Mobilā versija
+0.2°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Pirmdiena, 11. decembris, 2017
5. decembris, 2016
Drukāt

“Vienmēr jāgaida neparedzamais”. Saruna ar islandiešu rakstnieci Oidiru Avu Olafsdotiru

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Oidira Ava Olafsdotira: "Ir jātic to cilvēku spēkam, par kuriem mēs mēdzam domāt kā par vājiem."

Oidira Ava Olafsdotira (1958) ir islandiešu rakstniece, dramaturģe, dzejniece, kā arī mākslas profesore Reikjavīkas universitātē.

Viņa dzimusi Reikjavīkā, studējusi Sorbonnā, ir māte divām meitām. Pirmais romāns “Upphækkuð jörð” (latviski šoruden iznāca ar nosaukumu “Rabarberu sarkanais”) publicēts 1998. gadā, kopš tā laika tapuši vēl trīs romāni. Romānā “Astoņu ziedlapu roze” (oriģinālā ” Afleggjarinn”), kurš tulkots franču, spāņu, nīderlandiešu, itāļu un arī latviešu valodā, kritiķiem patikuši autores vērojumi un secinājumi par vecāku un bērnu attiecībām, nāvi, vīrišķību, taču tas raksturots kā pārāk līdzens un bez konflikta. Neraugoties uz neviennozīmīgajām kritiķu atsauksmēm, romāns tomēr saņēmis “DV Culture Award” literatūrā un ticis nominēts Ziemeļu ministru padomes literatūras balvai. Tāpat Olafsdotirai iznācis dzejas krājums “Sálmurinn um glimmer”, bet Islandes Nacionālajā teātrī 2014. gadā uzvesta viņas luga “Gulbji paliek kopā līdz nāvei”.

 

– Kāda ir sajūta, ieraugot savu pirmo grāmatu pēc tik ilgiem gadiem?

O. A. Olafsdotira: – Es domāju, pamatā tā ir tā pati grāmata, kaut gan esmu to mazliet saīsinājusi. Bet ir savādi ieraudzīt šo grāmatu, jo tagad redzu, ka tajā ir lietas, kas atkārtojas nākamajās grāmatās – tā iezīmē mana stila pamatu ar elementiem, kas atšķiras no citu rakstnieku darbiem. Te ir jēgas meklējumi, skaitļi, ēdiens, sieviešu sabiedrība – sievietes piedalās amatierteātrī, dzied baznīcas korī, pulcējas šūšanas pulciņā, vāra rabarberu ievārījumu, mainās ar ievārījumu un tā receptēm. Tas ir mazs zvejnieku ciematiņš, no kura vīrieši ir aizbraukuši – viņi vai nu zvejo, vai arī tirgo zivis.

– Esat mākslas zinātniece; kā nākas, ka pirmā grāmata, ko uzrakstījāt, ir, ja tā var nosaukt, “pieaugšanas stāsts”, tas, ko 19. gadsimtā dēvēja par Bildungsroman?

– Kad domāju par rakstniecību, negribēju, lai tā būtu akadēmiska grāmata, man likās ļoti vilinoši uzrakstīt tādu šķietami vienkāršu grāmatu. “Šķietami” – jo vienkārši rakstīt vienmēr ir sarežģītāk; arī mācīt ir grūti tieši mazus bērnus, ne jau pieaugušos. Bija pilnīgi skaidrs, ka manā grāmatā jābūt dabai, jo mēs, islandieši, esam ļoti tuvu dabai, daudz tuvāk nekā jebkura cita Eiropas tauta ar mūsu vairāk nekā 200 aktīvajiem vulkāniem. Skarbā daba apvienojas ar tikpat skarbiem laikapstākļiem – tūristi, kuru šobrīd Islandē vairāk nekā jebkad agrāk, nereti nomaldās pēkšņos sniegputeņos, jo, izgājuši no viesnīcas skaidrā laikā ar zilām debesīm, viņi negaida, ka pusstundā laiks mainīsies un sāksies necaurredzama sniega vētra. Turklāt Islande ir jaunākā valsts pasaulē, tā vēl joprojām veidojas, turklāt zemes garozas plātne, uz kuras atrodas Islande, ir sadalīta, un puse lēnām tuvojas Amerikai, bet otra – Eiropai, un arī mūsu mentalitāte ir sadalīta, īpaši tādēļ, ka vēl esam arī ziemeļnieki, bet ne skandināvi. Tādēļ, es domāju, arī manas grāmatas ir tik haotiskas, tajās īsti neko nevar paredzēt, vienmēr ir jāgaida neparedzamais.

