“Vienotība” – sataustīt zemi zem kājām 0
Kad vēl pastāvēja Latvijas Pirmā partija, es vienmēr brīnījos, kur rodas tie ļautiņi, kas stājas šai organizācijā, kuras mērķi un ideāli saskatāmi skaidri kā stikliņā. Šlesera komandā varēja atrasties vien patentēti meļi, liekuļi un karjeristi – nu jā, tā mūsu tautas ataudzes daļa, podlaižas un bļodlaižas.
Lai neturētos pie varas un siles, kā cildenākās augstsirdības paraugu (jo nekad neaizmirsa draugus) un visčaklāko baznīcēnu atceramies šīs par kristiešiem maskējušās organizācijas vadītāju – savā spilgtākajā karakterī kā paša Dieva rokas kniedētu raķeti. Viņš bija augstā dienesta pakāpē Vatikānā un par viņu rakstīja vēstules uz Romu, sak, vai nebūtu iespējams šo krietnas dabas vīru, daudz cietušo mocekli, kurš apmelots un traumēts politiskos cīniņos, jau dzīves laikā kanonizēt kā svēto, bet laikam gan skauģi pieprata pāvestu tik smalki apstrādāt, ka viņš novilcinājis izsludināšanu.
Atšķirībā no LPP plātīzeriem, kuri pirms katrām vēlēšanām apgalvoja, ka notriekuši desmit ienaidnieka lidmašīnas un saņēmuši gūstā ģenerāli ar kārpu uz degungala, un mēs gandrīz būtu noslīkuši viņu izslavētajā labdarībā, “Vienotības” partijai, protams, ir zināmi nopelni Latvijas Republikas labā. Tomēr partijas desmitgades ciklā, tuvojoties decembrī noliktajam “Vienotības” kongresam, tā izskatās jūtami nogurusi bez mitas cīņā ar nelaimīgiem apstākļiem un uzmācīgiem pilsoņiem, kam Valda Dombrovska step by step politika bieži vien izliekas kā bezdarbība.
“Vienotības” veselība vairs nav sevišķi stiprā, lai neteiktu, ka tā sagandēta un iedragāta, un zudis agrākais spēkpilnais možums darbībās pret korupciju un par tiesiskumu šai valstī, pret naudas varu politikā. Slimīgais stāvoklis ne vienai mutei vien liek izsaukties – vai “Vienotība” jūk prātā!
Tās politiskās kapsētas, kur apglabāti iepriekšējie politiskie nagaiņi, acīmredzami nav pietiekami cieši aizdarītas un dezinficētas, jo iedzīvošanās uz valsts rēķina sērga iemetas un sagrābj savā varā arī jaunās politiskās ēras vājākos raksturus.
Vai katru nedēļu aiz čupra nokaunināšanai izvelk kādu valdošās partijas biedru, kas agrāk skaitījās gandrīz kā godīguma etalons. Ja viņš būtu apmelots, par to netiek dots pietiekami ticams izskaidrojums, savukārt “Vienotības” ētikas kodekss sāk izskatīties pēc hartas, ar kuru ņem aizbildībā un neļauj tiesāt it nevienu sīku blēdi. Kādu listi “Vienotība” uzstādīs 13. Saeimas vēlēšanās, ja jau tagad tas izliekas pēc veca, nospeķota, aptraipīta sasmērētu politiķu saraksta? Un “Vienotība” jau iepriekšējās vēlēšanās dabūja pārliecināties, ka sabiedrība šādās lietās jokus nepazīst, taču mācība labumā nav gājusi.
Bet Dievs ar viņiem, ar personālijām, kas savu mazo laimīti piepildījušas uz sabiedrības rēķina, jo tur tīrīšanai nevajag neko stiprāku par kālija permanganāta zilajiem graudiņiem. Daudz nopietnāka lieta ir pēdējā laikā vērojamā gaužām neloģisku, vēlētāju vairākuma gribai pretēju lēmumu pieņemšana “Vienotībā”. Āboltiņa taču vēl vada partiju? Vada. Šad un tad viņu redz pabraucam garām karietē, āre, Sprūdžu tirdīja par puiciskumu, nobalsoja pret latvietības ierakstu pasē. Laikam Saeimas priekšsēdētāja sen uz hokeju nav bijusi? Tās visas nav sīki pieļautas kļūdas, bet ļoti nopietni ņemamas lietas, kad kaut ko tik sāju dzirdot, daudziem vēlētajiem gribas uzkost ko sāļāku, bet slikti audzinātajiem – svilpt. Pieskaitiet ne bez pamata “Vienotībai” piedēvēto augstprātību, atminiet valdības nefokusēšanos uz modē nākošo vienlīdzīgas sabiedrības tēmu – un esam nonākuši situācijā, kad, neesot pietiekami spēcīgiem politiskiem sugasbrāļiem, kuri apdraudētu “Vienotības” labklājību un ērtības, – man nav pie rokas precīzāka formulējuma, bet veidojas ārkārtīgi saasināta sabiedrības (pašvaldību, pensionāru, ārstu, arodbiedrību utt.) pretimstāvēšana politiķiem un partijām. Protams, daba latviešus nav apbalvojusi ar valstiski domājošiem un rīcībspējīgiem politiskiem spēkiem, bet tie surogāti, kas šādi dēvējas, ir cits par citu zemāki savā kvalitātē un kvantitātē. Tik tuksnešainos apstākļos nav ko cerēt citu, kā uz “Vienotības” nepagrimšanu līdz sektas līmenim un kaut daļēju atveseļošanos, lai tā atkal vismaz ideoloģiskiem zigzagiem spētu pārvaldīt valsti un atgūtu prasmi sarunāties ar cilvēkiem. Varbūt pat labklājības ministre atvainosies vecļaudīm un sarīkos balli “tiem, kam pāri 65” viņu labā.
Tāpēc tādā ziņā apvienotās “Vienotības” kongress būs ļoti nozīmīgs, ja ne partijai izšķirošs. Jūtams, ka pārmaiņu adrenalīns iekvēlojas te partijas jaunatnes organizācijā, te provinces nodaļās – pret to, ka centrā ieskābst. Pat Ķīnas daudzmiljonu kompartija esot atvērta pārmaiņām – kāpēc lai zemi zem kājām neuztaustītu viena Latvijas politiska miniprojekta dalībnieki? Ja tāds plāns nav izvedams dzīvē, tad gaidīsim, lai atgriežas Einārs Repše.
