Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
1. oktobris, 2015
Drukāt

Ikauniece-Admidiņa: Vienmēr aizeju līdz galam

Foto - LETAFoto - LETA

Lauras vīrs Rolands sagaidījis viņu atgriežamies no Pekinas ar pasaules čempionātā izcīnīto bronzas medaļu.

Laura Ikauniece-Admidiņa aizvadījusi lielisku vieglatlētikas sacensību sezonu septiņcīņā – trijās sacensībās trīs reizes uzlaboja pašai piederošo Latvijas rekordu, pasaules čempionātā Pekinā izcīnīja bronzas medaļu un uzvarēja sezonas kopvērtējumā. Tas kādreiz slavenās sprinteres Vinetas Ikaunieces meitu liek iekļaut starp favorītēm arī nākamā gada olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro, taču pati Laura cieši turas pie zemes, sakot – labāk sagādāt pārsteigumu nekā vilšanos, ja nu kas noietu greizi. Ar 23 gadus veco talantīgo sportisti sarunājās Egīls Jurisons un Ilmārs Stūriška, par statistiku gādāja Andris Staģis.

 

Pārspēt mammas rekordus

– Cik liela loma bija mammai, lai tu izvēlētos vieglatlētiku un tieši septiņcīņu?

– Vispirms četrus gadus trenējos sporta dejās, vēl vienu – hiphopā. Bet man īsti nepatika, nepaveicās arī ar partneriem, kuri bija jāmaina, tāpēc deviņu gadu vecumā pievērsos vieglatlētikai. Dzinulis bija vēlme pārspēt mammas rekordus, vistuvāk tam esmu 60 metru sprintā. Mamma neietekmēja to, ka nonācu līdz septiņcīņai, vienkārši treniņos izmēģināju dažādas vieglatlētikas disciplīnas, un tā arī aizgāja.

– Tagad vēl uzdejo?

– Pēdējo reizi savās kāzās. Man bija viegli iemācīties, vīram gāja grūtāk, taču kopīgi tikām galā. Uz zaļumballēm neeju, bet klubiņos jau citādāka dejošana.

– Vai mamma tevi bērnībā stingri turēja grožos?

– Viņa bija diezgan stingra. Ja es kaut kur gribēju iziet, mājās vienmēr bija saraksts, kas pirms tam jāizdara: jāizravē puķu dobes, jāsakārto māja. Pēc tam varēju doties, kur tīk, taču atgriezties mājās vajadzēja līdz tumsai. Sešpadsmit gadu vecumā uz mēnesi pametu sportu, jo sastrīdējos ar treneri. Taču pati aizgāju atpakaļ, neviens mani nepierunāja.

– Kurā brīdī saprati, ka lielais sports būs tava dzīve?

– Kad pasaules jauniešu čempionātā izcīnīju sudraba medaļu. Tā atnāca tik viegli, jo tobrīd trenējos nenopietni, un tomēr – pjedestāls! Tagad zinu, ko daru, analizēju treniņus.

No pirmās saskatīšanās

– Vai pati neesi sabijusies no šīs veiksmīgās sezonas? Tu gatavojies arī nākamgad septiņcīņā startēt trīs reizes, pēdējo no tām – olimpiskajās spēles Riodežaneiro, un visi gribēs ko līdzīgu.

– Veiksmīgi sanāca. Maija beigās Polijā uz rekordu necerēju, tāpat bija zināms, ka augustā būšu labākā formā. Īstenībā jau uz rekordu gāju, tāpēc pati neesmu pārsteigta, sezonu aizvadīju bez bedrēm. Medaļu pasaules čempionātā gan negaidīju. Arī uzvara sezonas kopvērtējumā bija šoks, nekad nebiju iedomājusies, ka kādreiz mūžā varētu būt pirmā. Tas ir papildu bonuss šai sezonai.

– Vārda tiešajā nozīmē, jo par šo uzvaru pienākas prēmija 30 tūkstoši dolāru.

– Piecpadsmit procenti jāsamaksā manai menedžerei, vēl nodoklis. Ar treneri jādalās. Jā, šis gads man ir veiksmīgākais gan no sportiskā, gan finansiālā viedokļa. Jākrāj vēl, un varbūt drīz sanāks iegādāties dzīvokli vai uzcelt māju – tas mums ar vīru ir sapnis.

