu.

– Pēc atgriešanās mājās sapratām – Sandra palīdzēs vecākiem biškopībā, bet ko es darīšu, nezināju. Tā kā svešumā biju iekrājis naudu, veicu dažādus saimnieciskus darbus – uzliku pagalmā bruģi, ierīkoju atpūtas vietu, uzslēju siltumnīcu. Un tad Jānis Kalniņš teica – uztaisi ērģeļu klaviatūru. Tas man nelikās nopietni. Kad Kalniņš pateica – uztaisi četras, tas jau izklausījās nopietni. Un tā pamazām viņš mani aiz ausīm atkal ievilka ērģeļbūvē. Tad par manu darbu ieinteresējās kāda liela spāņu firma, kas nodarbojas ar ērģeļbūvi. Darbinieki bija devušies atvaļinājumā, nebija kas strādā, un es saņēmu uzaicinājumu piecas nedēļas pavadīt Spānijā. Pēc atgriešanās vēlmi sadarboties pauda mani bijušie kolēģi no Anglijas. Es gatavoju viņiem ērģeļu stabules, klaviatūru. Pēc tam kopā ar Sandru devāmies uz Spāniju, kur es piedalījos vēsturisku klostera ērģeļu restaurācijā. Ar Spānijas kolēģiem man izveidojusies šāda sadarbība – viņi mani paaicina pie sevis, es izjaucu ērģeles pa sastāvdaļām, iepakoju tās tālajam ceļam, bet restaurāciju veicu šeit uz vietas. Pēdējais darbs, ko esmu īstenojis, ir plēšu atjaunošana. Spānija vēl nav izkārpījusies no ekonomiskās krīzes, tāpēc arī pašvaldību finansējums ērģeļbūvei un to restaurēšanai ir nogriezts, – stāsta Verners.

Nejaušība viņu saveda kopa ar šefpavāru Valteru Zirdziņu, kad viņš grasījās atvērt savu restorānu.

– Valters ir liels sporta līdzjutējs, viņš bija ieradies šaipusē uz Eiropas čempionātu rallijā, bet nevarēja atrast naktsmītni. Mans draugs ieteica parunāt ar mani, jo mums te vietas gana. Atbraucis viņš ieinteresējās par manu darbnīcu, gobas dēlīšiem. Stāstīja, ka ķēries pie sava restorāna izveides, vai es varētu viņam palīdzēt. Viendien Valters zvana, prasa, kur esi? Saku – Rīgā. Tad viņš palūdza, lai atnāku gudri parunāt ar celtniekiem, kuriem divu mēnešu laika jāsaved kārtībā telpas, lai varētu atvērt restorānu. Godīgi pateicu – ar šitiem kadriem to nebūs iespējams tādā tempā izdarīt. Pie darba ķēros es ar saviem draugiem. Daudz ko darīju pirmo reizi dzīvē, piemēram, liku flīzes. Valters restorānā bija iecerējis priedes koka galdus. Tas ir vispieejamākais materiāls, taču es ierosināju galdus darināt no oša. Citā telpas daļā ir melni galdi, kas tapuši no dedzināta ozola, – pastāsta Verners.

Viņam netīk sterils kokmateriāls, amatnieks cenšas katru defektu pārvērst par efektu. Viņa individuālo uzņēmumu sauc “Vernera līnija” un tāpēc meistars arī veido savu mēbeļu dizaina līniju. Pagaidām eksperimentējot ar draugiem, ņemot samaksu tikai par izmantotajiem materiāliem. Bet nākotnes nodomi saistīti ar eksportu, īpašas cerības liekot uz Skandināvijas valstīm.

– Verners prot visu, vienīgais, ko nemāk, – kūkas cept, – nosmaida Sandra.

Toties viņa pati ir lieliska kūku cepēja.

– Sandra jau septiņus gadus vaicā – kad mēs aizbrauksim kādā ceļojumā. Vienmēr atbildu – nākamgad. Visi līdzekļi tiek investēti darbnīcā. Vienam cilvēkam, strādājot darbnīcā, nepieciešams tikpat daudz iekārtu kā desmit cilvēkiem. Tagad iekārtas ir nokomplektētas, un tad ir cerība, ka nākamgad patiešām beidzot varētu doties ceļojumā, – daudzsološi teic Verners.

Raidījums par Ventspils novada Vārves pagasta amatnieku, restauratoru Verneru Kalaci un viņa ģimeni skanēs Latvijas Radio 1 programmā 20. septembrī plkst. 16.05.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. vispār jau raksta-prieks par Tevi…

  2. Prieks par tevim vizmaz izsities uz augsu,lai tev veicas turpmak.

"Mežvidu" tomātu karaļi pārstrādās arī ogas un kaņepes (6)SIA "Latgales dārzeņu loģistika" plāno paplašināt siltumnīcas un attīstīt ogu un pat kaņepju pārstrādi.
Pasaulē
Gribējām, kā labāk, sanāk, kā vienmēr: Valsts izģērbj mazo uzņēmēju (10)Iecere no nākamā gada 1. janvāra noteikt minimālo sociālās apdrošināšanas iemaksu līmeni izpelnījusies ievērojamu pretestību, jo uzņēmēji brīdina, ka labie nodomi var beigties ar bēdīgām sekām.
Draugiem Facebook Twitter Google+