Ulda Bērziņa sapņi un refleksijas valodā 0
Rudenī apgādā “Neputns” Kārļa Vērdiņa redakcijā publicēts neliels Ulda Bērziņa dzejas krājums “Idilles”, kurā apkopoti 34 dzejoļi.
Kā jau apliecina grāmatas nosaukums, par formu un noteikumu izvēloties jēdzienu, kas raksturo bezrūpīgu, pastorālu stāvokli vai noteiktu bukoliskās dzejas žanru antīkajā dzejā, U. Bērziņa poētiskais rokraksts iegulst pašpietiekamā noskaņā un noprecizētā vēstījuma “maršrutā”. Gluži kā pa slīpēta koka zarojuma “aci” Jāņa Štālberga noformējumā šajā grāmatā teksts ielūkojas vēsturē.
Jau satura rādītājs apliecina, ka dzejkrājums “Idilles” sastāv no dažādiem veltījumiem un jūsmas par idilli kā žanrisku un atmosfērisku paņēmienu un valodu. Savā ziņā “Idillēs” tiek turpināts iepriekšējā U. Bērziņa krājuma “Izšūpojušies. Bibliotēka krastmalā” (2014) rakstības paņēmiens, par dzejoļa smaguma punktu izvēloties atsauces uz noteiktiem vēsturiskiem vai mītiskiem personāžiem un notikumiem.
Tādējādi U. Bērziņa dzejā tiek “domāts” gan par “aizgājušajiem”, piemēram, Jāni Medeni, Linardu Taunu, Māri Čaklo, Ināru Ķemeri, gan par citām vēsturiskām personībām un kontekstiem, kas inspirē spēles efektu ar dažādiem lingvistiskiem un tēlojošiem impulsiem, tostarp apvienojot tiešās runas, retoriskus izsaucienus un fonētisku instrumentāriju. Vienlaikus dzejkrājumā atklājas mitoloģisks telpas un tēlu nozīmju piesātinājums, ko apliecina nesatricināmā un pārpilnā tēlotā pasaule, kurā rosās “nejaušība tomēr – jauša” (20) un notiek vārdradīšanas process.
Mītiskā noskaņa īpaši caurstrāvo dzejoli “Iļģi. Idille” (44), kur dramatisms teju izšķīst lingvistiskā operācijā un kurā apziņas plūsmā veidotā retorikā atklājas apbrīns par mūžīgo ritējumu. Iļģi ir daudzbalsīgs veselums – uz to pamata noris profānā iedzīve (veģetācija, sociālā infrastruktūra) un caur šo iedzīvi iziet vai aizslāņojas valoda – sakrālā, vertikālā plūsma –, kas saistīta ar rakšanas tēlu, fonētikas slāņu drupšanu un gaidīšanu. Savā ziņā iļģu tēlā valoda dzejā kļūst ekvivalenta laika un mūžības tēmai, citiem vārdiem, tā ir atstātā valoda, kas saistīta ar vēsturi un universālu mītisko apziņu.
Šķiet, vēstures un mūžības saplūsmes kulmināciju “Idiļļu” dzejā var saskatīt dzejolī “Ko es redzēju naktī uz 1. martu čuvašu valodā – nezkādēļ latīņu burtiem? Ļubovai Martjanovai” (56).” Jau nosaukumā pieteiktā sapņa noskaņa akcentē realitātes objektivitāti, kurā viss notiek vienlaikus, kā arī neatkarīgi un neapzinīgi no tās apmeklētāja. Telpiski šī šķietami svešā pasaule pārtop no lēni atainotas vides līdz ātros saziņas kadros mainīgai un paātrinātai situācijai, kur liriskais “Es” uztver vēsturi caur valodisko pasauli: “Koka iela, aplodu mežģīnes, ķīļu raksti ap dārzu, katra kūja te / vēl atceras savu cirvi, te visa pa vienam, un uzrunā katru vienu, / viss tik pa vienam, viss uzrunā mani vienu, bet “sapņa kulisēs” / glūn – jā, kas?” (56. lpp.)
Pasaule, kurā cilvēks ar valodu un maņām apgūst vēsturi, ir sapņa likumībām pakļauta, kas simboliski asociējas ar maģiski reālistisko Horhes Luisa Borhesa bezgalīgās bibliotēkas tēmu: “Dieva grāmatplaukti, koordināšu tīkls!” (57. lpp.) Sapņa (jeb idilles) tēma ir dzejkrājuma “ass”. Liriskā “Es” pozīcija nav atsvešināta un neatkarīga, tā ir “iekšā” sapnī, pagātnē, atmiņā, tā ir saistīta ar karu, atšķirīgu kultūru sadursmēm caur valodu, tomēr tā nav traģiska – “nav jābēdā, visa Ķīna man kumeļa / pēdā” (52).
“Idiļļu” valoda ir kustīga un dinamiska – visi lingvistiskie un stilistiskie slāņi korelē vienlaikus, līdz ar to līdzās poētismiem redzama vienkāršruna, izlokšņu materiāls mijas ar pārrāvumiem vai pārspīlējumiem, līdz ar to iespējams pat runāt par groteskas jēdzienu un dzejnieka poētiskās pasaules iemītnieku neaizskaramību. Savukārt vārda morfoloģiskais “izskats” saistāms gan ar sintaktisko uzbūvi (pārnesumiem, rindu ritmu, strofu), gan stāstu. Lielākoties dzejoļu liriskajam “Es” piemīt daudzbalsība, tomēr par spīti tam daudzi atsevišķi jēdzieni un ainas paliek kā nekustīgi, nedaudz ieplaisājuši noslēpumi, kuriem grūti tikt cauri kā sietam ar blīviem nosēdumiem. Teksts ir jāpārlasa, jāuzlūko un “jāsagaida”.
“Idiļļu” dzejoļi organizēti gan teju sakrāliem (vai publicistiskiem) tekstiem līdzīgā sleju formā, gan vārsmotos pantos. Lai arī sleju formā veidotie teksti tuvinās prozai, tajos dažkārt skanisku efektu rada iekšējās atskaņas, tādā veidā it kā caur vēstījuma poētiski metaforisko “ādu” atsedzot skeletu – skaņu kā pirmvielu, interpunkciju (pauzes vai to trūkumu) un intonāciju. Kaut arī dzejoļiem piemīt konkrēti un vienkārši sižetiskie slāņi, tie savādoti ne tikai ar valodiskiem efektiem, bet arī izteiktu atsauču slāni, kurā ienirt bez intelektuālu zināšanu apbruņojuma nav iespējams. Jāpiebilst, ka krājuma kompozīciju attīsta (un satīsta) hronoloģisks naratīvs: brīvība – klaušas (okupācija) – brīvība (“Dzīvē iespēju daudz” (70. lpp.)). Krājumu ievada dzejoļi – lūgšanas, “ka es spētu saprast” (4. lpp.), “dzirst ar vasku ausīs, klust, bet neklusēt” (4. lpp.), savukārt pēdējais dzejolis ir aicinājums mūžībā (jūrā).
Lai gan U. Bērziņa dzejas balss “Idillēs” spēj identificēties ar vēsturiskajiem laikmetiem un kultūru atblāzmām, tajā ir nepārprotama spēja nepazaudēties sapņu “tīklājā”, paturēt latvisko piederību. “Idilles” apcer cilvēka attiecības ar valodu un laiku, tajā apvienojas jautrība ar nopietnību, tomēr cauri valodas ekspresijai – rāmums. Cerams, U. Bērziņa dzejas balss turpinās sapņot un reflektēt valodā.