– Mani pārsteidza, ka pusaudze, galvenā varone, kurai ir slimas kājas, ir tik varoša – un viņai arī atļauj tādai būt. Latvijā cilvēki ar invaliditāti vēl joprojām vai nu ļoti maz parādās sabiedrībā, vai arī, īpaši, ja tie ir bērni, saņem hiperaprūpi…

– Es gribēju uzrakstīt grāmatu par mazām, ikdienišķām lietām, kurām ir jēga. Tāpēc man vajadzēja personu, varoni, kura daudz nepārvietojas, kura netiecas aizbraukt no savas salas – mums, islandiešiem, ir tā pieņemts, ka ir kādā dzīves brīdī no valsts jāaizbrauc kaut kur citur – strādāt vai mācīties. Viņa tā nerīkojas, un apkārtējie viņai īpaši nepievērš uzmanību. Taču viņa ir ļoti spēcīga personība, un tas ir viens no manas grāmatas akcentiem – ir jātic to cilvēku spēkam, par kuriem mēs mēdzam domāt kā par vājiem. Tas, ko es daru – dekonstruēju mītu par to, ka tie, kuriem ir kāda invaliditāte, ir vājāki, vārgāki un ka citiem uz viņiem jāskatās kā tādiem, kuriem nepieciešama palīdzība, kuri jāžēlo – šo meiteni nav nepieciešamības žēlot, viņa ir ļoti spēcīga personība. Ja tā padomā, tad visos manos romānos ir šādi varoņi, kuri ārēji šķiet žēlojami – autisks puisis, pundurīte, mazs zēns ar sliktu redzi, kurš palicis bez vecākiem….

Mani romāni nav autobiogrāfiski, bet, ja man būtu jāsaka, ar kuriem saviem varoņiem es identificējos, tad teiktu – ar šiem neparastajiem personāžiem, un tas ir arī saistīts ar to, ka sievietes rakstnieces nav tik pamanāmas kā vīrieši. Es ticu, ka ir tikpat daudz labu rakstnieču, kā rakstnieku, taču viņas netiek īsti ņemtas vērā, ļoti reti tiek aicinātas uz literāriem festivāliem, viņām daudz mazāk prasa izteikt savu viedokli par aktuāliem notikumiem un tamlīdzīgi.

 

Fragments no Oidiras Avas Olafsdotiras romāna “Rabarberu sarkanais”

 

Nakts atkal bija kļuvusi garāka par dienu.

Bija skaidrāks par skaidru, ka atsākt skolas gaitas nebūs viegli, pat ja Augustīne priecājās par tumšajām nakts debesīm, kas spraudīs robežas pasaules ārēm, un rudens vēja aukām un gaudām, kuras ielauzās pa atvērto logu.

Islandiešu valodas stundā skolotājs, piezemēts vīrs, kurš neticēja sapņiem, uzdeva klasei rakstīt sacerējumu par tēmu “īstenot sapņus – mani galvenie mērķi dzīvē”. Tēma bija uzrakstīta uz tāfeles ar baltu krītu. Protams, šo tēmu viņš nebija izdomājis pats, viņš klases priekšā atzinās – to viņam ieteikusi sieva.

– Piesargies, ka neaizraujies ar detaļām, – viņš piekodināja Augustīnei, – un nenovirzies no tēmas, galvenais, raksti sakarīgi un neaizmirsti galveno domu.

Bet viņa nekur tālu no lietām netika, tvērās pie detaļām un nekādi nespēja ieraudzīt kopainu. Varbūt tāds arī bija viņas dzīves mērķis – redzēt lietas kopsakarībā, nepaceļoties pārāk augstu virs zemes, katrā ziņā ne augstāk par torņa istabu. Augstākais punkts šai apdzīvotajā vietā bija Kalna virsotne, astoņsimt četrdesmit četri metri virs melnās jūras smilts. Tolaik nevienam nenāca prātā vazāties pa kalniem, visiem bija svarīgākas lietas darāmas. Tieši turp vedīs viņas ceļš, jo viņa bija izdomājusi paņemt šo tēmu un aprakstīt to no augšas uz leju, pastāstīt par to, ko viņa redz no Kalna augstākās radzes, tā teikt, no putna lidojuma, kurš uztupies uz kāda izciļņa akmens, vai tā, kā to redz meitene, kas nolikusi kruķus sānis, lai izbaudītu kopainu un saprastu dzīves lielās sakarības. Viņa tad atbalstītu elkoņus uz ceļa, paliktu plaukstu zem zoda un vērotu šīs kopainas spožumu, viņa, cilvēks bez kājām, kam priekšā stāv ilgstoša alpīnistes karjera.

