Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Piektdiena, 9. decembris, 2016
31. marts, 2014
Drukāt

Ābols: Gribētu spēlēt tādu hokeju kā Maskavas “Dinamo” (1)

foto: LETAfoto: LETA

Jebkurā dzīves jomā svarīgs ir sākums, pirmie soļi. Rīgas “Dinamo” hokejistu galvenajam trenerim Artim Ābolam tie izdevās spožāki, nekā gaidīts.

– Kuru tu uzskati par savu debijas sezonu – šo vai iepriekšējo?


– Šo, lai gan tas, kas notika iepriekšējā sezonā, man nāca par labu. Protams, nepriecājos, ka Peku atlaida – citam ļaunu vēlēt nav labi, bet čempionāta vidū dabūju izjust, ko nozīmē vadīt komandu. Ja nebūtu ieguvuši Cerību kausu, tad es nekļūtu par galveno treneri. Puišiem tad teicu, ka nevienu neapmānīsim, ka šīs ir mūsu mūžā svarīgākās spēles un vienlaikus – profesionalitātes pārbaude.

– Skaidrojot labo sezonu, dzirdēts, ka Ābols licis komandai vasarā skriet krosus, tāpēc bija laba fiziskā sagatavotība un arī rezultāts.


– Šogad fiziskās sagatavotības trenerim Vilnim Klucim bija lielāka teikšana nekā jebkad, tādēļ tas ir liels viņa nopelns. Sezonas laikā runāju ar citu komandu galvenajiem treneriem un sapratu, ka hokejs nav matemātika, ka te 2 + 2 ir nevis aksioma, bet teorēma, kas vēl jāpierāda. Pjotrs Vorobjovs teica, ka viņi vispār neskrienot. Skrējuši padomju laikā, jo nebija ledus. Bet mēs to darījām diezgan daudz. No savas pieredzes atceros, ka nevajag pārsātināt ar ledu, jo tad čempionāta sākumā tev jau slikta dūša metas. Zviedrijā mūs pat turēja tādā izsalkumā, un es domāju – johaidī, ļauj patrenēties. Šosezon sapratu, ka mēs treniņos katastrofāli maz izmantojām divcīņas un tām pievērsām uzmanību tikai čempionāta beigās. Nav tādas vienotas formulas, kā pareizi gatavoties.

– Vai tu tagad kā treneris daudz izmanto no Zviedrijā gūtās pieredzes?


– Nē. Tur vingrinājumi vienmēr bija tik komplicēti, ka stājos rindā pēdējais, lai saprastu, kas jādara. Varbūt tāpēc zviedriem visu laiku ir slidošana, kustība un kāds blakus, kas palīdz. Visvairāk esmu ņēmis no Šuplera un Pekas, vēl savu redzējumu pielieku. Tāds mikslis.

– No Teda Nolana esi kaut ko paņēmis?


– Pāris vingrinājumu. Negribu noniecināt, bet īsajā kopā pavadītajā laikā neko jaunu hokeja ziņā no Nolana neuzzināju. Viņš pats atzinis, ka, sākot strādāt, bijis grūti uzstāties auditorijas priekšā, gājis kursos. Tagad runā smuki, cepuri nost, šajā ziņā labākais no visiem, ar ko esmu strādājis. Man pagaidām motivēšana ir grūtākā.

– Varbūt esi apsvēris domu arī iet kursos?


– Domu ir daudz un dažādas. Piemēram – par angļu valodu. Es saprotu, un arī hokejisti mani saprot, bet prasītos labāk. No otras puses – mums komandā ir četri ārzemnieki un 15 latvieši, kāpēc man būtu jārunā angliski? Tad nu līferēju – šo to latviski, šo to angliski.

Kā zaķim stopsignāls


– Pēc iepriekšējās sezonas teici, ka, pārņemot komandas vadību, ļoti nervozēji un sākās veselības problēmas. Esi ticis ar to galā?