– Vai vīrs tev ir personiskais fizioterapeits?

– Viņš ir profesionāls masieris un studē arī fizioterapiju. Rolands savulaik Eiropas kausa izcīņā biatlonā bija sestais, startējis arī vieglatlētikā, bet tagad trenējas tikai savam priekam. Mūs kopā saveda sports, stāsts ir interesants – viņš mani bija noskatījis jau sen, taču es nebiju brīva meitene. Rolands pacietīgi gaidīja un, kad atkal tiku brīva, pieteicās uz treniņiem pie mana trenera Anda Austrupa, kurš viņu sūtīja citur, taču Rolands gribēja pie mums – lai arī es būtu klāt. Pirmajā treniņā manis nebija, viņam nācās nākt vēlreiz. Tad satikāmies, un jau no pirmās saskatīšanās… Kopš tās reizes esam kopā. Viņš mērķtiecīgi uz to gāja.

– Kāpēc pēc Londonas olimpiskajām spēlēm tev divus gadus neizdevās uzlabot Latvijas rekordu?

– Laikam tā bija jābūt, pēc olimpiskā gada jutos pilnīgi izpumpējusies, guvu arī vairākas traumas. Treneris mani līdz šim nav pārmērīgi nodzenājis, es pati gribētu, lai dod vairāk darba ar svariem, taču viņš nevēlas uztaisīt muskuļu kalnu. Ja treniņos kaut kas sāp, bieži saka, lai nedaru, taču es vienmēr izdaru. Man ir augsts sāpju slieksnis – tik daudzas sacensības esmu beigusi ar savainojumiem, jo vienmēr eju un aizeju līdz galam. Iekšējais spīts.

– Ja reiz treniņos neesi nodzenāta, tad vai var teikt, ka medaļa vairāk ir uz talanta, gēnu rēķina?

– Manuprāt, gēni ir aptuveni 50 procenti, taču bez darba jau nekur nevar tikt. Kad būs lielākas slodzes, nāks klāt spēks, jutīšos pārliecinātāka.

Stipri nervi

– Tavai mammai ir akadēmiskā izglītība akmeoloģijā – zinātnē par to, kā cilvēkam sasniegt virsotnes daudzās dzīves jomās, kā būt laimīgam un veiksmīgam. Vai viņa tevi kaut kādā veidā ietekmē, konsultē?

– Vairāk ar ēšanas paradumiem – atved no laukiem zaļumus, un tad es taisu smūtijus (veselīgus kokteiļus). Psiholoģiski viņa ar mani nestrādā, taču kopš bērnības devusi visādus testus. Viens no tādiem bija pirms Londonas olimpiskajām spēlēm, un tad mamma sapratusi, ka esmu kļuvusi patstāvīga un gatava lielajai dzīvei.

– Nervi tev stipri, ja reiz pasaules čempionātā pēc lodes grūšanas biji tikai divdesmitajā vietā, pēc pirmās dienas – trīspadsmitajā, bet otrajā dienā pakāpies uz trešo vietu.

– Zināju, ka otrā diena ir mana, tāpēc par pirmo nepārdzīvoju. Treneris gan bija sašutis, taču es otrajā dienā startēju bez stresa.

– Kā pavadīsi ziemu?

– Novembrī vai decembrī brauksim uz četru nedēļu treniņu nometni Tenerifē, pārējo laiku trenēsimies Rīgā – olimpiskajā centrā, Sporta manēžā, Daugavas stadiona manēžā. Kur nemetīs ārā un būs silti, tur arī trenēšos. Negribu čīkstēt par sporta bāzēm Rīgā, kā to dara citi, jo tāpat nekas nemainīsies.

– Nečīksti, bet pastāsti, kā ir.

