Pasaulē
Vēsture

Vienpadsmit neparasti fakti par vikingiem 6

Foto: LETA/AFP

Ievads

Zinātnieki Kanādas austrumos, Ņūfaundlendas provincē, atklājuši iepriekš nezināmu vikingu apmetni, kurā citastarp identificēta arī smēde, ziņo portāls Livescience.com. Šī ir otrā zināmā vieta Ziemeļamerikas kontinentā, kurā laikā pirms Kolumba nonākšanas Amerikā tikusi apstrādāta dzelzs.

Tā kā kanāls “History” sācis rādīt seriāla “Vikingi” trešo sezonu, lūk, daži fakti par ziemeļu senatnes karotājiem.

Orientējās ar saules pulksteņu palīdzību

Nav noslēpums, ka vikingi bija apbrīnojami jūrnieki – neraugoties uz viņu garo kuģu vieglo svaru, kas vējam un okeāna straumēm ļāva tos viegli novirzīt no kursa, viņi tomēr atkārtoti šķērsojuši Atlantijas okeānu gan līdz Grenlandei un Islandei, gan arī aptuveni 500 gadus pirms Kolumba vairākkārt sasnieguši Ameriku.

Vidusjūras jūrnieki galvenokārt turējās pie krasta līnijas, turpretī vikingi drošsirdīgi ietiecās tūkstošiem jūdžu atklātā okeānā, kā arī nereti aizkuģoja līdz polārajam lokam, kur vasarā nevar paļauties pat uz zvaigžņu palīdzību, jo saule nekad nenoriet. Vikingi izmantoja īpašus saules pulksteņus, kas ļāva noteikt pareizo virzienu, savukārt mākoņainās dienās, kad saule nebija redzama, izmantoja “maģisko kristālu”, kas polarizē dienasgaismu.

Kaujas apreibināti?

Ziemeļzemju sāgas vēsta par berserkiem – negantiem vikingu karotājiem, kurus kaujas laikā pārņem nevaldāms niknums. Jau pirms 60 gadiem American Journal of Psychiatry izteica pieļāvumu, ka vikingus apreibināja nevis pati kauja, bet gan īpaša narkotiska viela, ko iegūst no halucinogēnām sēnēm Amanita muscaria.

Tirgoņi, ne tikai karotāji

Kad Skandināvijas zemes resursu vairs nepietika visu iedzīvotāju iztikai, vikingi pievērsās svu dienvidu kaimiņu aplaupīšanai, izpelnoties reputāciju, kuras dēļ viņus pazīstam vēl šodien. Taču vikingi nebija nežēlīgi karotāji vien – vēl vairāk, karš nebija vikingu kultūras centrā. Mierīgos laikos viņi izveidoja sarežģītu un bagātīgu tirdzniecības ceļu tīklu, piegādājot dienvidniekiem Grenlandē nomedīto vaļu ilkņus un polārlāču ādas, Baltijā atrasto dzintaru, bet uz ziemeļiem atvedot smaržas, zīdu un garšvielas no Konstantinopoles.

Diemžēl jāatzīst: vikingi visai aktīvi darbojās arī, kā mūsdienās teiktu, cilvēktirdzniecības jomā, paverdzinot anglosakšu, slāvu un ķeltu sievietes un jaunus vīriešus, kurus pēc tam pārdeva citviet Eiropā un Tuvajos austrumos.

Bez ragainām ķiverēm

Pretstatā populārajam pieņēmumam, vikingu ķiverēm nebija iezīmīgo ragu. Patiesībā viņiem, ļoti ticams, ķiveres vispār bija ļoti nelielā skaitā. Viens no nedaudzajiem šāda veida atradumiem kādā 10. gadsimta vikingu valdnieka kapavietā Jermundbijā (Norvēģija) atklāj tradicionālu metāla ķiveri ar asu smaili un detaļu, kas aizsargā degunu.

