Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
20. jūlijs, 2012
Drukāt

“Vienotība” – nav ar ragu nobadāma

Foto - LETAFoto - LETA

Tiem, kam rēgojas, ka “Vienotībai” jāraksta testaments vai vismaz tā pirmā daļa, nāksies uz šo “ekstru” gadiņus sešus paciesties. Valdošā organizācija ir tikai partiju desmit gadu dzīvildzes cikla attīstības fāzē. Pašreiz tai nav alternatīvas pie varas – kuri varēja mēģināt papostīt “Vienotības” laimi un ligzdu, ir paši notirinājuši kājas, izlaiduši garu un nolikuši karoti.

 

Politiskajā mežā šim biezas ādas zilonim iznīkuši visi dabiskie ienaidnieki – zobenzobu tīģeri, 3 m garas žņaudzējčūskas vai mežakuiļi. Neviens nejaudā “Vienotību” nobadīt ar ragu, uzlikt uz asā ilkņa vai notiesāt uz kārā zoba. Tai kažokā var iemesties vien mikroskopiski kaitnieki kā utis – no “Neatkarīgās Rīta Avīzes” vai Točs. Protams, konkurējošās partijas ir plēsīgās, bet kur nu sīkām vienībām mēroties ar mega “Vienotību”. Pārējie atpūšas vai pienes Dombrovskim ūdeni. Savu nesatricināmību konsolidētais spēks balsta tieši uz to daudzšķautņainību, ko politologi ar aizkvēpušo palielināmo stiklu bija ieraudzījuši kā pamatu, lai “Vienotība” sašķīstu gabalu gabalos. Varbūt salātzaļie cilvēciņi patur “zilos graudiņus” pret otru, ir nesaprašanās starp vienotās partijas sastāvdaļām, bet reizē izpratne – tikai kopā mēs varam. Atsevišķi mūs izraustīs kā redīsus no buntītes un nodauzīs zili melnus. Savukārt vērotājs no malas, citkārt dēvēts par vēlētāju, uzskatu daudzkrāsainībā visu izdala ar trīs un pie “Vienotības” atrod spirgtu mērenību. Viņi saspēlējušies kā politiskā kara orķestris: lielo bungu nav, bet ir ksilofoni. Ir pāris pirmās vijoles un daudzas otrās. Ietrinkšķas čells, iedūcas mežrags, ir fagoti, stabulītes un Āboltiņa kā fortepiano.

 

Ak, jūs par skandālīšiem un to, ka “Vienotība” apzog tautu? Šādi pārmetumi ir nekas vairāk kā uz varžacīm uzkāpšana velkošai partijai, kas daudzējādā ziņā sekmē valsts augšupeju un eiropeizēšanos, dažkārt uzbrukumi robežojas ar klaju izcūkošanu.

 

Praktiski vienīgais “Vienotības” ienaidnieks ir pašas augstprātība, uzpūtība un mazdūšība, kad tā nereti lieto principu – kas nerīkojas, tas nekļūdās. Taču šie ir tikai nelāgi simptomi, un lai nesteidzas tie ar lāpstu un nestuvēm smagi slimo “Vienotību” apbedīt aiz kapsētas žoga. Izšķirīgos brīžos “Vienotība” nav vīri un sievas, kuri pēc atbildes meklēs, pētījot zābaku purngalus. Valzivs papletīs muti un iesūks par tuvu piepeldējušos grunduļus. Partijai jāgatavojas asimilēt kolēģus no RP liberālā spārna, kad šis tukšais numurs būs caurkritis vēlēšanās vai jau laiciņu iepriekš, tai jāpapūlas piesaistīt uzņēmējus biedru rindās un jāpastiprina darbība provincē – vismaz jāinteresējas, kas notiek uz zemēm, nepietiek aizbraukt un saēsties Skrīveru saldās gotiņas. Šis rakstiņš nav ar dziļu simpātiju pret “vienotajiem”, tas ir ar atbildības sajūtu pret neuzmanīgajiem, kas notur atpūsties nolikušos lauvu par mirušu un taisās pavalkāt aiz astes.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+