Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Piektdiena, 9. decembris, 2016
28. septembris, 2012
Drukāt

Vienlīdzīga attīstība Vācijas reģionos vairs nav iespējama


Foto - Toms AncītisFoto - Toms Ancītis

Gadu desmitiem kultivētā, pat Vācijas valsts pamatlikumā nostiprinātā ideja par vienlīdzīgu reģionālo attīstību un vienādu dzīves apstākļu nodrošināšanu visiem iedzīvotājiem nav īstenojama. Ir pienācis laiks šo faktu akceptēt arī politiski – tāda ir viena no galvenajām pētījuma “Lauku nākotne. Starp stabilitāti un demogrāfisko lejupslīdi” atziņām. 


 

Pētījumu veicis Berlīnes populācijas un attīstības institūts un tajā analizētas Vācijas lauku teritoriju attīstības tendences un nākotnes izredzes. Kā secina pētījuma autori, demogrāfiskā lejupslīde laukos praktiski vairs nav apturama, nemaz nerunājot par tās pavēršanu atpakaļvirzienā. Tādēļ lietojamā stratēģija būtu – tai piemēroties. Vietās, kur arī turpmāk paredzama demogrāfiskā lejupslīde, vairs nevajadzētu veikt investīcijas. Tur mītošajiem iedzīvotājiem būtu jāpalīdz pārcelties uz citām apdzīvotām vietām, kuru nākotnes izredzes ir labākas.

Dzimstības līmenis Vācijā jau četrdesmit gadus ir zem paaudžu nomaiņas sliekšņa, un īpaši asi šis process skāris tieši lauku reģionus. Laikā no 2003. līdz 2008. gadam Vācijas lauki ir zaudējuši vairāk nekā vienu procentu no iedzīvotāju skaita. Sevišķi dramatiski šie procesi norisinājušies Austrumvācijā, kur 64 procenti lauku apgabalu zaudējuši pat vairāk nekā piecus procentus iedzīvotāju. Lai gan ne tik izteiktas, līdzīgas tendences ir arī Rietumvācijā.

 

Lauku iedzīvotāju skaits samazinās ne tikai dzimstības krituma, bet arī tehnoloģiskās attīstības dēļ – lai paveiktu to pašu darba daudzumu, ir vajadzīgs daudz mazāk darbaspēka nekā pirms dažiem desmitiem gadu. Vienlaikus, jo mazāk iedzīvotāju, jo augstākas infrastruktūras izmaksas uz vienu patērētāju, tā padarot dzīvi laukos nesamērīgi dārgu.

 

Irēnai ir krāšņā frizūrā ieveidoti mati, mugurā adīts džemperis, kājās sporta bikses, bet rokā – putekļu suka. Viņa stāv glīti nopļautajā zālītē pie savas mājas garāžas, rāda uz pamatīgo mūra ēku ielas pretējā pusē un stāsta: “Tas ir vecais stallis, bet tur blakus agrāk bija veikals, augšstāvā arī dzīvokļi.” Viņa nav skaitījusi, cik gadu jau pagājis, kopš šī ēka vairs netiek izmantota. Taču skaidrs, ka kādu brīdi pēc lielajām pārmaiņām – Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) likvidēšanas – tanī vēl bijusi dzīvība.

Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem Kleinzārā – mazā ciematā Tīringenes federālās zemes Greicas lauku apgabalā – tāpat kā visur Austrumvācijā ienāca kapitālisms. Tika atvērti vairāki nelieli uzņēmumi, kas vēlāk bankrotēja. Likvidēto vietā radās jauni, bet ar laiku tika slēgti arī tie. Patlaban paliels lauksaimniecības uzņēmums vēl atrodas blakus ciemā un, pēc vietējo stāstītā, “pieder kādam holandietim”. Kleinzārā nopietnas lauksaimniecības nav. Vienīgais veikals ir puķu bodīte šosejas malā. Tur ir ar ko pamielot acis: veikaliņa saimnieces rokām darinātās krāšņās puķu kompozīcijas un salmu lellītes rotā tirgotavas ārdurvis un logus. Taču, ja vajag pārtiku, apģērbu, frizieri vai banku, jābrauc uz Geru, apmēram desmit kilometru attālu pilsētu.

