Māris Antonevičs: “Vienotībai” maz argumentu, lai teiktu “nē” 2
Brīdī, kad premjera amata kandidāta vārds izskan no Valsts prezidenta lūpām, viņa statuss mainās. Tagad tā vairs nav diskusija par to, ka varbūt kāds cits varētu būt skaistāks un gudrāks. Tagad ir jāpauž attieksme pret konkrētu personu un jābūt diezgan pārliecinošiem argumentiem, lai prezidenta lēmumu pasludinātu par brāķi. It īpaši tad, ja iepriekšējās dienās tik daudzas reizes atkārtots: “Mēs uzticamies prezidenta lēmumam”, “Izrādīsim cieņu Valsts prezidentam”…
Skaidrs, ka “Vienotībai” 13. janvāris ir sāpīga diena, jo Raimonds Vējonis valdības veidošanu nav uzticējis nevienam no šīs partijas biedriem, bet Zaļo un zemnieku savienības pārstāvim Mārim Kučinskim. Valdības grožus “Vienotība” savās rokās bija turējusi kopš 2009. gada, kad Ministru kabinetu izveidoja Valdis Dombrovskis. Ar laiku, kad varas partijas tēls bija nostiprinājies, “Vienotības” vadošajiem politiķiem patika koķetēt ar atziņām par savu nepateicīgo darbu – atbildības uzņemšanos brīdī, kad neviens cits to nevēlas. Sak, mēs nolikām savas vieglās dienas… Patiesībā jau neviens to īpaši nemēģināja apšaubīt. Jeb, kā tēlaini izteicās politologs Ivars Ījabs, kurš “Vienotību” salīdzināja ar neglīto, bet efektīvo cūkdelfīnu: “To, ka zvēru karalis Latvijā ir tieši cūkdelfīns, klusējot atzīst arī pārējie faunas locekļi.” Taču, ja cūkdelfīns sāk zaudēt savu pozitīvo pusi – efektivitāti, bet skaistāks no tā nekļūst, varbūt viņš jāsūta atpūsties?
Diezgan grūti saprast, kāpēc “Vienotībai”, ja tā jau ilgāku laiku plānoja figūru pārbīdes valdībā, vajadzēja tik ļoti kacināt Nacionālo apvienību ar pārliecību, ka kopā ar ZZS jebkurā brīdī varēs iedzīt nacionāļus stūrī un tiem jau tāpat nebūs kur likties. Jo īpaši, zinot, ka NA savu vēlētāju noskaņojums ir daudz jūtīgāka tēma nekā pārējām koalīcijas partijām. Kāpēc “Vienotība” bija tik pārliecināta par politologu un preses uzturēto mītu, ka ZZS mīl spēlēt otro vijoli un ne uz ko vairāk nepretendē?
Protams, arī tagad “Vienotība” var ieņemt spītīgu pozu un atteikties balsot par M. Kučinski kā valdības vadītāju. Palikt opozīcijā. Kučinskim būtu diezgan grūti salasīt balsis – pat piesaistot divas mazās opozīcijas partijas (Reģionu apvienību un “No sirds Latvijai”) un atskaldot kādu daļu “Vienotībai”, ilgstošs atbalsts šādai valdībai paliktu uz jautājuma zīmes. Taču “Vienotībai” trūkst argumentu, lai “nē” izskatītos skaisti un pārliecinoši. Var teikt, ka aiz Kučinska stāv “oligarhi” (viņš nācis no Andra Šķēles Tautas partijas, bet šobrīd pārstāv savienību, kurā neapšaubāmi liela loma ir Aivaram Lembergam), taču tad ir pretjautājums – kur tad šie principi bija, veidojot iepriekšējās valdības? Un galvenais jau, kā pārtērpt pēdējos mēnešos (un arī agrāk) tik bieži dzirdēto retoriku par to, ka partijām jāspēj vienoties par pozitīvu mērķu sasniegšanu, ka pašlaik publiskajā telpā pārāk dominē noliegumi, negācijas, sarkanās līnijas, ultimāti. Un par to, ka “pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā” nav vietas sīkām ambīcijām.