Protams, mīļumiņ, būtu jauki pie izdevības tevi paaicināt šurp, bet šobrīd to nav viegli dabūt gatavu. Kā viens gudrais teicis: Vienīgais patiesais ceļojums ir tikt pāri saviem ierobežojumiem, sasniegt sava kalna virsotni.

P.S. Piedod, ka rakstu tik piepaceltā tonī, mēs sarīkojām nelielas atvadu svinības par godu vienam ekspedīcijas dalībniekam, un man liekas – uz mani sāk iedarboties rīsu šņabis.

 

Jā, tiešām, sacerējumā vajag pievērsties salai, kas aplūkota no putna lidojuma. Sasniedzot pietiekamu augstumu, viss izklātos pie viņas kājām, un, ja paceltos vēl pa vairākiem metriem, viss sarautos mazs mazītiņš, bet, nonākot vēl augstāk, viss saplūstu kopā, viena lieta iespiestos citā, iekļautu to sevī, un pasaule kļūtu par harmonisku kopumu, mūžzaļu pļavu, violetiem lavas laukiem, tīreļiem un krāteriem šur un tur, un gan abi kalnu ezeri, kas pilni ar treknām forelēm, gan aug­stais Kalns, it viss kļūtu par vienu, jūra un zeme saietu vienkop, tāpat arī jūra un debesis saplūstu, un nekam vairs nebūtu nozīmes, jo augšā valdītu droša pārliecība par visu. Tas taču bija tik acīmredzams. Arī viņa pati pamazām sarautos tik mazītiņa, ka visvarenais Dievs spētu saspiest viņu starp īkšķi un rādītājpirkstu kā pavisam sīku apelsīna daiviņu, iešļācot sulu jūrā un iekrāsojot to apelsīna košumā tai brīdī, kad saule paslīd zem viļņu virsotnēm un noriet aiz salām.

Nīna uzmanīgi noliek krūzi ar zāļu tēju blakus aploksnei. Viņa vāra visu – ne tikai zivis un kartupeļus, bet arī ogas un visādus augus, ko neviens nevāc un nav nogaršojis.

– Var jau būt, – viņa saka un ieskatās sacerējumu burtnīcā Augustīnei pār plecu, – ka islandiešu valodā visu izšķir darbības vārds. Vairākums cilvēku mēģina kaut ko pasākt, kad ir jau par vēlu vai arī vairs nav nepieciešams to darīt. Es tad nu iešu uz kora mēģinājumu, gaļas zupa ir uzvārījusies, līdz manai pārnākšanai ar to neko nevajag darīt.

Augustīne aposta aploksni. No tās nāk viegla, salkana pūstošu zāļu smaka. Viņa uzmanīgi to atplēš. Papīrs ir tik plāns un trausls, ka stūri sabirst un nodrūp uz galda.

 

Es nespēju pavisam tikt vaļā no ilgām pēc zemām debesīm un aizgājušā laika. Šeit nekas nemainās, tikai drīzumā sāksies lietavas. Tad līs bez apstājas nedēļām ilgi. Manī ir tik daudz nepacietības, ka es gandrīz nespēju noskaņoties uz miegu. Tagad neesmu gulējusi trīs naktis pēc kārtas, bet atlaižos pa dienu. Reizēm uznāk domas par to, ka vajadzētu mest mieru zinātnei un atgriezties mājās. Es varētu iztēloties kaut kad nākotnē sevi strādājam redaktores amatā. Nav teikts, ka zinātniskā izdevumā. Šādas depresīvas domas gan nemēdz ieilgt. Kolīdz pienāk vakars un nakts, man liekas, ka viss atkal atgūst jēgu.

 

Augustīne pārloka vēstuli gareniski, tad pa vidu, beigās atliec spārnus un izlaiž papīra lidmašīnīti brīvē pa torņa logu. Kā balts putns tā lido pretim melniem mākoņiem – prom no zemes.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+