Biezi apdzīvota Kleinzāra nav bijusi nekad. Arī VDR laikos tai nebija ne savas skolas, ne pastāvīgas administrācijas. Tā allaž bijusi netālu esošā, mazliet lielākā ciema Groszāras perifērija. Tomēr sadalītās Vācijas laikā Kleinzārā bija kas tāds, kā vairs nav šodien – darba vietas. “Mēs abi arī vīru gandrīz visu mūžu nostrādājām LPG,” stāsta Irēna. Kas ir LPG? Saīsinājums no nosaukuma “Landwirtschaftlichen Produktionsgenossenschaft” (Lauksaimniecības produkcijas kooperatīvs). “Kolhozs,” lai būtu labāk saprotams, krieviski pārtulko Irēna. “Bet tagad jau tikai mēs pensionāri vien šeit esam…”

 

Draud izzušana 
ciemi_12

Berlīnes populācijas un attīstības institūta pētījumā par Vācijas lauku nākotni Kleinzāras vārds atrodams tabulā, kurā pēc risku novērtējuma sarindoti gandrīz divsimt Greicas lauku apgabala ciemi. Novērtējumam izmantoti vairāki kritēriji. Piemēram, ciema lielums. Jo mazāk iedzīvotāju, jo pasīvāka sociālā dzīve un augstākas infrastruktūras izmaksas uz vienu iemītnieku, tātad samazinās ciema pievilcība, skaidro pētījuma autori.

Otrkārt, iedzīvotāju skaita samazinājums pēdējos gados. Jo straujāks tas bijis, jo straujāks būs turpmāk, tāpēc ka cilvēkus atbaida vietas, ko citi pamet. Kleinzāru no 2004. līdz 2009. gadam atstājuši (vai miruši) gandrīz 20 procenti iemītnieku: iedzīvotāju skaits samazinājies no 183 līdz 148. Vēl ņemts vērā arī attālums minūtēs līdz tuvākajam lielajam centram, biedrību (sporta, kultūras u. c.) skaits, neapdzīvoto māju daudzums un vecuma struktūra. Kleinzāra, vadoties pēc šiem kritērijiem, ievietota sarkanajā līnijā ar 15 – 18 riska punktiem jeb ciematu kategorijā, kam, pēc pētnieku domām, nākotnē draud izzušana. Kopumā viss Greicas apgabals, kā prognozēts pētījumā, līdz 2025. gadam zaudēs 25% iedzīvotāju. Laikā no 1991. līdz 2009. gadam iedzīvotāju skaits apgabalā jau sarucis par 38%, samazinoties no 63 līdz 39 tūkstošiem cilvēku.

Greicas lauku rajona apgabala vadība gan pētnieku secinājumiem nepiekrīt. Greicas pilsētas mērs Gerds Grūners pētījumu nodēvējis par apšaubāmu, atradis tajā daudz kļūdu. Kā izteikusies apgabala pārvaldniece Martina Šveinsburga, “tas ir ļoti drosmīgi no zaļa galda Berlīnē (izteiciens vācu valodā, kas nozīmē no realitātes attālinātu konceptu veidošanu, sēžot kabinetā pie rakstāmgalda. – T. A.), lasot statistiku, nonākt pie šāda slēdziena”. Greicas reģions pēc 1990. gada patiesi esot piedzīvojis ievērojamas pārmaiņas – industrijas ar tūkstošiem nodarbināto sabrukušas, taču šai krīzei Greica jau veiksmīgi esot tikusi pāri. Tiesa, apgabals cieš no jaunu cilvēku trūkuma, jo jaunā paaudze emigrējusi uz rietumiem, tomēr “neatrisināmu problēmu nav”. “Tikai tāpēc, ka kaut kāds institūts uzskata, ka pie mums viss ir pavisam slikti, mēs nesēdēsim ar mutautiņu rokās un neraudāsim sev ārā acis,” tā pētījumu komentējusi M. Šveinsburga.

