Mobilā versija
Brīdinājums +14.9°C
Bērtulis, Boļeslavs
Trešdiena, 23. augusts, 2017
7. jūlijs, 2017
Drukāt

“Vienkārši ir tā vilkme un vajag lēkt!”. Gunas Rozes proza (3)

Foto - Matīss MarkovskisFoto - Matīss Markovskis

Guna Roze

Prozaiķe, publiciste Guna Roze (1965) dzimusi Limbažos. Beigusi Viļa Lāča Rīgas 31. vidusskolas literatūras novirziena klasi, ko joprojām uzskata par savu vērtīgāko izglītību, ieguvusi masu pasākumu un svētku režisores izglītību. 2015. gadā beigusi Latvijas Rakstnieku savienības dramaturģijas kursus, kopš 2016. gada – Latvijas Rakstnieku savienības biedre.

Strādājusi reklāmas un sabiedrisko attiecību jomā, televīzijā un vadošajos Latvijas žurnālos. Bijusi žurnāla “Sarunas” galvenā redaktore. Desmit gadus vadījusi pašas izveidoto bērnu skatuves mākslas studiju “Pirmais dublis”. Vairāku literāro īsfilmu scenāriju autore un režisore, ir Dailes teātra izrādes “Ronja – laupītāja meita” (2002) dramatizējuma autore.

Presē publicējas kopš 1983. gada, pirmā izdotā grāmata – stāstu krājums “Zemenes ar pienu” (2004). Pirms diviem gadiem iznāca romāns “101. kilometrs”. Patlaban top stāstu krājums “Lete”, kura radīšana jāsavieno ar Tukuma novada domes deputātes darbu.

 

– Par ko būs stāstu krājums “Lete”? Izklausās pēc veikala…

G. Roze: – “Lete” būs stāstu un noveļu krājums, kura iecere ir atklāt, ka visi varoņi un notikumi ir savstarpēji saistīti. Vēstījums par to, ka ikviena – pat šķietami nenozīmīga – mūsu rīcība un izvēle var mainīt ne tikai notikumus paša dzīvē, bet ietekmēt daudzus citus likteņus. Ar ikdienišķu situāciju ilustrācijām gribu pierādīt In­dras tīkla esamību, kas apcerēta jau latviešu tautasdziesmās: “Pilna Māras istabiņa/ Sīku, mazu šūpulīšu/ Kad to vienu kustināja/ Visi līdzi līgojās/.” Kāpēc “Lete”? Prozaiski tāpēc, ka darba pirmajās lappusēs visu stāstu varoņi, nepazīstot cits citu, vienlaikus iepērkas lielveikalā, un viņu pirkumi spēlē lomu tīkla kopējā musturā. Stāstos ir daudz mazu teikumu, sīku detaļu, kuras šķiet nesvarīgas, bet patiesībā atklāj stāstu sižetu savstarpējo saistību.

– Vai ticat nejaušībai?

– Īsi sakot – jā, ticu. Šī tēma mani ļoti interesējusi vienmēr, jau sen esmu pētījusi nejaušības principu, tas parādījās arī romānā “101. kilometrs”. Ir notikumi, kurus var nosaukt par nejaušību, par Likteņa pirkstu, par cilvēka izvēli. Tas ir kā ar labirintu – mēs visi esam tajā iekšā un katrs izvēlamies savus pagriezienus. Daži tajā sastopas, daži ne; cits iznāk ārā agrāk, cits – vēlāk, bet kāds paliek labirintā. Man šķiet, plānotas lietas dzīvē notiek daudz retāk nekā neplānotas – nejaušības. Var rūpīgi visu saplānot, salikt visas olas vienā groziņā, bet zem kājām gadīsies cinītis, kura tur iepriekšējā dienā, iespējams, pat nebija, un visa plānošana vējā.

