Latvijā
Politika

“Vienotības” priekšsēdētāja vēlēšanas pārtop drāmā 16

Notiek partijas “Vienotība” kongress. Foto – LETA

Vienā no karstākajām šīs vasaras dienām tumšā, ne pārāk labi vēdinātā telpā ar zīmīgu nosaukumu “H2O” (ūdens ķīmiskā sastāva formula) uz savu ārkārtas kongresu pulcējusies partija “Vienotība”. Zāle pilna, ne visiem delegātiem un interesentiem pietiek sēdvietu, jo darbakārtībā solīta intriga – divi priekšsēdētāja kandidāti. Viens – Saeimas deputāts Edvards Smiltēns, kurš ilgi un mērķtiecīgi tiecies pēc līdera lomas (pērn bijis Andra Piebalga konkurents uz priekšsēdētāja amatu), taču pēdējās nedēļās paguvis nokaitināt partijas vadību ar kategoriskām prasībām par Saeimas frakcijas vadības nomaiņu, draudot pretējā gadījumā pats pamest partiju. Otrs – ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, kurš savu gatavību uzņemties priekšsēdētāja pienākumus atklājis tikai pēdējā brīdī – nedēļu pirms kongresa. Taču atrisinājums pienāca ātrāk.

Ašeradens: “Citi spēki nespēj aizstāt “Vienotību”.”

Abi kandidāti bija izlozējuši rindas kārtību, kādā uzrunāt biedrus. Pirmais tribīnē kāpa Ašeradens, kurš savu runu sāka ar pateicību līdzšinējam partijas vadītājam Piebalgam “par drosmi, noliekot savu reputāciju mūsu ķildu vidū, uzņemoties partiju vadīt tik sarežģītā laikā”. “Lai arī tu, Andri, esi atteicies no partijas amatiem, es ceru, ka tu aktīvi piedalīsies partijas dzīvē un nojauksi to ķēdi, kas ir raksturīga Latvijas politikai, – izstumt savus agrākos vadītājus. Tu darbosies aktīvi un piedalīsies arī nākamajās vēlēšanās,” norādīja Ašeradens. Runājot par Latvijas politiku, viņš sacīja, ka šobrīd pastāvot divi “destruktīvi politiskie virzieni”, kas darbojas pretēji valsts interesēm: “Galvenais Latvijas valsts pretinieks ir prokremliskais virziens. Tas balstās uz cilvēkiem, kuri joprojām nav ieauguši Latvijā, akceptējuši to kā mūsdienīgu Eiropas kopienas valsti. Prokremliskais virziens dažādos veidos vēlas mūs ievilkt atpakaļ Krievijas dominētajā postpadomju telpā. Otrs Latvijas valsts pretinieks ir valsts nozagšanas virziens – tā ir sistēma, kurā bezgodīgi biznesmeņi izmanto valsti savā labā, ignorējot tiesiskumu un elementāru politisko ētiku. (..) Gūstot panākumus vēlēšanās, abi šie destruktīvie virzieni var apvienoties, lai pārņemtu valsts vadību un nemanāmi pagrieztu kursu uz austrumiem, uz postpadomju telpu. Valsts nozagšana un prokremliskā politika lieliski sader kopā kā cimds ar roku.”

Ašeradens izteica cerību, ka pilsoņi līdz vēlēšanām sapratīs, kas ir tie spēki, kas noraida “postpadomju Latvijas” modeli, ar mājienu, ka pirmkārt tā, protams, ir “Vienotība”, jo “bez pārspīlējumiem var teikt, ka tieši “Vienotībā” koncentrēts vislielākais intelektuālais potenciāls un vislielākā kompetence”. Esot gan jāatzīst, ka arī liels intelektuālais potenciāls nepasargā no muļķīgiem lēmumiem. “Vienotības” gadījumā tā bijusi nespēja laikus norobežoties no partijas reputāciju graujošiem biedriem un valdības grožu atdošana Zaļo un zemnieku savienībai (“tas nav Āboltiņas jautājums,” gan steigšus piemetināja priekšsēdētāja kandidāts).

“Demokrātiskās partijas šobrīd ir nonākušas krīzē vai stagnē, tas attiecas arī uz “Vienotību”. (..) Ļaunākais, ka “Vienotības” atstāto vakuumu politiskā spektra centrā aizpilda ne vien atsevišķas partijas ar noteiktu vēstījumu, bet arī dažādi surogāti bez vērtībām. Taču mans galvenais secinājums ir tāds – citi spēki nespēj aizstāt “Vienotību”,” paziņoja Ašeradens.

Kad viņš kopā ar savu komandu (kā savus vietniekus ievēlēšanas gadījumā Ašeradens minēja iekšlietu ministru Rihardu Koz-lovski, Saeimas deputātu Ainaru Latkovski un Rīgas domes deputātu Vilni Ķirsi) tiks pie teikšanas, partija atkopsies un viss mainīšoties uz labo pusi. “Vienotībā” vairs nebūšot intrigu, tā nebūšot augstprātīga un netēlošot, ka visu zina vislabāk. Būšot daudz atklātības un diskusiju.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Smiltēns: “Tika radīti apstākļi, lai sarežģītu manu misiju.”