– Paldies Dievam, jā. Protams, tas ir stresains pasākums, bet tik tālu kā pērn pēc pirmajām divām nedēļām pienākumu izpildītāja amatā neesmu nonācis.

– Vai izdodas vienmēr saglabāt paškontroli? Kad sestajā spēlē pret “Donbass” Kristapa Sotnieka pāri darītājam neiedeva noraidījumu, laikam tiesnesim pateici visu, ko domāji.


– Sapratu, ka nevajag tā darīt, bet tur jau bija vesela sērija neiedotu sodu, tādēļ emocijas sakāpa. Tobrīd biju agresīvs, pat rupjš un domāju – kur ir tā robeža, kad viņš man kaut ko iedos (smejas).

– Ģērbtuvē esi dusmīgais treneris?


– Kā kuru reizi. Visu varu saprast, bet pa gaisu eju tad, ja komanda necīnās tā, kā varētu. Tā ir bijis vairākkārt. Pēc spēles pret “Severstaļ” to pateicu arī preses konferencē, bet pēc tam skatos video – tik traki nemaz nav bijis. Vladivostokā dabūjām 0:3, trešais zaudējums pēc kārtas. Ak jūs, ķēmi tādi! Bet pēc tam pasekoju līdzi, un otrajā spēlē Tālajos Austrumos, Habarovskā vai Vladivostokā, gāzās teju visi.

– Vai komanda tevi visvairāk nepārsteidza pēdējās viesspēlēs pirms olimpiskā pārtraukuma?


– Jā, pēc zaudējuma Čehovā skatījāmies, kurus tagad lai uzvar – Maskavas “Dinamo”, Kazaņa, Ņižņijnovgoroda. Kādi seši vai astoņi spēlētāji bija izkrituši. Likās – nu ir dimbā, bet nē, visas trīs uzvaras bija mūsējās. Čaļi gāja laukumā un bija sajūta, ka ir tāda komanda, tāds gars! Kā par nelaimi tā olimpiāde, labāk būtu uzreiz turnīra beigas un play off. Es, protams, biju priecīgs un lepns par Latvijas izlases sniegumu Sočos, bet man kā kluba trenerim tas bija kā zaķim stop signāls. Klubs tur zaudēja trīs spēlētājus, sitiens zem jostas vietas. Izlase tur vairāk nospēlēja uz emocijām nekā meistarību, līdz ar to spēlētāji klubā atgriezās reāli tukši. Šis bija jocīgākais play off, kādu es jebkad esmu pieredzējis. Īsta gaisotne bija tikai divās spēlēs – 2:1 uzvara Rīgā un Doņeckā. Psiholoģiskie resursi bija izsmelti.

– KHL TV eksperti slavē Pētera Skudras trenēto “Torpedo”, kas spēlējot mūsdienīgu hokeju. Kādu hokeju spēlē “Dinamo”?


– Mēs nespēlējām mūsdienīgu hokeju, bet gan tādu, kas deva rezultātu. Es gribētu spēlēt citādi – daudz aktīvāk, agresīvāk. Kā Maskavas “Dinamo”. Bet tu vari spēlēt tādu hokeju, kādi spēlētāji ir tavā rīcībā. Varbūt tas nāk no mūsu mentalitātes – latvietis jau pirmais nesitīs. Labāk nogaidīsim, lai pretinieki paskrien, paspiež. Gan jau vārtu momenti būs, un iemetīsim. Noteikti mūsu sniegums no malas vairāk atgādināja Šuplera nekā Pekas hokeju.

– Vai tu spēlētājiem atļauj pēc mača iedzert kādu alu?


– Pēc katra mača nesakām, ka tagad varat to darīt. Taču, kad Čerepovecā uzvarējām ar 1:0 un čempionātā sākās pirmā pauze, kamēr puiši ģērbās, aizbraucu uz veikalu un pats nopirku viņiem alu. To arī Šuplers dažkārt bija darījis. Uzskatu, ka tas ir labi – nevajag sevi ļoti distancēt no komandas.

