Pasaulē
Eiropa

Māris Antonevičs: Vienkāršās meitenes, “haips” un propaganda0


15 gadus vecā skolniece Grēta Thunberga tā vietā, lai dotos uz skolu, katru dienu
pie Zviedrijas parlamenta ēkas protestēja pret valsts politiku klimata pārmaiņu
jautājumā.
15 gadus vecā skolniece Grēta Thunberga tā vietā, lai dotos uz skolu, katru dienu pie Zviedrijas parlamenta ēkas protestēja pret valsts politiku klimata pārmaiņu jautājumā.
Publicitātes foto

Samanta Rīda Smita bija, kā bieži mēdz teikt, “vienkārša amerikāņu meitene” no Menas štata.

“Vienkārša” viņa pārstāja būt pēc tam, kad 1982. gadā nosūtīja vēstuli tikko ieceltajam PSKP CK ģenerālsekretāram Jurijam Andropovam: “Dārgais Andropova kungs! Mani sauc Samanta Smita. Man ir desmit gadi. Apsveicu jūs ar jauno amatu. Es uztraucos par to, ka starp Krieviju un ASV var sākties atomkarš.

Vai jūs iestājaties par karu vai ne? Ja ne, tad sakiet, ko jūs gatavojaties darīt, lai nepieļautu karu.

Jums, protams, nav jāatbild uz šo jautājumu, taču es vēlētos zināt, kāpēc jūs gribat iekarot pasauli vai vismaz mūsu zemi. Dievs ir radījis pasauli, lai mēs ar to dalītos un rūpētos par to, nevis lai par to cīnītos un lai tā piederētu kādai vienai cilvēku grupai. Darīsim tā, kā viņš vēlējies, un būsim laimīgi.”

Un tad “onkuļi Maskavā” aizdomājās – pag, bet šī naivā vēstulīte taču var ļoti labi noderēt mūsu propagandas kampaņā. Sekoja personiska atbilde no Andropova, ka tieši PSRS ir tā, kas cīnās par mieru visā pasaulē, kā arī ielūgumu apmeklēt šo miermīlīgo, laimīgo zemi, lai par visu pārliecinātos savām acīm.

Samantas brauciens uz PSRS izvērtās par plaši atspoguļotu paraugekskursiju – viņai tika rādīts tikai tas labākais, ieskaitot slaveno pionieru nometni “Artek”.

Visās bildēs Samanta Smita redzama starojam no laimes, un padomju propagandas mašīna bija ieslēgta uz pilnu jaudu.

Protams, arī amerikāņu medijiem par to bija radusies ļoti liela interese un arī tur meitene pēkšņi kļuva par ievērojamu personību. Samanta tika dēvēta par “miera vēstnesi”, viņu intervēja, lūdza vadīt televīzijas raidījumus. Protams, viņai uzradās daudz sekotāju un pielūdzēju, īpaši starp jauniešiem, kas tāpat vēlējās cīnīties par mieru visā pasaulē.

Runājot mūsdienu jauniešu valodā, to varētu dēvēt par “haipu” (no angļu valodas “hype”). Šo apzīmējumu grūti iztulkot – iespējams, latviski varētu teikt “troksnis” – kāds notikums, kas piesaista uzmanību, aizrauj, liek sekot un atdarināt. Starp citu, tā ir arī populāra mārketinga stratēģija, kas ir daudz iedarbīgāka par vienkāršu reklāmu – ja jau visi par to runā, tad arī man to vajag.

Kad Samantai Smitai kādu laiku pēc viņas brauciena uz PSRS pajautāja, vai viņa nedomā, ka tikusi izmantota propagandas un politikas vajadzībām, viņa atbildēja, ka gan jau tas tā esot noticis, taču viņa tajā iesaistījusies cēlu mērķu – miera – vārdā.

Nupat mediji aizrāvušies ar citu “vienkāršo meiteni”, šoreiz no Zviedrijas. Piecpadsmit gadus vecā Grēta Tūnberga bija izdomājusi, ka neies uz skolu, bet tā vietā sēdēs pie parlamenta un protestēs pret klimata pārmaiņām, kurām politiķi, viņasprāt, nepievēršot pienācīgu uzmanību.

Ja šādi protestētu, piemēram, bārdains bezdarbnieks vai garlaicības mākts pensionārs, diez vai kāds to īpaši ievērotu, taču politiski aktīva skolniece bija pietiekami interesants tēls, lai par to sāktu interesēties mediji, bet skolas bastošana klimata glābšanas vārdā kļūtu par “haipu”, kuram steigtu pievienoties daudzi jaunieši ne tikai Zviedrijā. Nupat tiek ziņots, ka līdzīgas akcijas notikušas jau 112 valstīs, arī Latvijā.

Kopumā jau rūpes par dabu ir pozitīva un atbalstāma kustība. Jautājums rodas par metodēm – vai nemācīšanās, skolas neapmeklēšana un politiski mītiņi tiešām ir īstais veids? Nu kurš tad neatceras savus skolas laikus, kad tika prātots kāds labs iegansts, lai izlaistu stundas, nesaņemot par to rājienu.

Pati Grēta to pamatojusi diezgan savdabīgi: “Es domāju – ko es palaidīšu garām? Ko es iemācīšos skolā? Fakti vairs neko nenozīmē; politiķi neklausās zinātniekos, tad kāpēc man mācīties?” Bet paši jaunieši taču ir nākamie politiķi. Lai gan bez mācīšanās tas diez vai izdosies. Turklāt, kā aizrāda daudzi kritiķi, nebūtu slikti sākt ar sevi. Piemēram, pārskatot savus paradumus – vai tie vienmēr ir dabai un klimatam labvēlīgi.

Tomēr galvenā problēma ir tā, ka tāpat kā Samantas gadījumā blakus “vienkāršajām meitenēm” vienmēr ātri uzrodas onkuļi un tantes, kas izdomā, ka to var labi izmantot savām politiskajām un propagandas vajadzībām.

Saistītie raksti
Atsevišķi Zviedrijas politiķi jau pasteigušies Grētu izvirzīt Nobela prēmijai.

Arī Latvijā atsevišķi politiskie spēki steidz padarīt to par daļu no savas kampaņas pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām (tostarp par klimata sargāšanu kvēli runā bijusī degvielas tirgotāja). Nesmuki!

LA.lv