– Sporta manēžā kaut kas esot izremontēts, solīja, ka būs siltāk. Vismaz kopš pagājušā gada tur ir siltais ūdens. Daugavas stadiona manēžā no rīta var izskriet vingrinājumus, bet vakarā tā ir pārpildīta, jo nāk visu sporta veidu pārstāvji, gaiss tik smacīgs, ka cirvi var pakārt. Olimpiskā centra futbola laukumā pa diagonāli var skriet, bet tur ir futbolisti, tā ka īsti nezinām, kad varēsim un kad ne. Cenšamies pēc iespējas ilgāk – līdz novembrim – dzīvot pa āru svaigā gaisā. Pavasarī būs vēl viena treniņu nometne ārzemēs, bet ziemas sezonas sacensībās tāpat kā šogad ne­startēšu – mēģināt divas virsotnes sasniegt olimpiskajā gadā nav prātīgi.

– Tev palīdzot arī citi treneri.

– Guntars Gailītis lodes grūšanā, Gints Palameiks un Jānis Lūsis šķēpa mešanā. Līdz Rio visvairāk gribu uzlabot ātrumu, kam aizvadītajā gadā nepievērsām lielu uzmanību, jo vairāk piestrādājām izturībai. Kā vienmēr jāpieliek spēks, arī tehnika. Tāllēkšanā man ir jauna tehnika, ko vēl nepareizi izpildu.

– Vai tev septiņcīņā bijis kāds elks?

– Bija Džesika Enisa-Hila, bet kopā ar viņu Pekinā stāvēju uz goda pjedestāla, tā ka kāds tur vairs elks – jāķer rokā. Ukrainiete Natālija Dob­rinska (2008. gada olimpiskā čempione) ļoti patika kā cilvēks, pirms vairākiem gadiem intervijā viņa teica: Ikauniece visiem parādīs! Nobrīnījos, ka viņa mani, jaunu gurķīti, tā slavē. Draudzīgas attiecības ir ar kaimiņvalstu, Baltijas, sportistēm. Bet pārējās nav nekādas draudzenes.

No Pekinas uz kartupeļu talku

– Šogad absolvēji Latvijas Universitāti, kļūstot par sporta un veselības skolotāju. Pie diploma tiki kā vienkārša studente – bez akadēmiskā gada, atlaidēm un parādiem?

– Jā, vienubrīd jau gribēju ņemt akadēmisko, taču mani pārliecināja nepadoties, jo pēc tam atsākt būs vēl grūtāk. Saņēmos un pabeidzu, pašai prieks. Grūtākās bija prakses – ļoti noguru, bērni atņem enerģiju, balss nobļauta. Bet vēl jāiet uz savu treniņu. Reizēm kāds bērns uz skolu atnāk apslimis, un tad pašai pielīp. Sapratu, ka skolotāja darbs ir ļoti grūts.

– Kas tev līdztekus sportam vēl patīk?

– Labi pavadīt laiku, izbaudīt dzīvi, satikt draugus. Brīvdienās dodamies ārpus mājas vakariņot, izmēģināt ko jaunu, piemēram, ēdienu gatavošanā. Agrāk to nedarīju, tagad patīk. Labprāt eksperimentēju virtuvē. Izbaudu arī brīdi, kad mājās esmu viena, varu visu sakopt. Man patīk kārtība, tā ka vienmēr ir ko darīt. Forši ir aizbraukt uz laukiem Ugālē. Uzreiz pēc pasaules čempionāta devāmies uz kartupeļu talku, bijām arī medībās. Reiz gāju par dzinēju, šoreiz biju vienkārši… operators (smejas).

– Kāds ir tavs lielais mērķis sportā?

– Būt veselīgai, iztikt bez traumām. Un ar katrām sacensībām startēt arvien labāk.

– Ar trešo vietu pasaules čempionātā sevi ierakstīji favorītu pulkā arī Rio spēlēs.

– Pati ceru, ka tēmēšu uz sešnieku. Teorētiski, vēl nedaudz uzlabojot personisko rekordu, var tikt uz pjedestāla, taču sacensībās ne vienmēr viss sanāk, kā plānots. Var šur tur “norakties”. Londonā man sanāca labot personiskos rekordus piecās disciplīnās, bet tā reti notiek.

– Tā laikam ir vieglāk dzīvot, ja pati neuzņemies papildu spiedienu.