Savukārt vikingu sievas noteikti neģērbās pieticīgos pelēkos lina tērpos. Zviedru vikingu pētījums liecina, ka sievietes tērpušās košos, ķermeņa formas uzsverošos apģērbos, kurus rotājušas un sargājušas spoža metāla krūšu bruņas un piespraudes. Un, jā, tā gan ir taisnība: starp vikingu karotājiem bija diezgan daudz sieviešu…

Mērķis – klosteri

Laikā starp 8. gadsimtu un 11. gadsimta beigām viens no iecienītākajiem vikingu mērķiem bija bagāti, slikti apsargāti klosteri un baznīcas Eiropas piekrastē. Paši vikingi ticēja dievu panteonam ar Odinu, viņa sievu Freiju un dēlu Toru priekšgalā. Taču ceļojumu ietekmē vikingi pamazām atteicās no pagānu dievībām, 12. gadsimtā pilnīgi pārejot kristietībā.

Vikingu saknes Īrijā

9. gadsimtā vikingu pirāti iebruka Īrijā un nodibināja Dublinas (tobrīd Diflinas) karaļvalsti, kuru pārvaldīja vairāk nekā 300 gadus. Un, kaut gan šajos trīs gadsimtos Dublinas karaļvalstī valdīja skandināvi, pamazām viņi sajaucās ar vietējiem iedzīvotājiem – ķeltiem – veidojoteis tautu sakausējumam.

Izsmalcinātie zemnieki

Izrakumi liecina, ka vikingi pirmkārt lielāko daļu sava laika nodarbojušies ar lauksaimniecību, nevis laupīšanu un tirdzniecību, bet otrkārt – bijuši savam laikam neticami tīrīgi un kopti. Laikā, kad lielākajā Eiropas daļā mazgāšanās netika uzskatīta par tikumu, vikingi vismaz reizi nedēļā gāja pirtī, tāpat arī atrastās pincetes, skuvekļi, ausu tīrītāji un matu sukas apliecina – skandināvi visnotaļ prasīgi izturējās pret savu izskatu.

Rūpēs par izskatu ietilpa arī balināti mati, īpaši vīriešiem. Viņi izmantoja ar sārmu īpaši bagātas ziepes, lai mati un dažviet arī bārda iegūtu gaišāku toni. Iespējams gan, ka skaistumkopšanas efektam bija otršķirīga nozīme, jo sārmainas ziepes palīdz arī cīņā pret utīm…

Noslēpumainais uguns avots

Neraugoties uz savu tīrību, vikingi tomēr nekaunējās izmantot kādu pagalam neparastu bioatkritumu produktu. Viņi vāca īpašu bērzu piepi – posu, ko ugunskura iekuram zinātāji izmanto vēl mūsdienās, – un vairākas dienas vārīja urīnā. Pēc tam masa tika izdauzīta, līdz sāka līdzināties filcam. Urīnā esošais nātrija nitrīts lika iegūtajai vielai gruzdēt, nodrošinot vikingus ar uguni, lai kurp viņi dodtos.

Dzimumu līdztiesība

Vikingu meitenes parasti izgāja pie vīra jau agrīnajā 12-13 gadu vecumā, liecina izrakumi, un, kamēr vīri devās savās tirgotāju un laupītāju gaitā,s pieskatīja pavardu. Tomēr, atšķirībā on lielākās daļas tā laika sieviešu, vikingu sievas varēja mantot īpašumu, pieprasīt šķiršanos un, ja laulība izira, – saņemt atpakaļ savu pūru.

Slēpošanas dievs

Saistītie raksti

Neraugoties uz visai skarbajiem dzīves apstākļiem – lauksaimniecība zemes trūkuma dēļ tik tikko spēja nodrošināt ģimenes iztiku, – vikingi atrada laiku arī vaļaspriekiem. Piemēram, jau pirms 6000 gadiem Skandināvijā izgudrotas slēpes, un vikingu laikā tās tika uzskatītas ne tikai par efektīvu pārvietošanās veidu ziemā, bet arī par izcilu atpūtu. To, starp citu, pierāda fakts, ka vikingu panteonā atradusies vieta slēpošanas dievam Ullram.

Vikingi sevi nedēvēja par vikingiem

Vikingi neuztvēra sevi kā lielākas kopības daļu. Visticamāk, viņi sevi nemaz nedēvēja par vikingiem, vismaz ne pastāvīgi, – apzīmējums “vikings” attiecās tikai uz tiem karotājiem, kur piedalījās tirdzniecības ekspedīcijās un uzbrukumos. Pārējā laikā tagadējās Zviedrijas, Dānijas un Norvēģijas iedzīvotāji bija sašķelti nelielās ciltīs, līdzīgi kā Baltijas teritorijā, kuras mēdza neganti kauties savā starpā.

LA.lv