Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
28. aprīlis, 2016
Drukāt

Viens klubs, divi brāļi

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Skatoties beļģu režisora Fēliksa van Grūningena drāmu “Belgica”, nāk prātā daudzas citas filmas par mūzikas un klubu vidi, brāļu tandēmu, kurā asinssaites tiek cienītas, neskatoties uz neviennozīmīgu rīcību un vēlēšanos “tikt dzīvē uz augšu”. “Belgica” no tā visa ir pa druskai, tā arī nepaliekot ne pie viena no šiem aspektiem ciešāk.

Grūningens, pirms dažiem gadiem repertuārā iekļautās attiecību drāmas “Salauztais aplis” (2012) autors, šoreiz izveidojis filmu par diviem brāļiem. Žo (Stefs Ērts), jaunākais, ir kļuvis par bāra īpašnieku, bet ar brāļa Franka (Toms Vermeirs) palīdzību bāru paplašina par vietējā vidē atraktīvu, teju diviem simtiem apmeklētāju ietilpīgu klubu. Brāļi, kā tas droši vien mēdz būt dzīvē un ir ļoti piemēroti dramatizēšanai uz ekrāna (atceroties kaut vai pavisam neseno repertuāra piemēru “Leģenda” (2015) par brāļiem Krejiem), ir pretstati un reizēm viņus vieno tikai kopīgi gēni, ne vienota biznesa izpratne un uzskati. Tas, protams, labi noder dramaturģiskiem risinājumiem, bet ietver arī zināmu devu stereotipu – skaidrs, ka viens būs pareizais, labais, apzinīgais, kārtīgais (tāds šeit ir Žo), bet otrs ballēsies (un šņauks, kā kluba tēlam piedienas), nejūtot atbildību par kopīgu lietu. Paralēli tiek risināti abu partnerattiecību stāsti – Franks ir precēts un ar bērnu, bet neatsakās no citām sievietēm, savukārt Žo grib būt uzticīgs draudzenei un ir gatavs kļūt par tēvu, tā ka arī šajā aspektā tiek veidots nepareizā un pareizā tēls.

Koncertu atrādīšana ir nozīmīga filmas sastāvdaļa, kurā filmai nākas sacensties (un šķiet, ka to autori arī vēlas) ar citām līdziniecēm, minot kaut vai Maikla Vinterbotoma “24 stundu ballīšu cilvēki” (2002), kura bija pārpilna mūzikas, dinamikas un bohēmas. “Belgica” mēģina iet šajā virzienā, bet ballīšu atrādīšana filmas gaitā kļūst par atkārtojošos un gandrīz pat obligātu elementu laika aizpildīšanai. Brāļu attiecības tomēr ir būtiskākais akcents, un no abām lomām tieši Žo ir saistošākā, iekšēju pretrunu un pārdzīvojumu bagātākā, arī viņa vizuālajā tēlā ieviesta atšķirīga nianse – viņš redz tikai ar vienu aci.

“Belgica” prasa zināmu pacietību no skatītāja, jo filmas darbībai piemīt Eiropas kino raksturīgais rimtākais stāstījuma veids.

 

UZZIŅA:

“Belgica”

Beļģija/Francija, 2016

Režisors Fēlikss van Grūningens

Lomās: Stefs Ērts, Toms Vermeirs, Dominiks van Malders, Helēne de Vosa u. c.

Kinoteātrī “Splendid Palace”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+