 

Bērni tālu prom

Arī Kleinzārā vismaz ārēji nekas neliecina par tik drūmu nākotnes scenāriju, kā to pareģo pētnieki. Tukšā mūra ēka iepretim Irēnas mājai patiesi ir nolaista un apdrupusi, tomēr tādas Kleinzārā ir retums. Lielākoties mājas ir sakoptas, glīti krāsotas, dārzos valda perfekta kārtība. Šoseju, kas ved caur ciemu un reizē ir centrālā iela, sedz gluds asfalts bez nevienas bedres. Gandrīz ik pēc stundas pa to kursē autobuss, ar kuru nedaudzās minūtēs var nokļūt līdz Groszāras ciemam un, braucot vēl tālāk, līdz Geras pilsētai. Turklāt autobusu satiksme lielākajai daļai kleinzāriešu nemaz nav tik būtiska, jo gandrīz visos pagalmos vīd pa automašīnai. Kleinzārā patiesi nenotiek nekādi kultūras pasākumi, bet Irēna par to nebēdā. Teātris un koncerti viņu neinteresē, bet kopā ar vīru Klausu viņi paretam dodas ceļojumos. Ceļošanai viņa spēj atlicināt naudu no pensijas, kas nebūtu iespējams, dzīvojot pilsētā. Tad papildus vairāki simti eiro ik mēnesi būtu jāatvēl dzīvokļa īrei, kamēr māja Kleinzārā ir viņu privātīpašums.

 

Tomēr pretēji apgabala vadībai kleinzārieši pētījuma skaudros secinājumus neapšauba. Iespējams, tādēļ, ka vietējie atšķirībā no caurbraucējiem, kuru acis apžilbina kārtība un sakoptība, pārāk labi zina realitāti jeb to, kāda ir ciema iedzīvotāju vecuma struktūra. Pēc pētnieku datiem, tikai pieci procenti kleinzāriešu ir jaunāki par 18 gadiem.

 

“Izmirs pēc divdesmit gadiem? Nez vai tas nenotiks vēl agrāk,” tā nosmej Ginters Barts, sastapts rokam zemi piemājas dārziņā. Viņam ir septiņdesmit septiņi gadi, no kuriem gandrīz visus nodzīvojis Kleinzārā. Pēc profesijas galdnieks, bet “galdniecības jau te vairs sen nav”.

Par Berlīnes zinātnieku pētījumu viņš mazliet lasījis avīzē: “Taisnība jau ir, ka mēs te tikai vecie palikuši. Jaunie ir prom Rietumvācijā, Šveicē, Austrijā, kur darba ir vairāk un arī nopelnīt var labāk.” Arī viņa bērni dzīvo tālu prom: “Bet tā jau nav tikai šeit, tā ir visā Saksijā.” Vai VDR laikā bija labāk? Jā, uzskata G. Barts. “Finansiāli noteikti bija labāk. Bija lēti dzīvokļi, bija darbs, cilvēki varēja visu ko atļauties.” Bet brīvība? G. Barts rausta plecus – viņš nezina, ko atbildēt.

 