– Nesen sociālajā tīklā “Facebook” izraisījās vairākas diskusijas par Literatūras gada balvu, kur tika gan apšaubīti šāgada laureāti, gan arī izvirzīta doma, ka, iespējams, to vajadzētu pasniegt retāk, jo ir gadi, kad kādā kategorijā nav spilgtu darbu…

– Es negribētu piekrist, ka šogad trūka spilgtu darbu, kaut gan, protams, māk­slas darbu vērtēšana vienmēr būs subjektīva. Taču esmu domājusi par to, ka balvu varētu piešķirt retāk, teiksim, reizi četros gados, izvērtējot visas grāmatas, kuras iznākušas šajā laika posmā. Būtu nešaubīgāka nominantu atlase un līdzsvarotāka konkurence. Nebūtu slikti, ja arī kategoriju būtu vairāk; gluži kā izrādi vai filmu var novērtēt vairākās kategorijās, tā arī literāru darbu. Tad gan būtu interesanti rezultāti!

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Gunas Rozes stāsta “Mērce ar dūmu garšu” fragmentu no topošā stāstu krājuma “Lete”.

Ķekarainās kopā ar siena smaržu ielidoja atkritumu spainī. Būs kārtējās dzemdības, būs svaigi ziedi. Viņa atvēra logu un vēl pēc brīža pārkāpa pati sev pāri. Vai nav stulbs teiciens – pārkāpt sev pāri! Kā, lūdzu, to fiziski var izdarīt? Vīrs viņai šorīt pārkāpa pāri, izraušoties no gultas. Sajauca puses, jo gulta (kā jau normālu pāru guļamistabā) ir kāpjama no abām pusēm. Bet viņš, saspiedies ar šodienas salidojumu, sajauca puses un pārkāpa pāri pats savai sievai. Varbūt reizi pa reizei paguļ kādā citā gultā, viņai ienāca prātā, bet savaldīja mēli, jo, taisnību sakot, gaidot šo vakaru, saspiedušies bija abi. Vīrs gan ir pārliecināts, ka kundzei priekšā lāsts – nakts dežūra. Drošības pēc tā bija jāsaka, jo mājās, visticamāk, viņas tiešām nebūs. Dežūra arī bija iegansts nebraukt līdzi uz salidojumu. Tur nekas nemainījās gadu no gada: sievas uzklāj galdu, tad visi iedzer, atceras kopmītņu piedzīvojumus (tie kā par brīnumu ikreiz ir citi), iet pirtī, smejas, dejo un ālējas kā pusaudži. Miesas gadu no gada kļūst ļenganākas, galvas sirmākas, pāris puišu tikuši pie jaunām (bet ne jaunākām) sievām, bet citādi mainījās tikai viesu mājas. Šoreiz tā vietā, lai atrādītos elektriķiem, ka viņu ģimene nepapildina Latvijas sērīgo šķirto laulību statistiku, viņai ar Kolēģi beidzot būs kas vairāk nekā šaura pusstunda slimnīcas arhīvā, auto sēdeklī vai maijpuķītēs. Uzreiz pēc darba un līdz pat rītam. Beidzot kopā līdz rītam! Arī viņam platais vīkends – sieva sagaidīs lidostā meitu un abas brauks uz laukiem. Vēl tikai nav skaidrs, kur viņi kopā brokastos – šeit vai Kolēģa dzīvoklī. No kaimiņu čukstiem jābaidās nav; abas ģimenes cieši draudzējas un bieži viesojas viens otra mājās, neviens nebrīnītos, tomēr labāk patiktos tur. Lai paliek nospiedumi ne tikai viņa spilvenos, bet arī paklājos, uz palodzes, vannas istabas flīzēm – visur! Lai Kolēģis vairs nerod vietu bez viņas! Tā! Bet viņš droši vien atkal sacīs, ka nav forši, ja sievai pie galda jāapkalpo vīra mīļākā, un piedāvās doties šurp. Vīriešu sirdsapziņa mēdz runāt savādos vārdos un izvēlas dīvainus ieganstus un attaisnojumus. Viņa taču arī apkalpo Kolēģa sievu, kad tusiņš notiek te, un šoreiz neviena otru neaptekātu. Ārpus mājām viņi, visticamāk, nepaliks – Kolēģis ir kategoriski pret viesnīcām.