Iekšējā balss


– Viena no īpatnībām šosezon bija uzbrucēju virknējumu mainīšana. Cik to spieda situācija un cik tas ir tavs trenera stils?


– Ģirts [Ankipāns] jau teicās nesaprotam, kā es maiņas lieku, bet tas nostrādā. Pats nezinu, tā ir iekšējā balss. Centos kaut kā “mānīties”, lai no 2 + 2 dabūtu 5.

– Šuplers izmantoja numeroloģiju.


– Jautāju, lai pastāsta, bet viņš nestāstīja. Mums ģimenes draudzene ieguvusi augstāko izglītību astroloģijā, numeroloģijā. Teicu, ka iešu pie viņas konsultēties, bet šosezon vēl neaizgāju (smejas). Mača papildlaikā bija nosacīti stabili pāri – Vilsons un Hosa, Šekura un Indrašis. Pārējos saliku atbilstoši situācijai. Pret Magņitogorsku izlaidu Pavlovu un Bukartu – uzvaras vārti! Novosibirskā pēc trim zaudējumiem ar kolēģiem sēdējām un domājām, ko mainīt. Viņiem bija cits viedoklis, bet es saliku pa savam, un ar 4:1 uzvarējām. Bet ir bijis arī otrādi, un pēc tam jādomā – bļāviens, kāpēc tas bija vajadzīgs?

– Vēl viens motīvs bija pirmā uzbrucēju maiņa. Bija Hosa un Vilsons, bet trešais visu laiku mainījās.


– Es jau pirms sezonas vadībai teicu, ka vajag vēl vienu meistarīgu uzbrucēju. To pierādīja iepriekšējā sezona – ja tev nav divi trijnieki, kas spēj dot rezultātu, nekas nebūs, kaut burvi ņem. Vēl pirms tam gadu izbraucām ar vienu trio tikai tāpēc, ka Spruktam, Miķelim un Karsumam ar Galviņu un Krišu aizsardzībā bija labākais vairākums līgā. Mums vajadzēja tādu uzbrucēju, no kura var prasīt vārtus, nevis priecāties, ka iemet. Tāpēc arī bija svaidīšanās – Pavlovs uz emocijām savāca punktus, Upītis. Beigās atnāca Lauris [Dārziņš], bet Hosa sāka spēlēt ne savu hokeju, abiem pietāte vienam pret otru bija pārāk liela, tāpēc nācās izšķirt.

– Kuri no nosacīti trešās, ceturtās maiņas tevi šosezon pārsteidza?


– Vitālijs Pavlovs bija mūsu universālais kareivis – visur spēlēja, kur vajadzēja. Izslēgšanas spēlēs – Gints Meija. Normālos apstākļos viņš nebūtu vispār gājis laukumā, jo ar pusotru kāju slidoja – pa labi nevarēja pagriezt, sāpēja. Bet iemeta piecus vārtus sešos mačos, vairāk nekā jebkad.

Rustams Begovs ar jums vasarā trenējās?

Nē, es viņu HK “Rīga” spēlēs ievēroju, patika pieņemtie lēmumi. Sākumā ar mums no 1993. gadā dzimušajiem bija Artūrs Kuzmenkovs, varēja redzēt, ka viņš ir spēlētājs, bet pēc mača ar “Torpedo”, kurā gāja viens pret diviem un dabūja kārtīgi iekšā, sāka peldēt. Tāpēc samainīju ar Begovu, kurš lielu daļu spēļu aizvadīja savu iespēju robežās, bet domāju, ka varēja dot vairāk, jo galva un tehniskais potenciāls to ļauj. Uz beigām gan viņam līkne gāja uz leju un tā man bija vilšanās.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Cerams, ka Ābols paliks pie Dinamo stūres, ļoti labs un gudrs treneris.

Draugiem Facebook Twitter Google+