“Par saturu man ar Ašeradenu un citiem nav atšķirību,” savā uzrunas ievadā bilda otrs priekšsēdētāja amats kandidāts Smiltēns, taču viņu kaitinot piesardzīgās noskaņas partijā. “Kad Rīgas nodaļas sēdē uzdod jautājumu, kāds ir mērķis nākamās Saeimas vēlēšanās, atbild – nu apmēram tāds kā Rīgas domē. Tie ir septiņi mandāti Saeimā, varbūt viens ministrs, varbūt neviens… Tas nav mērķis! Tas ļaus politikā izdzīvot tikai dažiem pirmajiem numuriem. Bet mums ir pienākums pret Latvijas valsti,” paziņoja Smiltēns.

Viņaprāt, partijas glābšanas process ir pārāk mokošs, drīzāk tai esot jābūt celtniecības, jauna radīšanas un pārbūves misijai. Iepriekš Smiltēns bija solījis, ka atsauks savu kandidatūru, ja netiks mainīta “Vienotības” Saeimas frakcijas vadība, taču tas nebija noticis – par frakcijas priekšsēdētāju palika Solvita Āboltiņa.

Kongresā Smiltēns lietoja tēlainu salīdzinājumu ar hokeja komandu – ja kāds komandas spēlētājs ir savainots, viņš pats pamet laukumu un dodas uz ģērb-tuvi. Ja viņš ne tikai paliek laukumā, bet vēl vada saspēli, tad ir lielas iespējas, ka komanda cietīs zaudējumu. “Kāpēc tas darbojas sportā, bet nedarbojas politikā?” partijas biedriem jautāja Smiltēns, atgādinot, ka valdē viņa rosinātais jautājums palicis neskatīts, jo vairākums nobalsojis pret. Pēc tam Smiltēns sācis izjust spiedienu atteikties no kandidēšanas un arī kongresa rītā saņēmis īsziņas ar jautājumu: “Vai tad politiķis nepildīs savu solījumu?” Klausoties kongresa runas, Smiltēns esot sapratis, ka galvenais atslēgas vārds te esot “stabilitāte”. “Mans mērķis bija atjaunot “Vienotību”, uzbūvējot to no jauna. (..) Mērķim jāseko – vai nu ir, vai nav. Ja es šo principu salauzīšu, tas būs mans Ahilleja papēdis visu atlikušo laiku, pat ja mani ievēlēs par partijas priekšsēdētāju. Ir radīti visi apstākļi, lai sarežģītu manu misiju. (..) Es arī zinu, kas notiks, ja mani ievēlēs, kas ir solīts, un tas ir bīstami “Vienotībai”,” pēc šiem vārdiem Smiltēns atsauca savu kandidatūru partijas priekšsēdētāja amatam, bet vēlāk informēja žurnālistus, ka nolēmis izstāties gan no partijas, gan Saeimas frakcijas. Uz atvadām viņš vēl uzdāvināja Solvitai Āboltiņai grāmatu angļu valodā “Taisnīgais prāts” (“The Righteous Mind”).

Daļa klātesošo Smiltēna paziņojumu sveica ar skaļiem aplausiem, tomēr tā nebija visu delegātu reakcija. Pēc savas runas Smiltēns pameta kongresa zāli.

“Tad jau jābrauc mājās, viss beidzies,” aizmugurējās rindās apspriedās daži “Vienotības” biedri, kuriem Smiltēna solis bija pārsteigums. Savukārt citi vēlāk izteicās, ka jaunais politiķis esot visu pārāk dramatizējis un tik radikāls solis neesot bijis pareizs.

Sabiedrības atzinums: augstprātīgi, korumpēti, nepilda solījumus

Pēc pārtraukuma zāles rindas jau bija kļuvušas krietni tukšākas, un arī īpaši asas debates neizvērsās. Partijas ģenerālsekretārs Artis Kampars gan dalījās ar kādiem satriecošas aptaujas datiem, kurā pilsoņi norādījuši, ar ko viņiem visvairāk saistās partija “Vienotība” – tā esot augstprātīga, korumpēta un nepildot solījumus. Tāpēc nu esot jāuzlabo komunikācija ar sabiedrību, vairāk jālieto interneta sociālie tīkli un tamlīdzīgi, lai mainītu šo noskaņojumu.

Saistītie raksti

Kongresā vairākkārt tika pieminētas “Rīdzenes sarunas”. Līdzšinējais priekšsēdētājs Piebalgs jutās aizskarts par pārmetumiem, kurus šajā sakarā saņēmis: “Daži pārmet, ka “Vienotība” ir zaudējusi ticību saviem ideāliem, tā strādājot vienā valdībā ar šo sarunu figurantiem. Tādēļ tiesiskuma un pretkorupcijas jautājumi turpmāk jārisina citiem. Šāds apgalvojums ir absurds. Ja rūpīgi palasām sarunu tekstus, redzam, ka korupcijas dzelonis tolaik tika vērsts tieši pret “Vienotību”, tieši mūsu cilvēkus vajadzēja neitralizēt.” Viņaprāt, arī tiesiskums un korupcijas apkarošana varot kļūt par saukli populistiem, taču svarīgāki esot nevis skaļi saukļi, bet darbi. Tikmēr kongresa debatēs izskanēja viedoklis, ka partija esot “bez mugurkaula”, pārāk piekāpjoties ZZS un arī Nacionālajai apvienībai.

Priekšsēdētāja vēlēšanu rezultāti pārsteigumus vairs nenesa – ar 175 balsīm (kopumā bija sagatavoti 237 biļeteni) par “Vienotības” priekšsēdētāju kļuva Arvils Ašeradens. Par partijas domes priekšsēdētāju ievēlēts Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš.

LA.lv