Nauda plūst 
turp un atpakaļ

Siltas atmiņas par VDR laiku ir arī Ginteram Rihteram – smaidīgam, iesirmam vīrietim ar brillēm, kurš slauka ietvi pie savas mājas žoga. “Jā, man ir darbs. Par to gan neviens nemaksā, bet ko darīt man pietiek,” viņš smej, ar slaidu slotas vēzienu aizslidinādams rudens lapu kārtu. Līdz VDR likvidēšanai viņš strādājis par tirdzniecības pārstāvi kādā mašīnbūves uzņēmumā Gerā. “Nostrādāju līdz pašam galam, līdz pat slēgšanai.” Var just – lai gan kopš Vācijas atkalapvienošanās pagājis jau divdesmit gadu, šīs pārgrozības viņam joprojām kremt. “Tagad tur mašīnbūves vairs tikpat kā nav, tā ir vairs tikai rietumos. Un lielu rūpnīcu Gerā vispār vairs nav. Ir tikai mazās ražotnes ar, maksimums, 300 – 400 nodarbinātajiem.” Austrumvācijā, kā viņš apgalvo, neesot arī neviena uzņēmuma, kura akcijas tiktu kotētas DAX biržā. “Viss ir tikai rietumos,” G. Rihters aizdomājies atspiežas uz slotas. Bet vai tad no rietumiem uz austrumiem nav plūdusi un joprojām neplūst arī finansiālās palīdzības nauda?

 

“Jā, jā, tā atnāk un atkal aizplūst atpakaļ uz rietumiem,” viņš skaidro. “Visiem rietumu uzņēmumiem šeit ir filiāles, bet vadības mītnes ir Rietumvācijā. Viņi noslēdz līgumu par pasūtījumu un atkal savāc visu naudu atpakaļ. Tātad Merkeles kundze dod mums naudu, bet viņi to visu paņem sev atpakaļ.”

 

Protams, uzceltos tiltus, noasfaltētās ielas un jaunuzbūvētās kanalizācijas sistēmas neviens līdzi neņem – tās paliek Austrumvācijā, viņš nenoliedz. Tomēr ne tik daudz nauda viņu uztrauc. Viņš pats saņem pensiju un iztikšanai, lai arī ne turīgai, ar to pietiek. Drīzāk viņu sāpina kopējie procesi, kas norisinājušies pēdējo divdesmit gadu laikā. “Gera reiz bija bagāta pilsēta… Iedomājieties, reiz tur dzīvoja 138 tūkstoši cilvēku, bet tagad – mazliet pāri 90 tūkstošiem…” saka Rihtera kungs. Arī viņš savus bērnus redz reti – viņi dzīvo Veimārā, apmēram 50 kilometru attālumā.

 

Jaunākais 
iedzīvotājs

Ne par Kleinzāras nākotni, ne pagātni pagaidām nav viedokļa Benam. Viņu tā arī neinteresē – viņš, cieši iemidzis, guļ ratiņos, kurus pa ietvi stumj viņa mamma Nansija. Bens ir ne tikai viens no retajiem, uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmajiem ciema bērniem, bet arī pats jaunākais kleinzārietis. Viņš šajā pasaulē ir tikai desmito nedēļu. Arī Nansija par nākotni neprāto, lai gan piekrīt – ja turpināsies kā līdz šim, “vecie nomirs, mājas paliks tukšas un tas, protams, ir skumji”. Viņa pati Kleinzārā dzīvo jau sešus gadus, kopš turp pārcēlās no netālās Groszāras.

“Man patīk dzīvot laukos,” saka Nansija. “Es laukos esmu dzimusi, augusi. Kad es aizbraucu uz Geru, man sākas stress, visa šī cilvēku burzma mani uztrauc.” Varbūt daudziem esot garlaicīgi, ka Kleinzārā nekas nenotiek, toties ir svaigs gaiss, var izaudzēt šo to pats savā dārziņā. “Bio pārtiku,” viņa joko. Darba Kleinzārā gan neesot, viņa pati pirms bērna piedzimšanas braukājusi uz darbu Gerā. “Tāpat kā visi, kas nav pensionāri un strādā.” Nedaudzie Groszārā un Kleinzārā dzīvojošie jaunāka gadagājuma cilvēki pārsvarā nodarbināti ceļu būvē.

Nansija nekur pārcelties nedomā. Groszāras ciemā pirms dažiem gadiem uzbūvēts jauns bērnudārzs – tur atradīsies vieta arī viņas Benam. Kas būs tālāk, viņai patlaban nav laika raizēties, jo Kleinzāras visjaunākais iedzīvotājs ir sakustējies un mostas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+