Kāpēc tu to dari, bija jautājusi draudzene. Jums ar vīru taču viss ir labi. Gribējās atbildēt ar pretjautājumu: bet kāpēc tu taisīji mākslīgos pupus? Tev arī tur viss bija pilnīgā kartībā. Toreiz viņa nolēma, ka silikonus acīs nebāzīs, tā vietā atgādināja leģendu par Overtounas tiltu Skotijā, pār kura margām metas suņi. Vienā un tai pašā tilta vietā simtiem suņu labprātīgi rāvušies pašnāvībā, jo viņus vada neizskaidrojama vilkme. Uz ezoteriku pasistie gvelž, ka šķērsām pāri ejot nez kāds dvēseļu portāls – ceļš uz Viņsauli – un suņi metas tām pakaļ, lai paspētu izraut atpakaļ uz zemes. Tumsonības kalngals! Reāli domājošie šo trakumu skaidro ar smaržām, kam suņi nespēj pretoties. Vienkārši ir tā vilkme un vajag lēkt! Esot pat redzēts, kā daži, kas izdzīvojuši pēc kritiena, atkal uzsvempjas uz tilta un vēlreiz lec lejā. Abos galos ir brīdinājuma zīmes, lai saimnieki savus mīluļus tur pavadā. Suņi, protams, raujoties tik un tā, taču paliek dzīvi. Arī toreiz, kad gids rūtainos svārciņos stāstīja šo mistisko patiesību divām latvietēm džinsa biksēs, abas ar draudzeni prātoja atšķirīgi. Viena lauzīja galvu, kāpēc suņi lec, otra domāja par pavadām. Ja viņu kāds turētu saitē, pārgrauztu un lēktu par spīti! Tā arī pateica. Arī bez saites tu to dari visu acu priekšā, draudzene moralizēja. Jā, un esmu dzīva. Tad kāpēc nelēkt?