– Jūtu, ka daudzi citi cenšas man uzlikt to spiedienu. Taču man vēl nav tas vecums, lai domātu par olimpisko medaļu. Es gan nesaku, ka tas ir kaut kas neiespējams. Mērķis ir piedalīties vēl trijās olimpiskajās spēlēs – līdz 2024. gadam, kad man būs 32. Nezinu gan, ko spēlēs tādā vecumā varētu izdarīt, tad jau arī kvalifikācijas normas izpildīšana ir varoņdarbs. Katrā ziņā, ja veselība atļaus, gribētu ilgi startēt.

Vizītkarte

LAURA IKAUNIECE-ADMIDIŅA

Dzimusi: 1992. gada 31. maijā Ventspilī

Augums un svars: 1,79 m, 69 kg.

Izglītība: Majoru pamatskola, Bulduru Dārzkopības vidusskola, Rīgas Tālmācības vidusskola, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte, bakalaura grādu ieguvusi 2015. gadā.

Ģimene: precējusies ar Rolandu Admidiņu (2014).

Treniņi vieglatlētikā: kopš 2001. gada Jūrmalas sporta skolā, daudzcīņā kopš 2006. gada.

Treneris: Andis Austrups, 2012. gadā saņēmis Eiropas Vieglatlētikas asociācijas balvu “Par nozīmīgu ieguldījumu sportā un kalpošanu tam, demonstrējot izcilas trenera iemaņas”.

Latvijas rekordiste: septiņcīņā – 6516 punkti (2015) un pieccīņā telpās – 4496 punkti (2014).

Medaļas: sudrabs pasaules jaunatnes čempionātā septiņcīņā (5647 punkti, 2009), bronza Eiropas jaunatnes olimpiādē augstlēkšanā (1,82 m, 2009), bronza Eiropas junioru čempionātā septiņcīņā (6063 punkti, 2011), sudrabs Eiropas čempionātā septiņcīņā (6335 punkti, 2012), sudrabs pasaules universiādē septiņcīņā (6321 punkts, 2013), zelts Eiropas kausa izcīņas sacensībās septiņcīņā (6470 punkti, 2015), bronza pasaules čempionātā septiņcīņā (6516 punkti, 2015). Olimpiskajās spēlēs: astotā vieta (6414 punkti, 2012). Latvijas čempione: desmit reizes 100 m, 200 m, 4 x 100 m, 100 m/b, augstlēkšanā, 60 m un 60 m/b telpās (2009 – 2014).

Citi apbalvojumi: Latvijas Gada balva sportā “Uzlecošā zvaigzne” (2012), balva Latvijas izcilākajai vieglatlētei (2013).

Rezultātu dinamika septiņcīņā: 4434 (2007), 5175 (2008), 5647 (2009), 5618 (2010), 6063 (2011), 6414 (2012), 6321 (2013), 6320 (2014), 6516 (2015). 6000 punktu robežu pārsniegusi 12 sacensībās.

Latvijas rekorda komponenti septiņcīņā: 100 m/b – 13,21 (1093 punkti), augstlēkšanā – 1,77 m (941), lodes grūšanā – 12,71 m (708), 200 m – 23,97 (984), tāllēkšanā – 6,32 m (949), šķēpa mešanā – 53,67 m (931), 800 m – 2:13,79 (910). Iepriekšējās sacensībās labākus rezultātus sasniegusi augstlēkšanā (1,85 m), lodes grūšanā (13,22 m), 200 m (23,95), šķēpa mešanā (53,73 m) un 800 m (2:11,83).

Citi personiskie rekordi: 100 m – 11,96, 60 m telpās – 7,60.

Sporta gēni: māte – Vineta Ikauniece, Latvijas rekordiste 100 m (11,34, 1987), 200 m (22,49, 1987), 400 m (50,71, 1988), 4 x 100 m (44,41 kopā ar Irinu Grigorjevu, Liliju Ždanovsku un Ludmilu Olijari, 1983), 60 m telpās (7,32, 1988) un 100 m telpās (11,5, 1986), 16 reizes kļuvusi par Latvijas čempioni; tēvs – Aivars Ikaunieks, seškārtējs Latvijas čempions 110 m un 60 m barjerskrējienā, viņa rezultāti 13,71 un 7,70 sekundes abi ir ceturtie labākie Latvijas vieglatlētikas vēsturē.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+