Viņa izdzēra kafiju no caurspīdīgas stikla krūzītes un bija pārkāpusi sev pāri. Jo tikai tēju dzer no stikla krūzēm; kafija tādās izskatās pretīgi un garšo pliekani. Šorīt roka nez kāpēc pasniedzās pēc caurspīdīgās. Pēc vienas no tām pacienšu sadāvinātajām, ko jau sen paredzēts atdot labdarībai vai kādam rokdarbnieču pulciņam, lai mācās apgleznot. Krūze bija nekādā krāsā – tiklab violeta, kā brūngana. Nekrāsā. Labi, ka viņa neatceras, kura to iešķieba. Neatceras arī, kāpēc tādu ērmu pārnesa mājās (droši vien steigā). Pārkāpšana sev pāri sākās brīdī, kad viņa krūzi izņēma no plaukta, iebēra tajā malto kafiju un uzlēja verdošu ūdeni. Kafijas biezumi neattapa, kas šorīt ir citādi. Grasījās lēnām nogrimt, kā parasti, bet itin kā apdomājās, it kā satrūkās un, uzpeldējuši atkal virspusē, cits pie cita cieši saspiedās. Kā kailas meitenes, kas labprāt baudītu nakts peldi, virpuļot vispārdrošākajās pozās, bet pēkšņi izrādās, ka tas vis nav ierastais tumšais ezers, bet akvārijs. Un kāds aiz tā sienām lūr, cik daudz kaunuma atrādīsi un kādu feromonu mākoni aiz sevis atstāsi. Maltā kafija šorīt nepārkāpa sev pāri. Tie daži krikumi, kas nepamanīja pēkšņās pārmaiņas, tie nogrima, bet lielais vairums sarāvās komūnā un no brūnā maluma izdalījās vien pāris sīku kofeīna strūkliņu, kas nepārliecināti izplatījās lejup, it kā kailumā pieķertās meitenes būtu apčurājušās. Tādu čuru viņa šorīt izdzēra. Laika bija atlikām, varēja pastiept roku plauktā vēlreiz, paņemt ierasto fajansa krūzi ar Klimta “Skūpsta” reprodukciju un uzliet jaunu kafiju. Bet lieta tāda, ka Klimts, trauku mašīnas karstajās strūklās un tablešu ķīmijās tūkstoškārt apgrābstīts, pēkšņi izskatījās savu mūžu nodzīvojis – bāli vārgs un nožēlojams skūpsts, līdzīgs laulības dzīvei. Jā, tāds pats! Nedzerama krūze, jāpērk jauna! Brokastu krūzes ir ļoti personisks priekšmets, tās nevajadzētu dāvināt, – nevajag apgrūtināt citus ar traukiem, kas nepiestāv virtuvē vai tracina īpašniekus. Jo kā tu vari zināt, saņēmējam tīk konusveidīgās vai cilindriskās, gaišas vai tumšas, ar milzonīgām vai vienpirksta osām, gleznu reprodukcijām vai uzrakstiem “Mīļajai sievai”. Lai dod dāvanu kartes vai kafiju, ja neko oriģinālāku nevar izdomāt! Šī šķirne, ko atnesa no Candida albicans uz kādu brīdi apārstēta paciente, bija izcila. Tikai, izrādās, caurspīdīgā traukā biezumi paliek augšā. Rīt nospiedīšu ar presi, viņa nolēma, pirms nosmēla biezumus ar tējkaroti un izņēma no ledusskapja pienu, lai kaut cik glābtu kafijas garšu. Skat, mīļais vīrs aizmirsis šašliku! Veselu nedēļu neapnicis runāja, ka viss kurss gaidot viņa gaļu īpašajā marinādē; pusi dienas izraudzījās garšvielas (un ne jau pirmajā veikalā atrada tieši to, kas vajadzīgs), bet še tev – aizmirsa! Atpakaļ nebrauks, tas skaidrs. Salidojums notiek kaut kur Latgales čuhņā, ap šo laiku viņš droši vien jau vīlē cauri Rīgai. Varbūt par šašlika spainīti atcerēsies tikai galā. Ja nakts tomēr būs te (viņa pieļāva), ieēdīs kopā ar Kolēģi. Jānopērk rīsi un tā dārgā mērce ar dūmu garšu – viņš par to fano.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. pasniegt banalo gaumigi un neierasti – tas vien jau ir vilkmes verts. Un te tas ir. Lai izdodas!

  2. Kas par cinisku būtni! Stāsta varone, ne jau autore 🙂

    • Izlasot šo īso fragmentu, gribot negribot nevaru palikt vienaldzīga un vienkārši, kā parasti daru ar slikti iesāktām grāmatām, kas jau pēc pirmajām lappaspusēm pilda ar nelabām emocijām, nesolot neko labu arī tālākajā vēstījumā, nolikt pie malas uz neatgriešanos pie tām. Uzskatu, ka pasaulē ir tik daudz labu grāmatu, ka sliktās vispār nav vērts ņemt rokās. Pat ja šim ciniskajam stāsta sākumam sekotu, vairāku simtu lappaspušu stāsta varones pārvērtību purgatorijs (šķīstīšanas uguns), diez vai tas mani pārliecinātu turpināt lasīt šo stāstu. Sorry!

Atkal izsalcis pēc dziesmām (1)"Neesmu mūziķis, bet vienkārši cilvēks, kuru interesē visādas radošas izpausmes," saka mūziķis JĀNIS ŠIPKĒVICS
Draugiem Facebook Twitter Google+